FOTO. Tas, kas pašlaik, pēc 3 gadiem, notiek Kahovkas pārrautā dambja katastrofas zonā, citur vēl nekur nav pieredzēts 0
Trīs gadi pēc Kahovkas hidroelektrostacijas dambja uzspridzināšanas ir nesuši negaidītu pavērsienu. Bijušās ūdenskrātuves vietā, kur pirmajos mēnešos pēc katastrofas pletās dubļu hektāri un tad tuksnesīgi lauki, šobrīd ir izveidojusies pilnīgi jauna, pārsteidzoši sarežģīta ekosistēma, kas turpina attīstīties nepieredzētā ātrumā.
Kā medijam LB.ua pastāstīja botāniķe Anna Kuzemko, kādreizējā ūdenskrātuves gultne tagad ir pārvērtusies par milzīgu dabas kompleksu. To klāj blīvi vītolu meži, krūmāji un purvu masīvi, kuros
patvērumu rod arvien bagātāka fauna. Zinātnieki ar nepiespiestu sajūsmu runā par dabas doto atbildes triecienu katastrofai.
2023. gada vasarā no ūdens atbrīvotajā dūņu klājienā spēja ieaugties tikai 11 pionieraugu sugas, turpretim līdz 2025. gada nogalei pētnieki šeit reģistrējuši jau vairāk nekā 340 sugu.
Ģeobotānisko pētījumu laikā zinātnieki fiksējuši, ka atsevišķos, niecīgos 10 x 10 metru laukumos mājo vairāk nekā 50 dažādu augu sugu. Jauniem mežu masīviem tas ir neparasti augsts rādītājs.
Līdztekus vītoliem teritorijā aktīvi
izplatās tamariski, veidojot krāšņu krūmu stāvu un piešķirot vietējai ainavai teju Vidusjūras reģionam raksturīgus akcentus.
Pat šķietami neauglīgās un sausās gliemežvāku audzes pakāpeniski pārņem vietējie augi, pierādot, ka daba spēj iekarot pat visprasīgākos zemes pleķīšus, raksta medijs.
Arvien pamanāmāka kļūst tieši dzīvnieku loma
Ja pašā sākumā galvenie jauno teritoriju kolonizētāji bija augi, kuru sēklas atpūta vējš, tad tagad talkā nākuši kukaiņi un citi meža iemītnieki, kas aktīvi veicina floras izplatību. Jaunos mežus strauji apdzīvo jauni iemītnieki – pētnieki regulāri uziet lapsu, šakāļu un sesku pēdas, bet jaunizveidoto ūdenstilpņu tuvumā mudžēt mudž no ūdensputniem, starp kuriem manītas arī ļoti retas sugas.
Tomēr vislielāko pārsteigumu zinātniekiem sagādājusi putnu dzīve vītolu biezokņos, kas burtiski dārd no dziesmām.
“Es domāju, ka visā Eiropā nav otra tāda lakstīgalu meža. Tas ir vienkārši satriecoši,” sajūsmu neslēpj Vasiļjuks.
Jaunākie tālizpētes dati rāda, ka aptuveni 75% no bijušās Kahovkas ūdenskrātuves gultnes jau klāj bieza, slēgta veģetācija, kuras mugurkaulu veido vītolu meži un niedru audzes. Speciālisti norāda, ka tieši pirmie trīs mēneši pēc dambja iznīcināšanas bija izšķirošie, kas noteica to, kā šī teritorija izskatīsies nākotnē.
Šobrīd pētnieki aktīvi analizē arī jaunās ekosistēmas oglekļa bilanci. Tie vairs nav vienkārši biezokņi – mežam ir izveidojies savs mikroklimats un tas ir uzsācis pilnvērtīgu mijiedarbību ar augsni, izveidojot stabilas dabas saiknes.
Neraugoties uz sarežģītajiem un bīstamajiem apstākļiem frontes līnijas tuvumā, zinātnieki turpina doties ekspedīcijās un jau kaļ plānus par teritorijas starptautisko aizsardzību.
Bijusī ūdenskrātuve nākotnē varētu pretendēt pat uz UNESCO Pasaules mantojuma statusu kā unikāla dabas un kultūras ainava,
kas paradoksālā kārtā dzimusi no vienas no lielākajām mūsdienu ekoloģiskajām katastrofām Ukrainā.
Atjaunos dambi vai nē?
Tikmēr zinātnieku aprindās briest nopietnas diskusijas. Kamēr sabiedrībā izskan idejas par Kahovkas HES atjaunošanu pēc okupantu padzīšanas, ekologi šādu soli kritizē. Botāniķis Ivans Moisijenko ir pārliecināts, ka milzīgā dambja uzcelšana padomju formātā būtu nepraktiska kļūda:
Tas bija 20. gadsimta vidus infrastruktūras projekts, kas savā laikā iznīcināja dabisko upes tecējumu
un radīja ekoloģiski nabadzīgu, stagnējošu ūdenskrātuvi. Šobrīd tās vietā veidojas daudzveidīga dabas mozaīka ar upēm, ezeriem, purviem un pļavām, kur dzīvība burtiski kūsā.
Pēc ekspertu domām, pagātnes monstru atjaunošanas vietā būtu jāveido modernas, lokālas ūdensapgādes un apūdeņošanas sistēmas. Tas ļautu pilnībā nodrošināt cilvēku saimnieciskās vajadzības, vienlaikus saglabājot šo jauno, negaidīto dabas brīnumu, kāda nav nekur citur Eiropā.
