Vai cilvēks var izdzīvot?* 0
Līdz 1. septembrim Jūrmalas muzejos, galerijās un izstāžu zālēs norisinās 2. starptautiskā jūras tematikai veltītā biennāle “Marīna 2019”.
Biennāles “Marīna 2019” tēma pievēršas ne tikai jūras estētiskajam un poētiskajam šarmam, bet arī lokālajai vides ekoloģijas problemātikai, proti, Baltijas jūras piesārņojumam. Vēlēšanās provocēt kritisku refleksiju par sabiedrības ieradumiem, dabas un cilvēces mijiedarbību un garīgo ekoloģiju mākslā ir aktuāla nepieciešamība. To pierāda arī šī gada Venēcijas biennāles galvenās balvas “Zelta lauvas” piešķiršana Lietuvas nacionālā paviljona ekspozīcijai par klimata pārmaiņām un ekoloģisko katastrofu.
Biennāles ietvaros Jūrmalas pilsētas muzejā skatāms kuratores Ingas Bunkšes veidotais starpdisciplinārais projekts, kas ir “līdzībās balstīts smeldzīgs un skaudrs vēstījums par cilvēka un jūras trauslo dzīvību, par it kā naivajām un banālajām vērtībām, kuras izsveramas, tikai saskaroties ar mūžības elpu**”. No cilvēces pārpalikumiem, ko izskalojusi Baltijas jūra, izveidota laikmetīgās mākslas izstāde ar nostalģisku nosaukumu “Atmiņu jūra”. Nelielo telpu piepilda mākslinieces Kristīnes Abikas skaisto atkritumu instalācijas, ko burtiski caurvij pašas kuratores prozas fragmenti par divu vientuļu cilvēku alkām pēc mīlestības un mūžīgas jaunības. Tos veiksmīgi papildina mākslinieces Evas Saukānes videoinstalācijas, kurās izmantoti Aivara Vegnera 90. gadu amatiervideo, pašas filmēti video, kā arī fragmenti un mūzika no Reiņa Sējāna baleta “Vārna”.
Skatītājs tiek ievilkts aizkustinošā stāstā par ilgām pēc kaut kā skaista, nesasniedzama un idealizēta, un šī aklā tieksme pēc savas dzīves estētiskas izdzīvošanas ir arī fundamentāls pamats visas cilvēces bojāejai. Līdzīgi baletdejotājas Elzas Leimanes atveidotajai Vārnai, kas gandrīz trīs minūšu garumā kaislīgi cīnās par savu dzīvību, arī cilvēks tuvojas bīstamajam. Izstādes esence šajā gadījumā ir drīzāk komentārs par cilvēka uzvedības modeli, kas ilgtermiņā mūs noved pie pašiznīcības. Atmiņu jūra kā spilgta metafora vēsta arī par sabiedrības nekontrolēto un konvulsīvo ieradumu patērēt visu sev apkārt kā nebeidzamu resursu – piešķirot lietām, vietām un cilvēkiem emocionālās valūtas vērtību. Jautājums, vai cilvēks var izdzīvot, šajā gadījumā nav attiecināms uz praktisku vai utopisku plānu par dzīvi pirms / pēc katastrofas, bet gan fundamentālu pārmaiņu cilvēces apziņā – vai atteikšanās no lakmusa papīriņa maz ir iespējama? Vai arī tā ir cilvēces traģēdija – piedzīvot sevi atkal un atkal no jauna kā Fēnikss no pelniem, jo atdzimšana ir iespējama tikai pēc iznīcības?
Kā patiesi liela vērtība šīs izstādes veidošanā ekoloģijas kontekstā, manuprāt, ir atzīmējams arī fakts, ka veidotāji izmanto atrastus objektus, respektīvi, māksla neturpina simulēt piesārņojumu***, kas bieži vien novērojams izstāžu un mākslinieku ekspozīcijās ar ekoloģisku vai sociālo virzītu kritiku. Šādos gadījumos parasti iestājas apmulsums, vai tiešām jauna plastmasa atkritumu saražošana trešo valstu rūpnīcās vai darbnīcās mākslinieka ģeniālās jaunrades dēļ ir labākais veids, kā nodot savu iecerēto vēstījumu. Patiesībā zūd ticamība autora sapratnei par ekoloģijas ētisko un estētisko virzību, un kritika kļūst vien par stila birku popularitātei. Kā spilgts piemērs minams skandāls, kas notika par divu mākslinieku ekspozīcijām Venēcijas biennālē 2017. gadā, un proti, Demiena Hērsta skulpturālie darbi – inscinēti zudušie jūras dārgumi izstādē “Dārgumi no Neticamā bojāejas”, kas kritiski reflektē par Rietumu pasaules apsēstību ar pašu kultūru un tās gala produktiem –, pievērsa mediju uzmanību nenoliedzamajai līdzībai ar mākslinieka no Grenādas paviljona Džeisona Dekaires Teilora daiļradi. D. Hērsta fantastiskie zemūdens dārgumi, kas tapa vairāku gadu garumā, tērējot iespaidīgus resursus darbu jaunradei, iespējams, uzskatāma par Dž. Dekaires Teilora darbu apropriāciju. Tomēr pēdējā daiļrade jau otro desmitgadi pēta jūras ekoloģijas piesārņojumu cilvēku darbības rezultātā. Veidojot skulptūru parku zem ūdens, mākslinieks ilgstoši pēta, kā piesārņojums maina uz skulptūrām augušo koraļļu ekosistēmu. Māk-slā, kas skar sabiedrības kritiku, arvien svarīgākas šķiet arī paša mākslinieka vērtības un daiļrades process.
Cerams, ka turpmākajās Jūrmalas biennālēs būs arvien vairāk šādu tiešu un drosmīgu lokālajai ekoloģijai veltītu projektu, jo reģions pēc būtības ir pateicīga vieta, kur pētīt ne vien vides, bet arī sociālo struktūru procesus un mijiedarbību.
* Roberts Smitsons. Rakstu krājums. Redaktors J.Taurens. LMA. 2009. – 367.lpp.
** Teksts no izstādes anotācijas.
*** Roberts Smitsons. Rakstu krājums. Redaktors J.Taurens. LMA. 2009. – 368.lpp.
