Skolotājs nav apkalpojošais personāls! Aizraujoša saruna ar skolotāju-influenceri Māru Ozolu 56
Ilze Kuzmina, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Murjāņu Sporta ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Māra Ozola tīmeklī ir viena no redzamākajām pedagoģēm. Viņa ne tikai aktīvi izsakās par pedagoģiskām un citām tēmām vietnē Facebook, bet pat izveidojusi savu tīmekļa vietni, kurā blogo, piedāvā lasīt lekcijas, aicina doties ar viņu ekskursijās un pirkt grāmatas.
Lielā mērā viņa darbojas kā influenceris, ko mūsdienās varētu uzskatīt par jaunu profesiju. Tas, ka skolotāja var būt influencere, iespējams, nav nekas īpašs. Tā tam pat vajadzētu būt! Tomēr “influencēšana” ir jaunu cilvēku bizness, bet aktīvā pedagoģe ir jau pensijas vecumā! Varbūt tāpēc atšķirībā no daudziem saviem kolēģiem viņa nebaidās atklāti runāt par skolu nebūšanām!
M. Ozola: – Dzīve mani iemācījusi, ka no mutes turēšanas nekāds dižais labums nenāk. Drīzāk otrādi. Esmu ievērojusi, ka mani kolēģi diezgan bieži no kaut kā baidās, bet es šīs bailes īsti nesaprotu.
Pa galvu par izteiktu viedokli Latvijā parasti nevienam nesit. Priekšniekam nepatiks, ko pateici? Nu, tās taču ir pupu mizas! Dzīvē ir daudz lielākas nelaimes! Atlaidīs no darba? Nu un tad? Tagad skolotāju ieraus iekšā aiz kājas jebkurā citā skolā! No kā būtu jābaidās?
Skolotāju drīkst kaitināt?
Man ir zinātņu doktora grāds sociolingvistikā, tāpēc mani mēdz aicināt arī uz citām skolām nolasīt lekciju, piemēram, par rupjībām. Jo zinātniski mana specialitāte ir lamuvārdi. Savulaik, kad strādāju Turaidas skolā, kādā klasē bija savācies liels bars bērnu, kuri runāja tik rupji, ka tajā klasē vairs nevarēja iet iekšā! Tur bija neiespējami normāli strādāt.
Pati tajā klasē nestrādāju, bet mani palūdza ar šiem bērniem padarboties, un pēc tam strādāt ar viņiem bija nedaudz vieglāk. Dažkārt bērni vārdus lieto, nemaz nezinot, ko tas nozīmē. Kad viņiem paskaidro, tad varbūt vairs tos nelieto.
Skolotāja darbā tā ir viena no grūtākajām lietām, ka bērni vēl nezina robežas, cik tālu savā uzvedībā var iet, nav iemācījušies savstarpējo attiecību kultūru.
Arī skolotāji paši kādreiz vainīgi pie tā, ka klasē nav kārtības. Kad mani bērni gāja skolā, zināju, ka vienu kolēģi bērni apzināti kaitināja. Kad ar bērniem runāju par šo tēmu, viņi atbildēja: “Kur tu esi redzējusi, ka skolotājus kaitina ne par ko!?” Taču tā bija agrāk. Tagad bērni mēdz kaitināt arī kaitināšanas pēc, pat tos skolotājus, kuri to nemaz nav pelnījuši.
Turklāt, ja agrāk kaitinātais skolotājs drīkstēja kaut ko pretī pateikt, tad tagad drīkst tikai svētlaimīgi smaidīt, jo bērnus aizskart nedrīkst! Pat bērniem tas dažkārt šķiet nepareizi! Viens puika man reiz jautāja: “Skolotāj, vai tā tiešām ir: ja es izdarītu ko sliktu un jūs mani par to sabārtu, es pēc tam drīkstētu par to sūdzēties?”
Nekas, ja visu nepaspēju
Kāpēc daru daudz ko ārpus skolas? Strādājot skolā, divreiz esmu kārtīgi izdegusi. Viens no drošākajiem ceļiem, kā no izdegšanas izvairīties, ir darboties arī ārpus skolas. Lai cilvēks visu laiku nav ieslēgts tajā čaumaliņā, tajā šaurajā apritē, ko veido skolas vide, kur visu laiku ir vieni un tie paši cilvēki.
Man gan mūžīgi jautā: kā tu vari visu paspēt? Bet kas teica, ka es varu? Es nevaru visu paspēt! Taču es izvēlos darīt to, kas katrā brīdī man ir aktuālāks. Ja jūtu, ka man viss iet šreijā, eju nost no datora, kaut darba, ko pie tā vēl darīt, netrūkst. Ja nav spēka, nenomazgāju tajā dienā traukus. Nav dzirdēts, ka kāds tāpēc būtu nomiris, ka palikuši nemazgāti trauki!
Nemēģinu būt perfekta. Perfektumu es pat organiski nepanesu. Ja kaut kas ir šausmīgi perfekti izdarīts, man pat spalvas ceļas gaisā.
Kad mēle pa grīdu velkas
Taču tā ir, ka skolās ir pārāk liela darba slodze un tā cilvēkus beidz nost. Tad ir veselība beigta un mēle pa grīdu. Lielā slodze vainīga arī pie tās izdegšanas, ko es esmu piedzīvojusi. Lielā slodze gan nav tikai mūsdienu problēma. Arī agrāk, padomju laikos, nevienam mīlīgi neprasīja, cik tad lielu slodzi skolotājs vēlētos. Cik lielu slodzi uzlika, tik arī strādāja!
