“Vairums vēlas, lai nevienā skolā neskanētu krievu valoda, bet, kā to reāli panākt, nevienu neinteresē.” Saruna ar Tallinas vicemēru 26
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Igaunija izvirzījusi ambiciozu mērķi – nodrošināt vienu no pasaules labākajām izglītības sistēmām, tāpēc daudz prasa gan no skolotājiem, gan skolēniem. Taču, gluži tāpat kā Latvijā, nopietnu izaicinājumu radījis lielais Ukrainas bēgļu pieplūdums. Intervijā “Latvijas Avīzei” savu skatījumu uz šiem jautājumiem pauž Tallinas vicemērs izglītības un sporta jautājumos VADIMS BELOBROVCEVS, kurš pārstāv Igaunijas Centra partiju.
Vai ukraiņu bēgļu skološanas jautājums Igaunijā vispār aktuāls? Varbūt tas nemaz nav tik ass, jo daudzi izmantojot Ukrainas valdības nodrošināto attālināto tālmācību?
V. Belobrovcevs: Šī problēma tomēr ir patiešām asa. Cik noprotams, Igaunijā bēgļu ir pat ievērojami vairāk nekā Latvijā. Jau šobrīd runā par 40 tūkstošiem cilvēku, turklāt šis skaitlis pieaug, nevis samazinās. Tiesa, sākotnēji pieaugums bija straujš, tagad tas ir lēnāks, taču turpinās.
Četrdesmit tūkstoši Igaunijā vai Tallinā?
Igaunijā kopumā. Ļoti grūti konkrēti pateikt, cik tieši no viņiem ir Tallinā, taču vairāk nekā puse. Domāju, ka lielākā daļa tā vai citādi nonāks Tallinā – kaut vai tādēļ, ka te tomēr vieglāk atrast darbu un arī valodas vide viņiem tuvāka. Tallinā 40–45% iedzīvotāju ir krievvalodīgie.
Runājot par izglītības jautājumu, patiešām ne visi rāvās nodot savus bērnus vietējās skolās vai bērnudārzos.
Turklāt attiecībā uz bērnudārziem mēs jau sākotnēji paziņojām, ka ukraiņiem būs visas tiesības, kādas ir vietējiem, taču tas pats attiecas arī uz pienākumiem.
Proti, bērnudārzi pie mums ir par maksu, vismaz pirmajam bērnam; maksa ir 71,25 EUR mēnesī. Sākot no otrā bērna, bērnudārza apmeklējumu apmaksā pašvaldība; pilnīgs atbrīvojums no maksas par bērniem ar speciālām vajadzībām. Tāpat atbilstoši īpašiem kritērijiem no bērnudārza maksas tiek atbrīvotas personas finansiālās grūtībās, un principā šādam kritērijam atbilst arī liela tiesa Ukrainas bēgļu.
Kā ar skolām?
Runājot par skolu, jā, patiešām ir jūsu minētā attālinātā apmācība. Jāņem vērā, ka viss sākās mācību gada vidū, pat tuvāk gada beigām, tādēļ bija jautājums, kā iespējams tā integrēt bērnus mūsu mācību programmā. Tāpēc nolēmām, ka līdz 2021./2022. mācību gada beigām ukraiņu bēgļu bērniem piedāvāsim to, ko Igaunijā dēvē par dienas skolu, bet citur – par svētdienas skolu, proti, galvenokārt tiek piedāvāta interešu izglītība.
Jā, ir arī vispārizglītojošie priekšmeti, taču ne tādā veidā, kā to nosaka mūsu mācību programma. Tas ir adaptācijas periods, bērniem vispirms jāatgūstas, jo daļa bija šokā.
Tātad reāli tas izpaudās tādējādi, ka viņi ik dienas nāca uz skolām un pavadīja šo laiku skolu telpās?
Jā, no mūsu puses nodrošinājām iespēju nākt katru dienu, kāds nāca katru dienu, kāds – kā pats to vēlējās.
Cik viņi paši sadarbojās šajā procesā?
