Vai „Gors” ir visas Latgales koncertzāle? 6
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par Latvijas būvniecībai ļoti pieticīgu summu – 12,84 miljoniem latu (18,27 miljoni eiro), ko ieguldīja Eiropas Reģionālās attīstības fonds, pašvaldība un valsts, Latgale ieguva divas akustiskās koncerttelpas – lielo zāli ar 1000 sēdvietām un kamerzāli ar 250 sēdvietām un kinoteātra aprīkojumu.
“Gora” akustika vēl šodien tiek uzskatīta par kvalitatīvāko Latvijā – skanīgumu nodrošina īpašā uzbūve, kas ļauj mainīt akustikas īpašības atkarībā no koncerta veida. Tas iespējams, pateicoties turpat Rēzeknē izgatavotajiem sienu un griestu vairogiem, kuru leņķi ir maināmi, lai atstarotu vai apslāpētu skaņu tieši tā, kā nepieciešams.
Koncertzālē “Gors” ir divi visaugstākās raudzes firmas “Steinway & Sons” koncertflīģeļi un arī digitālās ērģeles “Johannus Ecclesia”, kas uzstādītas, pateicoties no Rēzeknes nākušās ērģelnieces Ivetas Apkalnas neatlaidībai un degsmei, un līdz ar to šeit var notikt starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi”. Zviedru akustiķis Jans Inge Gustavsons (“Akustikon”) ir teicis: “Jūs esat bijuši tiešām ļoti veiksmīgi, domājot par daudzfunkcionalitāti.”
Tomēr 2015. gada 27. oktobrī “Kultūrzīmju” diskusijā Latgales vēstniecības “Gors” Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja Ilona Rupaine teica: “Mūsu lielais izaicinājums bija iesākt šīs koncertzāles dzīvi, jo, kad stāstījām, izskanēja: “Kā? Rēzeknē koncertzāle? Pie jums taču ir bezdarbs un cilvēkiem nav naudas!””
“Lepojamies, ka tagad Latgalē ir vieta, kur braukt un skatīt gan profesionālus mūziķus, gan izklaides māksliniekus labskanīgā sniegumā. Ēka noteikti ceļ latgaliešu pašapziņu,” tā 2013. gada 28. maijā intervijā “Kultūrzīmēm” secināja SIA “Austrumlatgales koncertzāle” vadītāja Diāna Zirniņa.
Kā “Gora” vietu un nozīmi Latgales un visas Latvijas kultūras ainavā vērtēt tagad, pēc desmit gadiem? Kā koncertzāle pārdzīvojusi kovida laiku, un kā tā dzīvo sarežģītajos šī brīža ekonomiskajos apstākļos? Kā tās darbību vērtē vietējie iedzīvotāji, un vai ir izdevies piesaistīt klausītājus arī no Lietuvas un Igaunijas? Lai to noskaidrotu, “Kultūrzīmes” devās uz Rēzekni, lai būtu klāt vienā darbīgā “Gora” dienā.
“Mācīt auditoriju klausīties kaut ko citu”
ILONA RUPAINE ir koncertzāles “Gors” Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja, mākslas izstāžu koordinatore. Strādā koncertzālē kopš atklāšanas dienas, absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, ir muzikoloģe, komponiste, pati dzied korī “Ezerzeme”, un viņas tautasdziesmu apdares skan Dziesmu svētkos.
I. Rupaine: – Jā, man šķiet, ka mūsu gaidas un cerības attiecībā uz koncertzāli “Gors” noteikti ir attaisnojušās. Lielā mērā iepriekš plānoto pat esam pārpildījuši. Sākumā nedaudz baidījāmies, kā būs piepildīt tūkstošvietīgo zāli – mūsu sākotnējā stratēģijā bija ierakstīts, ka tajā notiks tikai daži koncerti gadā un lielākais noslogojums būs mazajai zālei. Tagad realitātē redzam, ka ir pilnīgi otrādi – tieši lielā zāle nes vislielāko slodzi. Protams, kāpums bija no 2013. gada – 2017., 2018. gads vispār bija kulminācija, jo Latvijas valsts simtgadē bija ļoti daudz pasākumu. Tad nāca 2019. gads, un tad jau 2020. – kovids.
