Skarbi. Katrā no pārtikas nozares uzņēmumiem trūkstot 10% darbinieku 0
Katrā no pārtikas nozares uzņēmumiem vidēji trūkst 10% darbinieku jeb aptuveni 3500 darbinieku visā nozarē, šodien Zemkopības ministrijā notikušajā Pārtikas nozares padomes sēdē sacīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.
Viņa norādīja, ka Latvijā pēdējo 20 gadu laikā darbaspējīgo cilvēku skaits ir dramatiski samazinājies. Situācija ik gadu kļūst sliktāka un nozare izjutīs darbaspēka trūkumu arvien plašāk.Trūkst ražošanas līniju operatoru, elektroiekrāvēja vadītāju, konditoru, maizes cepēju, atslēdznieku, saiņošanas operatoru un citu profesiju pārstāvju.
Šure arī teica, ka vietējie uzņēmēji savstarpēji konkurē par darbiniekiem, līdz ar to atalgojums pārsniedz darbinieka produktivitāti, bet mazākie uzņēmumi novados paliek bez darbiniekiem.
Zīmolu “Laima” un “Selga” īpašnieka “Orkla Confectionery& nacks Latvija” valdes priekšsēdētājs Toms Didrihsons arī atzina, ka kompānijai ik dienu pietrūkst 30-60 darbinieku un tad, kad sākas sezonas ražošana, problēma saasinās. Uzņēmums to risina, nodrošinot transportu darbiniekiem no Bauskas, kā arī attālākiem reģioniem. Tādējādi nākas sacensties par darbaspēku ar uzņēmumiem, kas atrodas ārpus Rīgas. Tuvāko 2-3gadu laikā saistībā ar uzņēmuma akcionāru plānotām investīcijām uzņēmumam papildus būs nepieciešami 100-200 darbinieku, taču, redzot darbaroku trūkumu, akcionāram jāsāk domāt, vai investēt Latvijā.
Alkohola ražotāja “Latvijas balzams” valdes priekšsēdētājs Intars Geidāns teica, ka Latvijas uzņēmumi par darbaspēku konkurē ar kompānijām Igaunijā, kuras nodarbina Latvijas iedzīvotājus, nodrošinot viņiem dzīvošanu uz vietas Igaunijā, transportu un piedāvājot par 20-30% augstāku algu nekā Latvijā.
Uzņēmuma “Karavela” vadītājs Andris Bite sacīja, ka situācija zivrūpniecības nozarē darbaspēka trūkuma ziņā ne ar ko neatšķiras no citās pārtikas nozarēs vērojamajām problēmām. Uzņēmums bija apsvēris ieguldīt astoņu miljonu eiro investīcijas divās jaunās tehnoloģiskajās iekārtās, taču tā kā investīciju rezultātā uzņēmumā vajadzētu sešdesmit cilvēkus papildu jau trūkstošajiem darbiniekiem, šo projektu nācies atlikt uz vēlāku laiku. Arī virkne skandināvu uzņēmumu, kas bija nolēmuši pārcelt ražošanu uz Latviju, lielākoties apstādinājuši šos plānus darbaspēka trūkuma dēļ.
Viņš norādīja, ka esošā likumdošana izveidota tāda, lai nebūtu iespējams ievest darbaspēku no, piemēram, Ukrainas, nosakot nesamērīgas prasības šādiem darbiniekiem, piemēram, trīs gadu pieredzi, darot attiecīgus darba pienākumus.
AS “Dobeles dzirnavnieks” valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils norādīja, ka uzņēmums pēdējo septiņu gadu laikā ir ieguldījis vērā ņemamas investīcijas attīstībā un ir pietiekami efektīvs, nodarbinot 250 darbiniekus. Taču šogad izteikti nācies sastapties ar krāvēju un fasētāju trūkumu. “Nav, kas nāk un strādā, esam apzinājuši tālus reģionus, taču Nodarbinātības valsts aģentūra atsevišķos novados norāda, ka tur nav ko meklēt, jo darbinieku nav,” teica Amsils.