No maksimālā iespējamo vietu apjoma skolās un bērnudārzos, ko sākotnēji aplēsām, beigu galā pieprasījums izrādījās mazāks. Lai lasītājiem būtu labāk saprotama mūsu situācija, jāpasaka, ka pašvaldības skolas kopumā apmeklē aptuveni 46 tūkstoši skolēnu. Tam var pieskaitīt vēl kaut kādu skaitu, kas apmeklē privātās skolas.
Aplēsām, ka varam nodrošināt aptuveni 2,4 tūkstošus brīvu vietu, taču izglītojamo ukraiņu bēgļu bērnu skaits bija ievērojami mazāks.
Tas nevienā brīdī būtiski nepārsniedza pusotru tūkstoti.
Savukārt attiecībā uz bērnudārziem aplēsām, ka pieejamas vēl 1080 vietas, bet pieprasīta tika puse – aptuveni 500 vietas. Protams, tagad ir jautājums, kas notiks, sākoties septembrim. Līdz šim bija brīvais, nepiespiestais formāts, kas neuzlika pienākumus, bet no septembra mums tomēr viņi nopietni jāpieslēdz procesam atbilstoši mūsu mācību programmai.
Un te veidojas ļoti interesanta situācija, jo, atvainojiet, nākas iestigt politikā. Arī pats galu galā esmu ļoti konkrēta politiskā spēka pārstāvis. Sākotnēji bērnus pa skolām sadalījām neatkarīgi no mācību valodas skolā…
Bet kā ar pašu vecāku vēlmēm attiecībā uz mācību valodu?
Visus, kas nonāca bēgļu centrā, mēs anketējām. Viens no jautājumiem bija par to, kādu mācību valodu saviem bērniem vēlas skolā vai bērnudārzā. Pat līdz 90% vecāku norādīja, ka vēlas, lai bērni mācītos skolā vai bērnudārzā ar krievu mācību valodu.
Tas arī ir saprotams, jo lielais bēgļu vairums ienāk no Ukrainas austrumu daļas, kuru “ieradās atbrīvot”, postot un bombardējot visu, kas vien bija iespējams. Lielākajai daļai šo bēgļu krievu valoda ir viņu dzimtā vai arī valoda, kas plaši tiek lietota ģimenē.
Valodu ziņā Ukrainā situācija tomēr atšķirīga no tās, kas ir Latvijā un Igaunijā. Tādēļ viņu izvēle, anketās norādot krievu mācību valodu, ir gan saprotama, gan loģiska. Tā tomēr ir pazīstama lingvistiska vide, bet igauņu valoda būtu jāapgūst pilnīgi no nulles.
Rudenī šis jautājums pie mums būs daudz asāks nekā līdz šim.
Jo, no vienas puses, vecāki paši vēlas, lai bērni mācītos krievu valodā, un mēs arī varam šo iespēju sniegt. Jau tagad, ja izvēlējās mācīties krievu valodā, visus, kas to vēlējās, varēja iekļaut mācību procesā uzreiz. Skolās ar igauņu mācību valodu šādi rīkoties nav iespējams.
Uzsākot mācības šādā skolā, bērns nesaprot nekā no stundā notiekošā. Taču, ja vien vecāki pauduši vēlmi, lai bērns apmeklē skolu ar igauņu mācību valodu, to nodrošināsim. Kā jau minēju, tie ir aptuveni 10–15% no kopskaita.
Skaidrs, ka mūsu sabiedrībā nebija iespējams izvairīties no diskusijas par to, ka nekādos apstākļos nav pieļaujama ukraiņu bērnu sūtīšana krievu skolās. Sākotnēji to pamatoja, sakot, ka radīsies konflikti starp vietējiem krievu bērniem un atbraukušajiem ukraiņu bērniem. Kad lielāks skaits ukraiņu bērnu jau mācījās krievu skolās, nācās secināt, ka nekādi konflikti nerodas. Ja arī rodas, tie ir ļoti nenozīmīgi un viegli risināmi.
Bet bērniem ir konfliktsituācijas arī bez pašreizējo notikumu vai valodas konteksta…
Dabiski. Starp citu, runājoties ar vienu no mūsu direktoriem krievu skolā, kas uzņēmusi lielāku skaitu ukraiņu bērnu, viņš teica, ka viss esot kārtībā. Viens incidents gan esot bijis. Kas tieši notika, to nestāstīšu, jo tas būtu gana rupji. Vispārinot, ukraiņu puisis nesolīdi izturējās pret meitenēm.