– Tika teikts, ka “Gors” būs kā spirdzinošs malks attīstībai, tomēr kultūras patēriņa pētījumi rāda, ka reģionālās koncertzāles apmeklē samērā nedaudz cilvēku no tuvākās apkārtnes. Kā jūtat Latgales iedzīvotāju un kā pārējo Latvijas reģionu un Rīgas interesi?
– Un tajos pašos pētījumos skaidri redzams, ka “Gors” ir visvairāk apmeklētā pasākumu norises vieta reģionos un ka tieši reģionālās koncertzāles vairojušas cilvēku mobilitāti starp reģioniem pasākumu apmeklējumu dēļ. Runājot par reģionālo aspektu – jau pašā sākumā, kad šī māja tapa, jau nosaukumu meklējot, sapratām, ka tā būs visas Latgales celtne. Bija skaidrs, ka reģions ir maksimāli jāpaplašina – mēs to definējām 100 km ap “Goru”, kur ietilpst gan Latgales vēsturiskā teritorija, gan Sēlija, gan Vidzeme. Pie mums brauc arī Gulbenes, Smiltenes, Madonas iedzīvotāji. Faktiski esam aptvēruši visu Austrumlatviju.
– Jums Latgalē arī nav tik spēcīgu konkurentu līdzīgā kultūras piedāvājumā kā, piemēram, Liepājā.
– Jā, tas ir vēl viens stāsts, saistīts gan ar iespējām, gan draudiem. No vienas puses, tas, ka mums nebija konkurentu, Daugavpils Marka Rotko mākslas centru drīzāk var uzskatīt par mūsu sadarbības partneri, arī Daugavpils teātris auditorijas ziņā ir daudz mazāks, bija iespēja. No otras puses, tie bija arī draudi, jo tas nozīmēja, ka šajā pilsētā nebija tik spēcīgu kultūras tradīciju. Mums bija arī bažas, kas būs, ja šeit regulāri notiks simfoniskās mūzikas koncerti, jo kādreiz, kad nebija šīs mājas, simfoniskais koncerts bija notikums varbūt reizi vai divas gadā. Jautājām: kā būs tagad, kad šie koncerti notiks regulāri un tūkstošvietīgā zālē? Tagad esam sapratuši, ka cilvēkus interesē ļoti daudzveidīga māksla. Tā ir mūsu daudzveidība, jo mēs visu laiku uzsveram, ka neesam māja tikai akadēmiskajai vai kamermūzikai. Esam māja arī teātrim, izklaides pasākumiem, kino, laikmetīgajai un tautas dejai.
– Ventspils koncertzāles pieredze liecina, cik tomēr ir bīstami orientēties uz augsti māksliniecisku, bet tikai šauram klausītāju lokam saprotamu saturu.
– Manuprāt, reģionālajās zālēs ir grūti noturēt tādu repertuāra politiku. Tas tomēr ir sarežģīti. Mūsu gadījumā laikmetīgā mūzika visbiežāk skan festivālos vai koncertprogrammās kopā ar kādiem publikai zināmākiem sacerējumiem. Novērtējam citu koncertzāļu repertuāra politikas ambīcijas, tomēr tas nav mūsu stāsts. Katra zāle veido savu repertuāra politiku, un es nevēlos kritizēt manu kolēģu veikumu. Mēs saprotam, ka mūsu mērķauditorija paplašināsies tikai tad, ja centīsimies izprast un paredzēt mūsu klausītāju vēlmes. Un būsim tik gudri piedāvāt viņiem arī to, ko viņi vēl nezina. Mācām auditoriju skatīties un klausīties arī ko citu – viņiem vēl neizprotamu.
– Bija laiki, kad pie jums aktīvi brauca Krievijas šovmeņi. Vai tagad auditorija nejūt to iztrūkumu?
