Diāna Jance: Laika jēga 0
Laika jēga un garums ir gan izstiepies, gan sarāvies, un savā ziņā laiks ir arī apstājies. Šajās dienās, nedēļās un nu jau mēnešos bieži nākas domāt par Latvijas lielumu un spēku. Par mazas valsts lielumu.
Mazs ir citāds nekā liels – mazs ir aptveramāks, sakārtojamāks, izrunājamāks un atbalstāmāks. Maza ir dūre, kurā paglabāts dārgums. Paslēpts un pasargāts. Arī ko tādu var sajust mūsu valstī šajā pavasarī. Liekas, ka aizvien vairāk ir brīžu, kad
vertikālās un horizontālās robežas zūd visaptverošā cilvēcībā un mūsu mazajā valstī ikkatrs kļūst par savējo.
Pasaules kontekstā tie savējie jau ir tikai divi miljoni, nevis nepārredzama masa. Jebkurš jebkuru brīdi ir ikviens no mums. Kad uz citu pasauli, Aizsauli, tiek aizsaukts kāds no mūsējiem, tad sāp. Mazā valstī viss notiek tepat.
Mums ir brīvprātīgo simti, kuri palīdz tiem, kam nepieciešams. Jā, un tiem pretim ir arī simtiem kurnētāju, kuri nepalīdz nevienam, pat ne sev. Bet, iespējams, viņi citos uzjunda iniciatīvu darīt labu.
Dienās, kad ārlietu ministrs uzrunā valsts iedzīvotājus: “Mīļie draugi!” – ir skaidri jūtams, ka starp mājās braucējiem ir ārlietu ministra draugi, tāpat tur ir arī mani draugi, un
atšķirībā no ierēdņiem lielās valstīs mājās braucēji mūsu ministram nenozīmē tikai anonīmus statistikas ciparus un nepatikšanas.
Notiek valsts vēsturē lielākā repatriācijas operācija, un mūsu valsts pilsoņi patvērumu meklē mājās.
Tad pienāk brīdis, kad mūsu premjerministrs nedaudz bikli, nedaudz smieklīgi, bet ļoti sirsnīgi uzstājas Eiropas Parlamenta tiešraidē un visus sasmīdina ar jautru latviešu dziesmiņu. Viņš ir viens no mums un gluži vienkārši grib iepriecināt.
Kādā citā dienā sirdi sasilda sociālajos tīklos manītais ieteikums katram pretimnācējam uzsmaidīt un sasveicināties.
Tas bija padomju varas laiks, kas šīs prasmes izdeldēja, citviet Eiropā šādas pieklājības normas ieaudzina jau ģimenē. Sen neesmu bijusi Rīgā, bet runā, ka retie pretimnācēji cits citam tiešām nedroši (latviski šķībi, protams) uzsmaidot.
Tieši šobrīd, kad rakstu šo sleju, Francijas telegrāfa aģentūra laidusi klajā ziņu, ka Parīzei tuvojas pasaulē lielākā lidmašīna ar astoņiem miljoniem sejas masku. Pirms nepilnas dienas arī mūsu Nacionālais veselības dienests ziņoja par astoņu miljonu masku iepirkumu.
Ir gan atšķirība – Francijas iedzīvotāju ir 67 miljoni! Ticami, ka pasaulē lielākā lidmašīna uz Franciju lidos vairākas reizes. Bet tomēr – Latvija ir šī laika mēra – vīrusa – skarto iedzīvotāju saraksta pašā apakšā.
Vēl piebilstot: dienās, kad Izglītības ministrija atklāja, ka aptuveni sešiem tūkstošiem skolēnu trūkst mācībām piemērotu viedierīču, dažu dienu laikā, pateicoties kompāniju un privātam atbalstam, jautājums bija nokārtots.
Somijā tikai pēc vairākas nedēļas ilgām mācībām e-vidē sabiedrība uzzināja, ka ir tūkstošiem skolēnu, kuriem mājās trūkst datoru.
Pirms dažām dienām līdzīgu stāstu dzirdēju arī par Lielbritāniju. Latvija var!
Iespējams – ja reiz sērgas vilnim bija jānāk pār Latviju, šis savā ziņā ir vislabākais laiks. Mēs esam stipri. Mums ir likumi, kuri ir tiešām izdevušies, un ir arī vairāki tādi, kas nav gluži izcili. Mazā, demokrātiskā valstī ikkatram ir balsstiesības un arī pienākums ieteikt pārmaiņas. Mums visiem kopā ir jābūt atbildīgiem par mūsu mazo valsti.
Salīdzinājumu jau pietiek, tomēr – vēl viens. Arī es šajās dienās izmantoju Nacionālās bibliotēkas atvērto krātuvi. Blakus iedvesmojošajiem un stiprajiem pavasariem mūsu valsts neatkarības laikā kā dīvainā kaleidoskopā griežas Latvijas vēstures lapaspuses ar svešu valdību rīkojumiem, atļaujām un absolūtu neziņu par rītdienu.
Piemēram, 1942. gada 22. aprīlī publicēts paziņojums, ar kuru, pēc Austrumu apgabala ģenerālkomisāra uzdevuma, tiek noteiktas cenas grieztiem ziediem un puķēm podos.
Piemēram, neaizmirstulīšu podam ražotāja cena bija noteikta 0,45 līdz 0,70 reihsmarku robežās. Rīkojumā bija arī norādīts par ceriņu ziedu sadalīšanu trīs šķirās. Noteiktas cenas bija atzīmētas arī tulpēm, narcisēm un pat maijpuķītēm. Ne padomju, ne nacistu okupāciju laikā pamatiedzīvotāju izlemšanai neatstāja pat vismazāko sīkumu.