Bet tam nebija nekāda sakara ar to, ka viņš ir no Ukrainas. Tas vienkārši bija uzvedības jautājums. Direktors teica, ka izsaucis puisi pie sevis un licis paskaidrot savu rīcību. Parunājušies, direktors viņam jautājis, vai Ukrainā arī ir nācies iet pie direktora. Atbildējis, ka jā. Tā ka pat šajā gadījumā īsta konflikta nebija, un vispār šādus konfliktus neesam redzējuši.
Taču sekoja nākamais arguments – tik un tā nevajag uz krievu skolām, jo vēlamies integrēt igauņu valodā. Bet sanāk, ka igauņu kultūrā var integrēt tikai, ja no paša sākuma pilnībā līdz ar galvu iegremdē igauņu valodā un kultūrā.
Manā ieskatā te divi vājie punkti. Pirmais – nebūt ne visi vēlas integrēties.
Vispār lielākā viņu daļa, manuprāt, sapņo atgriezties dzimtenē, kolīdz kaut nedaudz uzlabosies situācija.
Un daži jau to dara. Viņus integrācijas aspekts neinteresē.
Otrais vājais punkts – ne visi, kas uzreiz un pilnībā tiek iegremdēti igauņu valodas vidē, spēj ar to tikt galā. Turklāt viena problēmas puse, kā ar šo situāciju tiek galā bērns, bet otrs – kā ar to tiek galā skola. Jo šādu bērnu ir daudz.
Tas nav tā, ka klasē vai skolā nonāktu viens bērns, kas neprot igauņu valodu. Runa par desmitiem un simtiem dažāda vecuma bērnu. Ja viens uzsāk mācības pirmajā, cits – ceturtajā, sestajā un devītajā klasē, tad izveidot efektīvu sistēmu ir ļoti grūti.
Bet kas tad reāli notiks 1. septembrī?
Godīgi saku – pagaidām skaidras koncepcijas mums nav. Turklāt nupat, pēc 20 gadiem šajā amatā, no darba aizgājis galvaspilsētas izglītības departamenta vadītājs; šobrīd meklējam jaunu vadītāju. Uz sarunu galda ir vairāki varianti, bet tie nav nedz savstarpēji aizvietojami, nedz arī izslēdzoši. Vispirms mums ir ukraiņu skola, kuru atvērām pavasarī.
Skola, kas īpaši radīta bēgļu bērniem?
Jā, speciāli viņiem. Arī šī skola darbojās tādā ļoti atvieglotā režīmā. Starp citu jāpiebilst, ka tas, ka šie bērni neiet igauņu skolā, nebūt nenozīmē, ka viņi nemācās igauņu valodu. Viņi to mācās gan tā saucamajās krievu skolās, gan arī šajā ukraiņu skolā.
Skola vēra durvis martā. Juridiski nevarējām dibināt jaunu skolu pilnīgi no nulles. Tādēļ veidojām to kā vienas mūsu Tallinas Lillekiles ģimnāzijas filiāli, kas ir pazīstama ar savu īpašo adaptācijas programmu. Tur adaptācijas procesu iziet dažādi bēgļi un migranti.
Ukraiņu skolā pasniedzēji ir gan Lillekiles ģimnāzijas, gan arī ukraiņu skolotāji, kas kā bēgļi nonākuši Igaunijā. Esam aplēsuši, ka bēgļu gaitās pie mums ieradušies aptuveni 300 ukraiņu pedagogu.
Jau pieminēju, ka šajā skolā bija atvieglotais mācību process – svētdienas skolas režīmā, tomēr notika nodarbības, bērni mācījās igauņu valodu. Adaptācijas programmas ietvaros viņus pakāpeniski sāka gatavot arī mācību sākumam septembrī.