Jauno mācību gadu nesaistu ar kādām īpašām cerībām vai gaidām. Kas būs, to kristīs. Strādādama skolā, esmu redzējusi tik daudz visādu pigoru un pārmaiņu, ka mani īpaši “nekrata” ne gaidāmā algu reforma, ne iespējamie streiki. Kad tā lieta nāks tuvāk, tad viss būs skaidrāks un attiecīgi rīkošos. Ja vajadzēs, tad streiks!
Taču, vai būs streiks vai ne, ir skaidrs, ka ir nepieciešamas pārmaiņas izglītības sistēmā.
Ja mūsdienās jauns skolotājs skaitās tas, kuram vēl nav 50, tad kaut kas nav kārtībā! Skolā jābūt visu vecumu skolotājiem. Jābūt skolotājiem cienījamos gados, lai bērni redzētu, ka arī tādi cilvēki ir, iemācītos, kā ar viņiem runāt. Jābūt tiem, kas vēl studē, lai bērniem ir kur sirdi un aci piesiet. Cik tad var skatīties uz vecām grabažām!
Ja klasē ienāk jauna meitene, puišiem uzreiz acis deg. Tāpat meitenēm uz jauniem skolotājiem. Skolās ir jābūt normālai paaudžu maiņai. Nav saprotams, kā pēdējos gados izglītības politikas veidotāji varēja neredzēt, ka skolotāji drīz izbeigsies! Vecuma un slimību dēļ. Mēs esam tādā pakaļā skolotāju trūkuma dēļ, ka tālāk jau vairs nav kur. Daudzās skolās jau vairs neskatās uz skolotāju darba kvalitāti: galvenais, lai ir kāds, kas ieiet klasē.
Es arī pagājušajā pavasarī veselības dēļ nespēju vairs strādāt. Labi, ka tomēr izķepurojos, bet, ja nebūtu izķepurojusies, kā 9. klase bez izliktām atzīmēm tiktu uz eksāmeniem?
Slodžu un atalgojuma sistēma jāsakārto ne jau tikai skolotāju dēļ, bet izglītības sistēmas dēļ, lai tā nesabruktu. Jebkura sistēma sabruks, ja no ierindas cits pēc cita izies darbinieki un vietā nenāks nekas.
Man gan pašai ir tāds jauks plāns tuvākajos gados lēnītēm aiziet pensijā, bet to jau redzēs, kā tas realizēsies. Jo man jau pagājušajā gadā arī bija tāds plāns, bet nācās vēl kā glābējam iet arī uz kaimiņu skolu, kas bija palikusi bez skolotāja. Taču nav jāstrādā tik ilgi, kamēr pašu no skolas iznes!
Visi zina, kā jāmāca?
It kā jau brīnišķīga ir tā fiksā jauno skolotāju apmācības programma “Mācītspēks”, bet skaidrs tak, ka lielākā daļa no viņiem skolā ilgi nepaliks. Runa nav tikai par atalgojumu, runa ir arī par sabiedrības attieksmi pret skolotājiem. To sabiedrības attieksmi neviens normāls jaunietis nevar paciest: liela sabiedrības daļa skolotāju uztver kā apkalpojošo personālu.
Šo attieksmi var paciest tikai tādas vecas, rūdītas žurkas kā es. Ir, protams, tādi dullie, kam nav no svara ne atalgojums, ne sabiedrības attieksme: viņi tāpat ies un darīs. Bet, ja šie entuziasti ir pārstrādājušies un viņiem mēle velkas pa zemi, tad kāds no viņiem labums?
Vai ir daudz tādu darbu, pēc kura, atnākot mājās, iegāžas uz mutes gultā un labu brīdi nav vispār runājams? Esmu redzējusi ļoti daudz skolotāju ar sabendētu veselību, ar sagrautu nervu sistēmu.
Kādai būt tai ideālajai skolotāja slodzei, to es pat nezinu pateikt, jo tas, kas skolotājam jāpaveic ārpus mācību stundām, tomēr atšķiras atkarībā no tā, kādu mācību priekšmetu skolotājs pasniedz.
Labi tomēr, ka viena daļa sabiedrības ir adekvāti cilvēki, kas uztver skolotāju ne tikai kā apkalpotāju, bet tiešām kā skolotāju un audzinātāju. Diemžēl pietiek, ja skolā ir pāris vecāku, kas domā citādi un kas uz emociju pamata dažādās Facebook un Whatsapp grupās pavelk līdzi citus. Un tas var skolā izdarīt lielāku postu nekā virpuļviesulis.
Tā jau ir viena liela nelaime, ka daudzi cilvēki, kas skolā gājuši padomju laikos vai pagājušā gadsimta beigās, domā, ka visu zina par skolu, par to, kā pedagogiem jāstrādā. Bet mēs taču visi pie dakteriem arī esam gājuši. Vai tāpēc zinām, kā jāārstē? Ja zinām, kā skolot, tad nav arī ko dakterus apgrūtināt! Aklā zarna? Lūdzu, griežam paši!
Beidzam baidīties!
Jaunajā mācību gadā kolēģiem novēlu beigt baidīties! Ja kaut kas neiet, kaut kas ir jāmaina! Ja pārmaiņas neizdodas, būsiet kļūdījušies! Bet nu un tad?! Dabūsiet ar koku no priekšniecības, bet nu un tad? Ja būs dūša, būs arī izdošanās!
