Mammas un tēti šausmās iztēlojas, kā šobrīd izskatās mācību iestādē. Egila Līcīša feļetons 3
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Milzīgais asteru klēpi! Garkātaino gladiolu pušķi! Kurp jūs nesat pirmklasnieciņu? Uz skolu, uz skolu dodamies! – ziedi attrauc un Zinību dienā aizsteidzas tālāk, stiepdami līdz dārgo, sev uzticēto nastu. 1. septembrī tai pašā virzienā uz gaišo, augsto namu iet ģimnāzistes, par ziedošām magonēm uztjūnētas meičas, braši soļo tikko dīgstošām ūsām puiši, izstīdzējuši kā maikstes – kas lai zin, kā ievīsies skolēnu tālākais ceļš, iegūstot kompetencēs balstītu izglītību.
Kaut nu nebūtu slīmests vai netiktu ierauts “progresīvo” rindās! – bažījas vecāki.
Kaut liels izaudzis, kļūtu zinātņu vīrs vai NATO karavīrs, sportsmenis vai dzejdaris, kaut izmācītos par nākamo liela uzņēmuma galvu vai biznesa haizivi, – tā sapņo sencīši un vecvecāki.
Savukārt skolasbērni raugās apkārt, vai nesatiks Ilgas tanti, jo izglītības ministri svarīgi pamanīt pirmajiem un laikus laisties lapās, lai Šuplinskas kundze nemocītu, liekot noskaitīt tēvreizi latgaliski, un neatprasītu tādas ķīmiskās formulas, kas turas tikai gaišākās galvās.
Pārkārtojot un bez mitas reformējot izglītības sistēmu, daudz kas vērtīgs ir neglābjami aizlaists postā un uz neatgriešanos prom.
Sākot ar agrāk skolā gājušiem saprotamo piecu ballu atzīmju vērtēšanu un beidzot ar pedagoģijas zinātnē pudu sāls izēdušo garderobes tantiņu trāpīgi mesto slapjo lupatu švīkstēšanu pret bēgošo palaidņu mugurām.
Tā vietā ir desmit ballu sistēma, no kuras tu netiec gudrs, vai tavs bērns veic rēķinumus un tiek galā ar rakstu darbiem vai nē, savukārt pieredzes bagātās skolu tantiņas jau ir vēsturē un – mest ar samitrinātu lupatu audzēknim ir ārprāts un nepieredzēta vardarbība.
Lai dzīve neliktos salda kā marmelāde, jaunais skolas gads izvērtīsies par smagu eksāmenu un pārbaudījumu visiem, kas apmācībās iesaistīti.
Izglītības iestādes pārvērstas par nocietinātām zonām, kur māmiņām un tētiem ieeja aizliegta. Vecāki, stāvot pie aizžogojuma, varēs pavadīt aizejošos mīļumiņus ar acu skatienu un nopūtu – ak, vai mazuli paēdinās skolas bufetē?
Vai kopgalda porcijas nebūs par lielu (mazu), vai ēdamo pārmērīgi neaizdarīs ar cukuru un nepārsālīs, vai pārtika būs gana veselīga, vai pusaudzis nepaliks bez iemīļotās picas, kebaba un sendviča, bez saldinātā dzēriena?
Vectētiņi un omes, mammas un tēti vien šausmās un baiļu trīsās iztēlojas, kā izskatās mācību iestādē mūsdienās – kā koncentrācijas lēģerī, kur čerkstoša balss pa skaļruni pamāca un atkārto: ieturiet divu metru distanci, ievērojiet savu plūsmu, nepieskarieties un nekāpiet cits citam uz galvas, esiet disciplinēti un modri, nedrūzmējieties vienkopus, neklepojiet un nešķaudiet otram virsū!
Turklāt jāpielūko, lai ceļi nekur kāpnēs, nevienā gaitenī nekrustojas ar svešiem skolēniem. Tramīgi šļūcot, pārvietojas arī augsta riska grupā esošie vecā kaluma skolmeistari, ieģērbti infekcijas drošos skafandros un azbesta priekšautos, bet jaunākie pedagogu kolektīva locekļi, ielenkdami un dzenādami ganāmo pulku, skrien šurpu turpu aizsargtērpos. Kas kaitēja mācīties attālināti, kur jauno paaudzi izskolotu nervus ar proseko ārstējošu māmiņu virsvadībā…
Tagad atkal briestošajiem organismiem un jaunajām, vēl netraumētajām sprandām jānēsājas pieblīvētos transportlīdzekļos ar pāri pieci kilo smagiem, piebāztiem portfeļiem un mugursomām.
Bērnību pamatīgi sabojā pār seju novilktās maskas, aiz kurām slāpst un grūti paelpot, un aizsvīst brillītes. Starpbrīži ar brīvā laika 15 minūšu apkārtdauzīšanos, slīdēšanu lejup pa lenteri vai iziešanu svaigā gaisā atcelti kā šķira, aizvietoti ar dinamiskās atpūtas pauzītēm, kuru laikā tīnīši uzsprūk kājās, nobrīkšķina kauliņus un atkal apsēžas.
No zvana līdz zvanam atrazdamies visu laiku klasē ar vieniem un tiem pašiem kolēgām, saspiesti kā sardīnes bundžā, apmainoties dvašām kopā kā putnēni ligzdā, slikti vēdinātās telpās mūsu mazuļi cietīs stresu, tiks vārdzināti un būs noguruši, bet, ziemā verot vaļā klases logus – saaukstēsies un pastāvīgi slimos.
Zināms, ka sākumskolas skolēni spēj noturēt uzmanību desmit minūšu garumā, bet vēlākās klasēs vidusskolēni vispār nespēj pieslēgties un izsekot līdzi skolotāja paceltam rādāmkociņam – kā audzēkņi spriedzes stāvoklī kāps zināšanu kalnā pēc jaunā satura un mācību pieejas?
Kā, atmetot veco iekalšanu un zubrīšanu, piemērosies 21. gadsimta prasībām pēc kompetencēm, lai mācētu sarunāties brīvi angliski, lai pēc mācību grāmatas “Ķīmija 8.–12.klasei” prastu izgatavot zāles pret grūtsirdību un lai tiktu sveikā caur dažādām dzīves situācijām?