Sākotnēji tie bija kādi simt bērni, bet nu esam iekārtojuši vēl jaunas telpas; tagad šajā ēkā varēs mācīties 500–600 bērnu. Vienlaikus gaidījām, kā izlems rīkoties valsts. Un valsts izšķīrusies veidot savu skolu, ko nodēvēja par Brīvības skolu. Šeit sniegs ģimnāzijas izglītību bērniem no 7. līdz 12. klasei. Arī šajā skolā varētu uzņemt vairākus simtus bērnu.
Tas pirmkārt attiecas uz tiem bērniem, kuru vecāki cieši apņēmušies nodrošināt saviem bērniem izglītību ukraiņu valodā un gatavojas atgriezties Ukrainā.
Igauņu valoda viņiem noteikti tiks piedāvāta. Cik daudz? To redzēsim mācību procesā.
Lai varētu strādāt igauņu skolā, jāsaņem attiecīga sertifikācija, kā arī jāpārvalda igauņu valoda vismaz B2 līmenī. Vai tas nozīmē, ka ukraiņu skolotāju labā pieņemti kādi īpaši izņēmumi likumdošanā?
Nē, tādi nav pieņemti. Tos gan gribēja pieņemt, taču parlamentā neizdevās savākt nepieciešamo atbalstu. Tīri politiskās spēles – konservatīvie pret liberāļiem. Risinājums tiks atrasts – piemēram, ar šādiem skolotājiem varētu slēgt nevis pastāvīgo, bet terminēto līgumu.
Taču šīs divas skolas jebkurā gadījumā nespēs apmierināt visu pieprasījumu. Tādēļ bērni tāpat būs jāsūta parastajās skolās, un vislielākās grūtības izjutīs Tallina, jo šeit būs lielākais skaits bērnu. Izglītības ministrijas un noteiktu politisko spēku līmenī tiek uzstāts, ka šie bērni jāsūta igauņu skolās. Ja mēs to darīsim, tad šajā skolās iestāsies haoss.
Tika secināts, ka klasē var būt līdz 7% bērnu, kas nerunā igauņu valodā; praktiski viens vai divi bērni klasē. Taču, ja to vēlas ievērot, nav iespējams sūtīt tikai uz igauņu skolām. Tallinā ir 57 vispārizglītojošās skolas; no tām 21 skolā mācības galvenokārt notiek krievu valodā.
Bijām uzaicinājuši vadošos igauņu skolu direktorus un taujājām pēc viņu viedokļa, vai visi ukraiņu bērni sūtāmi igauņu skolās. Ja viņi būtu gatavi, varētu to darīt. Direktori atbildēja, ka tas nav iespējams. Tika uzrakstīta vēstule izglītības ministrei, kas aktīvi virzīja uzstādījumu par igauņu skolām, taujājot pēc atbildēm.
Pa starpu notika politiskā krīze un mainījās koalīcija. Savukārt izglītības ministre šā procesa gaitā demisionēja, jo prokuratūra ierosināja krimināllietu saistībā ar vienreizējo Covid-19 testu iegādi bez tendera rīkošanas.
Mēs gan jau zinām, kas turpmāk būs izglītības ministrs – viņš šajā amatā pabijis jau divas reizes [runa par Teni Lūkasu no konservatīvās Tēvzemes savienības – “Isamaaliit”]; ar viņu vismaz ir iespējams sarunāties. Ar iepriekšējo ministri nebija iespējams pat sarunāties.
Latvijā lemts par pilnīgu pārēju uz mācībām tikai latviešu valodā no 2025. gada. Kas šajā ziņā notiek Igaunijā?
Koalīcija vienojusies par pāreju no 2024. gada. Iepriekš tika runāts par 2035. gadu, bet karš to mainīja. Tā dēļ krievu skolas ir kļuvušas teju par galveno draudu nacionālajai drošībai. Tā, protams, ir politiska retorika. Taču nekādu pāreju no 2024. gada nav iespējams veikt jau minētā iemesla dēļ – fiziski trūkst skolotāju.
Šobrīd 90% pasniedzēju krievu skolās dzimtā valoda ir krievu; absolūtais vairākums nespēs savus priekšmetus mācīt igauņu valodā.
