Šogad aprit 145 gadi kopš Eduarda Veidenbauma (3.10.1867. – 24.05.1892.) dzimšanas un apaļi 120 – kopš viņa nāves.

Lasītākie

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 1

TV24

“Jāklausās, ka esam šmaukušies.” Par netaisnību un piemaksām tiem pensionāriem, kuri strādājuši padomju laikā

Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7

Lasīt citas ziņas

Starp diviem gadskaitļiem nepilns gadsimta ceturksnis, kurš ne jau pirmajai paaudzei liek sev jautāt: un par ko mani atcerētos, ja es nomirtu 25 gadu vecumā? Eduardu Veidenbaumu atceras. Viņa dzīves laikā publicētie populārzinātniskie raksti plašai publikai gan piemirsušies, tomēr apkopoti, iespiesti un saglabāti vēsturei. Gluži citādi sanācis ar dzeju. Kaut gan pirmā dzeju kopa, zem kuras paraksts “Eduards Veidenbaums”, iznāca gadu pēc jaunā vīrieša nāves, tieši kā dzejnieku viņu jau pazina plašs ļaužu pulks, kas bija lasījuši spīta, rūgtas ironijas, dzīvesalku un samierināšanās ar nāvi pilnās vārsmas rokrakstā.

Tieši kā dzejnieks Eduards Veidenbaums ir nozīmīgs arī šodien, jo viņa nebija dzejas stils, kam savā laikā sekotāju, tracinājis visu laiku valdošās aprindas. Kā dadzis acī tas bija Krievijas impērijas cenzoriem. Plaši daudzināts Veidenbaums nekļuva arī pilsoniskajā neatkarīgajā Latvijā, bet relatīvi nesenajos padomju laikos rokgrupa “Pērkons” par dziesmām ar Eduarda Veidenbauma tekstiem saņēma uzstāšanās aizliegumu. Absurdu, protams, padziļināja fakts, ka Veidenbaums padomju literatūras vēstures grāmatās oficiāli atzīts par revolucionāru dzejnieku… Taču laikam jau viņa nepieķemmētā, nepiegludinātā daiļrade pat rūdītākajiem partijas funkcionāriem lika sajust savas liekulības dziļumu.

Pensionāres izmisuma solis: 74 gadus veca sirmgalve aplaupa banku, lai atmaksātu parādu

Kokteilis

VIDEO. “Pārmetumi, ka es vienu dienu palikšu bez matiem, ir aplami!” Elīna Didrihsone šokē sekotājus, parādot savus īstos matus

Kokteilis

VIDEO. Dziedātāja Baiba Ozoliņa laidusi klajā videoklipu dziesmai “Kāpēc mēs darām tā”

Gribētos gan Veidenbaumam uzdot trīs jautājumus, kā ierasts mūsu dzejas slejā, taču atbildes var meklēt tikai viņa vēstulēs un laikabiedru atmiņās, piemēram, izmantojot 1961. gadā iznākušos Kopotos rakstus.

– Mūsdienās aktuāla jauniešu apreibināšanās ar alkoholu un citām atkarību izraisošām vielām. Jums savulaik arī piemita kaislība uz alu un vīnu, bet gadu pirms nāves atmetāt – vai domājot par veselību?

– Savu agrākējo vieglprātības filozofiju esmu atmetis, kuras moto bija: “Cilvēks visu var darīt, kas tik iegribas, nekā nevar zināt, kas ir patiess, kas labs, kas slikts, tātad nav arī nekāda pienākuma ne pret sevi, ne pret citiem.” Kamēr dzīvo, kamēr grib dzīvot, tikmēr vajaga būt pienākumiem, tādēļ ka dzīve bez viņiem zaudē visu savu patīkamību un nav vairs panesama.

– Gan jūsu populārzinātniskajos rakstos, gan dzejā jūtams cīņasgars. No kā un par ko galvenokārt?

– Dzīvot ir cīnīties, un labākais cilvēks pasaulē ir tas, kas aizstāv sevi un citus pret pārestībām, kas mūžam karo pret netaisnību.

– Zinājāt, ka esat smagi slims, ka iespēja nomirt daudz lielāka nekā izdzīvot. Kā to panesāt?

– Ko lai dara? Jācīnās ar baciļiem. Es ar sevišķu humoru tagad uzskatu pasauli, un ir ar humors atrodams, kad uzskata cilvēciņus visapkārt, kas visi dreb no nāves un mani ar sevišķu cienību uzskata kā kādu lielmocenieku, redzēdami, ka pie manis baiļu nebūt nav un ka es tādos kritiskos apstākļos vēl zobojos ar reliģiju etc. etc.

Eduards Veidenbaums. Mākslinieks Rihards Delvers; sastādītāja Inta Čaklā, 
2005. gads.