VIDEO. Režisors Vitālijs Manskis uzgājis unikālu amatierfilmu par Latviju 1939. gadā 16
Šajā laikā, kad vairāk nekā jebkad ir svarīgi saņemt ziņas no radiem un draugiem, kuriem nevaram pieskarties, klātienē parunāties, pēkšņi pienāca sveiciens no pirmskara laikiem – Latvijā dzīvojošais krievu režisors Vitālijs Manskis Lieldienās atsūtīja tīmekļa plašumos atrasto filmēto laikmeta liecību par Rīgu un Latviju 1939. gadā.
Zinot, ka tā Eiropā bija pēdējā vasara pirms kara, liekas pavisam brīnumaini, cik bezrūpīgi un brīvi ir filmā redzamie cilvēki. Pārsteidzoši, kā filmētājs, tolaik vismodernākajai “AGFA Movex 8” kamerai dūcot, varējis piekļūt tik tuvu nejaušiem garāmgājējiem. No maziem gabaliņiem apkopotā 44 minūšu garā filma rāda neticami dzīvus un emocionālus kadrus.
Filmas iesākumā iedomājos, ka filmētājs bijis kāds no mūsu vācbaltiešiem,
bet pamazām nojautu, ka drīzāk tās autors bijis no Zviedrijas. Nemaz nemāku izskaidrot, bet šķita, ka mazajam puisītim, kurš tik apņēmīgi sper pirmos soļus Jūrmalas smiltīs un kāpās, vēl jābūt atrodamam.
Pēc dažām dienām mani pārņēma gandrīz svinīga sajūta, kad pāri Baltijas jūrai, pāri karam un pāri ilgajam Latvijas okupācijas laikam, trīsdesmit gadus pēc mūsu valsts atjaunošanas un 81 gadu pēc filmas uzņemšanas izdzirdu ilggadējā Zviedrijas kosmosa korporācijas vadītāja inženiera Lennarta Lībeka možo balsi: “Pašam, protams, man nav savu atmiņu, bet
arvien tas ir licies kas īpašs – piedzimt Latvijā – un vienmēr esmu to paturējis prātā.
Par to iedomājos katru reizi, kad izmantoju savu pasi, un darba gaitās daudzviet pasaulē man nācies stāstīt par savu dzimšanas vietu. Šis fakts vienmēr ir izraisījis interesantas diskusijas.”
Zviedru kompānijas “Sentab” inženieri, to skaitā arī Lennarta Lībeka tēvs Svens Lībeks, kopš 1936. gada strādāja Latvijā, palīdzot projektēt un uzbūvēt Ķeguma spēkstaciju.
“Ko esmu dzirdējis par 1939. gada vasaru?” tā sarunā man pārjautā Lennarts. “Tas bija viens no manu vecāku dzīves laimīgākajiem laikiem. Latvijā viņi ieradās tūlīt pēc kāzām 1936. gadā. Lilī bija 22 gadi un Svenam 26. Es piedzimu Rīgā 1938. gadā un pirmos 18 dzīves mēnešus dzīvoju Latvijā. Mani vecāki uzskatīja, ka Latvijas laiks viņu dzīvē bija ļoti nozīmīgs.”
Lībeku ģimenes dzīve filmā redzama tik piepildīta – skaistas ir dienas, ko viņi pavada Latvijā, skaisti, šķietami bezrūpīgi un jauni ir arī viņi paši.
Daļa no filmas veltīta garajam un romantiskajam Eiropas ceļojumam.
Kompānijas “Latvijas Ekspresis” organizētajā ekskursijā 15 dienās ceļotāji apskatīja deviņas Eiropas pilsētas, kopā nobraucot ap 3800 kilometriem.
Tikai tagad, zinot, ko Eiropas iedzīvotāji un filmā redzamās pilsētas pārdzīvoja Otrā pasaules kara gados, ceļotāju bezrūpīgums liekas gandrīz skurbinošs. Kopš Eiropas ekskursijas 1939. gada vasaras sākumā pagāja tikai daži mēneši, kad augustā parakstīja Molotova-Ribentropa paktu.
Drīz Polija tika okupēta un itin nekas vairs nebija kā līdz tam. Zuda senā Kēnigsberga, zuda Krakova un daudz kas cits.
Filmas kadri griežas. Tā nav tikai latviska nostalģija par sen pagājušo, kas piepilda sirdi.
Latvija toreiz rādās mierīga, pašapzinīga un skaista.
Toreiz dzīve bija tik līdzīga mūsdienām: pa ielām iet steidzīgi un skaisti ģērbušies cilvēki, redzamas Vecrīgas krēslainās ieliņas, svētkos plīvo karogi, bet skatlogos un gājēju rokās ir puķes.
Dīvaini, cik tieši zviedru inženieris to visu ir mācējis uzņemt. Gandrīz vai var saklausīt Lībeku ģimenes gaišos smieklus aizkadrā.
Filmas otrā daļa jau ir citāda – mamma ar mazo Lennartu dodas atpakaļ uz Zviedriju. Uz zviedru kuģa “Aeolus” klāja redzamas daudzas jaunas sievietes ar bērniem.
Iespējams, daļa pasažieru jau zināja, ka tas būs pēdējais regulārais satiksmes kuģis šai līnijā…
Tad kamera ilgāku brīdi apstājas pie Rucavas tautastērpos ģērbtiem vīriem un sievām. Filmu skatoties, iedomājos – diezin, kā viņi toreiz tika atpakaļ no sava Stokholmas ceļojuma? Varbūt viņi uzstājās Stokholmas Brīvdabas muzejā?
Filmas beigu daļā tēvs Svens Latvijā ir palicis viens pats, viņš turpina strādāt Ķeguma spēkstacijā un filmēt Rīgu.
Zviedru kompānijas “Sentab” birojs atradās Krišjāņa Valdemāra ielā 4, iepretim Armijas virsnieku klubam, un Svens filmē kādas padomju delegācijas automobiļus pēc noslēgtā neuzbrukšanas nolīguma parakstīšanas 1939. gada oktobrī.
Uzņemtais materiāls nekādā ziņā nav ģimenes arhīvs vien – nākamajos filmas kadros redzami kaudzēs samestie balvāciešu čemodāni un tuvplānā aizbraucēju sejas pie milzīgajiem kuģiem.
Starp citu, mazs fragmentiņš filmēts arī uz krāsainas lentes, un mūsu jūra 1939. gada vasarā ir bijusi tikpat zila kā vienmēr. Liekas tik neticami, ka jūras zilā krāsa lentē ir spējusi saglabāties pēc visa, kas jūras mūsu krastā ir noticis.
Režisors Vitālijs Manskis, aicinot noskatīties filmu, to nosauca par “tālas pagātnes svētlaimes hroniku”. Mēs, Latvijā dzīvojot, nemaz nenojaušam, cik daudz pasaulē ir cilvēku, kuri gadu gadiem mīlējuši un mīl mūsu zemi, un domā par to.