Jāsaprot, ka pasniedzējiem obligātais B2 igauņu valodas prasmes līmenis neļauj pasniegt šajā valodā. Tā būs Potjomkina sādža. Turklāt jau tagad krievu skolām trūkst igauņu valodas pasniedzēju. Katru vasaru skolas cenšas atrast jaunus pedagogus, kā arī vienojas savā starpā par esošo pasniedzēju noslodzi uzreiz vairākās skolās. Tāpat arī ar priekšmetu pasniedzējiem, kuru tāpat trūkst, turklāt liela daļa jau ir pensijas vai pirmspensijas vecumā.
Vairums tādās diskusijās vēlas, lai nevienā skolā vai bērnudārzā neskanētu krievu valoda, bet, kā to reāli panākt, tas nevienu neinteresē.
Otrs temats, par ko iepriekš nevarēja tik atklāti runāt, bet tagad vairs neviens sevi neiegrožo – iepotēsim tiem tur krievu skolās īsto ideoloģiju. Varētu domāt, ka tagad tajās potē putinismu – tas taču ir totāls murgs… Nu tad iztēlosimies – iepriekš vidusskolas izglītība nozīmēja zināšanas, kas ļauj tālāk turpināt studijas augstskolā, bet tagad viņiem būs igauņu valoda un pareizā mentalitāte. Bet kur paliks izglītība? Vai tad kādu ņem darbā tikai par to vien, ka viņš visā pilnībā pārvalda valsts valodu? Viņam pateiks: mēs arī protam, bet ko vēl tu proti?
Ir jānodala Krievijas varas smaile, Putins un tas, ko viņi pastrādā Ukrainā, no krievu valodas, kultūras, bet it sevišķi no krieviem, kas te dzīvo. Karam sākoties, Igaunijā notika milzīga demonstrācija, kurā uzstājās prezidents. Un viena no pirmajām lietām, ko viņš pateica, ka tas nav vietējo krievu karš un viņiem ar to nav nekāda sakara. Tas, ka viņš to pateica, bija ļoti svarīgi.
No mūsu skatpunkta šķiet, ka Igaunijā izglītības jomā būtiskākie jautājumi ir sakārtoti un arī skolotāju algas vairs nav problēma.
Lielākā problēma ir skolotāju morāla izdegšana. Nesen tika publicēts liels raksts ar statistikas datiem. Līdz 90% skolotāju vienā vai otrā brīdī sajutuši izdegšanu. Skolotāji arī ir cilvēki un nupat viena krīze seko otrai. Vēl nebija norimis kovids, kad sākās karš un bēgļu jautājums, kas būs jārisina, un tas var nozīmēt vēl lielāku slodzi skolotājiem. Nemitīgs darbs stresa apstākļos.
Vai pareizi saprotu, ka tas tomēr nav algas jautājums?
Tas ir arī algas jautājums. Nav jau viss, kā tam vajadzētu būt, piemēram, mācību slodze ne lielāka par 32 stundām nedēļā, maksimālais skolēnu skaits klasē 24 bērni – jau ir retums, jo bērnu ir daudz. Taču šobrīd esam demogrāfijas viļņa virsotnē, tādēļ jaunas skolas nav lietderīgi atvērt, vēlāk tās būs tukšas. Ja nebūtu nekādu papildu pienākumu, testēšanas, masku utt., tad varbūt skolotāji arī teiktu, ka viss puslīdz kārtībā un pašreizējā alga kopumā apmierinoša [minimālā skolotāja alga Igaunijā par vienu slodzi ir 1412 EUR pirms nodokļiem].
Tomēr skolotāji izjūt spiedienu, ko rada gan papildu pienākumi, gan valsts uzstādījums piedāvāt vienu no labākajām izglītības sistēmām pasaulē, bet vienlaikus arī vecāki jau nav tādi, kādi bija agrākos laikos. Tad mums bija tikai viens uzdevums: nodrošināt, lai vecāki nenāktu uz skolu. Mūsdienās vecāki bieži nāk uz skolu, un viens savas prasības pauž inteliģenti, cits – mazāk inteliģentā veidā. Tādēļ šādos apstākļos skolotāji vēlas saņemt vairāk, un es viņus šajā jautājumā atbalstu.
