RECENZIJA: “Voiceks” kā režijas laboratorija 0
Georga Bīhnera nepabeigtās lugas “Voiceks” iestudējumu Nacionālajā teātrī režisors Kirils Serebreņņikovs nosaucis par režijas laboratoriju. Ja pieņemam, ka laboratorija nozīmē izmēģinājumus un eksperimentus, tad iestudējumā “Voiceks” režisors eksperimentē ar tekstu, ar skaņu, ar telpu, ar gaismu, ar savdabīgu teatrālo izteiksmību, arī ar skatītāju fizisko un garīgo pašsajūtu.
Uzvedums ir sarežģīts, daudzslāņains, ārkārtīgi ietilpīgs. Tas liek domāt par dīvaino pretstatu “mazais” un “lielais” cilvēks. Ja Voiceks uzskatāms par “mazo cilvēku” tādēļ, ka viņš ir nabags, neizglītots un neveiksminieks, tad bagāto, gudro, veiksmīgo, it kā “lielo” cilvēku mazums saskatāms nievājošajā attieksmē pret Voiceku. “Mazo cilvēku” Voiceku te atklāti pazemo, grūsta, gandrīz spārda kājām. Cik ilgi to var paciest?
Par lugas darbības vietu izrādē izvēlēta mākslas galerija. Uz skatuves “mākslas galerija” līdzinās operāciju zālei. Baltas sienas un griesti, baltas, griezīgas dienas gaismas. Viss tik spožs, balts, te nav ēnu, pustumsas, pustoņu. Neko nav iespējams noslēpt, nedz arī pašam kaut kur paslēpties. Te kļūst redzams pat runātais vārds, čuksts, nopūta. Trīs vārdi, kuri lugas tekstā pavīd pavisam ikdienišķā kontekstā: “Mūžība. Morāle. Tikums” iestudējumā ir vizualizēti. Melni, lieli burti piestiprināti pie baltās sienas nemitīgi atgādina par sevi. Taču ne tikai vārds tiek uzskatāmi parādīts. Arī cilvēku slēptākās domas, ilgas, ilūzijas, neprāta murgi redzami ekrānā videokadros. Šiem attēliem ir liela filozofiska un emocionāla slodze.
Darbojošās personas laiku pa laikam uzliek dzīvnieku: zirga, ēzeļa, mērkaķa maskas (tās ir lielas un baltas) un iejūtas cilvēka–dzīvnieka tēlā. Robežšķirtne starp prātu un neprātu ir vēl trauslāka. Dažādas vīzijas, trokšņi, kas lugā vajā Voiceku, izrādē redzami attēlos. Prāta apmulsumā Voiceks nonāvē savu iemīļoto Mariju.
Iestudējums vizuāli ir iespaidīgs un tehniski ārkārtīgi sarežģīts. Gundars Grasbergs sarežģīto, uz neprāta robežas balansējošo Voiceka tēlu atveido ar apbrīnojamu traģisma izjūtu, viegli un artistiski.