Šure norādīja, ka Igaunijas normatīvajos aktos noteikts, ka var ievest darbaspēku no trešajām valstīm, maksājot tam minimālo algu. Lietuva ieved darbaspēku no trešajām valstīm caur Poliju. Risinājums Latvijā būtu paplašināt profesiju sarakstu, lai atvieglotu dažāda līmeņa darbinieku ievešanu, tāpēc jāveic izmaiņas attiecīgajā Ministru kabineta noteikumu projektā. Tāpat būtu jāmaina Uzturēšanās atļauju noteikumi, nosakot, ka viesstrādniekiem no trešajām valstīm jāmaksā vismaz minimālā vai nozares vidējā alga, līdzīgi kā tas ir Igaunijā. Nepieciešams vienkāršot ievestā darbaspēka prasības un pieredzi, jo uzņēmumos apmāca jebkuru jaunu darbinieku.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs sacīja, ka darbaspēka trūkums izteikti vērojams arī lauksaimniecības nozarē. Uzņēmumi ir investējuši lielus līdzekļus, ogulāju, augļu koku audzēšanā, taču ir problēmas ar darbaspēka ievešanu, kura nozarēs trūkst. Prasības darbaspēka ieviešanai ir neadekvātas, piemēram, algas apmērs, ko jānodrošina darbiniekam, lai gan viņš šādu apmēru nereti nenopelna.
Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vadītājs Jānis Šolks piebilda, ka nozares attīstība nākotnē ir jābalsta uz eksportu, taču eksportspējīgākie uzņēmumi nav spējīgi nodrošināt pasūtījumus darbaspēka trūkuma dēļ. Ja darbaspēka trūkums netiks risināts, eksporta iespējas ir apdraudētas.
Tikmēr Ekonomikas ministrijas (EM) pārstāvji norādīja, ka darbaspēka trūkumu saasina reģionālās neatbilstības, piemēram, Rīgā situācija ir sevišķi kritiska. Darbaspēka problēma parādās arī faktiskos datos – vakanču skaits vidējās kvalifikācijas profesijās ir būtiski pieaudzis salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kas ir sekas dziļākai problēmai. “Mēs esam ar ilgstoši negatīvu migrācijas saldo salīdzinājumā ar Igauniju, kur migrācijas bilance ir pozitīva,” pauda EM.
Vienlaikus ministrijā uzsvēra, ka nevar risināt problēmu, ievedot papildus darbaspēku, bet gan, veidojot labākas darba vietas, ar labāku atalgojumu.
EM arī norādīja, ka profesiju saraksts ir vērsts uz augstās pievienotās vērtības profesijām. Lai risinātu vidējās kvalifikācijas darbaspēka problēmas, nozarei ir pieejami citi risinājumi, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pieaugušo izglītības projekts- apmācību programmas aktuālās vakancēs. Pastāv arī darba vidē balstītas mācības, kas ir tiešs veids, kā piesaistīt speciālistus.
Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS) pauda neizpratni, kādas problēmas ir paplašināt profesiju sarakstu, lai atvieglotu dažāda līmeņa darbinieku ievešanu Latvijā. EM pārstāvji atbildēja, ka profesiju saraksta paplašināšana ir politiska izšķiršanās un skatāma plašākā mērogā – koncepcijas par imigrācijas politiku kontekstā, ko ir izstrādājusi Iekšlietu ministrija. EM arī noradīja, ka darbaspēka ievešana no ārvalstīm būtu īstermiņa risinājums.
LPUF padomes priekšsēdētāja sacīja, ka pārtikas uzņēmumi vēlas ievest darbaspēku no ārvalstīm, lai uzkrātu kapitālu un investētu robotizācijā nākotnē, kas būtu ilgtermiņa risinājums darbaspēka problēmām nozarē.
Savukārt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka vietniece Maira Roze uz to norādīja, ka Latvijā pilsonības un migrācijas politika ir vērsta uz to, lai maksimāli saglabātu vietējo darbaspēku, darbaspēka ievešanu no ārvalstīm atstājot kā pēdējo risinājumu. Viņa piekrita, ka ne visās jomās ir nepieciešama tik augsta kvalifikācija, kā tiek prasīts, ievedot darbaspēku no trešajām valstīm. Tomēr pamazām šīs nepilnības tiek novērstas, piemēram, sezonas laukstrādniekiem jau tagad netiek izvirzītas šādas prasības.