– Tas drīzāk ir stereotips. Nedomāju, ka viena divas programmas gadā ar kaimiņvalsts populāriem māksliniekiem ir daudz, ja skatās mūsu kopējo pasākumu skaitu gadā – vidēji 150 notikumi. Kādā brīdī likās, ka sadarbība ar austrumu kaimiņiem ir iespējama un viņiem ir milzīgas kultūras bagātības, nerunāju tikai par šovmeņiem un izklaides mākslu, bet arī par akadēmisko mākslu un teātriem. Pēdējais gads tomēr pierādīja pretējo, sadarbība ar Krieviju ir izbeigusies. Aicinām vienīgi cilvēkus, kas ir toleranti Rietumu kultūrai un ir pateikuši, ka nosoda karu, un vairs nedzīvo Krievijas teritorijā. Šādi mākslinieki pie mums joprojām uzstājas, bet citādi šie kontakti ir zuduši.
– Vai kāda jūsu auditorijas daļa nebija orientēta tieši uz šiem šovmeņiem? Vai neesat to zaudējuši?
– Noteikti, ka bija, un viņi vairs nenāk uz “Goru”, jo viņiem bija interesanti redzēt to, ko bija skatījuši televīzijā, piemēram, programmās, ko raidīja Pirmais Baltijas kanāls. Jā, šī auditorijas daļa, visticamāk, ir zudusi. Varbūt kāds apmeklē citus notikumus, šo statistiku mēs nemākam tā īsti uzskaitīt. Domāju, ka tā nav tikai mums, bet visā Latvijā.
Tajā pašā laikā nedaudz skumji, ka, runājot par “Gora” programmu, nereti dzirdam tieši šo jautājumu – par kaimiņvalsts māksliniekiem. Bet kā ir ar cita veida žanriem, programmām? Ārvalstu māksliniekiem, mūsu valsts lepnumiem.
– Cik jums gadā ir apmeklētāju?
– Lielās un mazās zāles notikumus apmeklē ap 70 000, bet, ņemot vērā arī visus pārējos notikumus – izstādes, konferences, seminārus, kino, kafejnīcu un citus, tie varētu būt – 150 000 līdz 170 000 apmeklētāju gadā.
– Šie ir pēckovida skaitļi?
– Pēc kovida mēs lēni uzņemam apgriezienus. 2022. gada rudens bija laiks, kad cilvēki sāka lēnām atgriezties, bet 2023. gada janvārī un februārī jau sajutāmies diezgan labi. Iepriekš pieminētā statistika vairāk varētu piederēt 2018. un 2019. gadam.
– Cik liels no šiem 170 000 varētu būt kritums kovida ietekmē?
– Domāju, ka 2022. gadā kādi 30%. Apmeklētāju samazināšanos ietekmēja ne vien pandēmija un tās sekas, bet arī karadarbība Ukrainā. Šogad situācija būs vēl savādāka. Gada beigās redzēsim, kāda tā būs.
– Jūsu finansēšanas modelis ir atšķirīgs no pārējām koncertzālēm, jo tajā līdzās finansējumam no pašvaldības un valsts – ES fondu līdzekļiem – daudz lielāka nozīme ir pašu peļņai.
– “Gors”, Cēsu, Liepājas, Ventspils, Dzintaru koncertzāles, Rotko centrs un Liepājas teātris 2022. un 2023. gadā tiek finansēti no Eiropas Kohēzijas fonda. Tas ir finansējums, kas agrāk mums nāca no Valsts kultūrkapitāla fonda. Atšķirībā no Cēsīm, Liepājas vai Ventspils, kur pašvaldība piešķir lielāku vai mazāku finansējumu arī mākslinieciskai programmai, piedevām valsts finansē arī telpas, kurās atrodas mūzikas skola, simfoniskais orķestris, mums šis finansējums iztrūkst. Neskatoties uz to, ka “Goram” ir laba sadarbība ar Rēzeknes Mūzikas vidusskolu – kopīgi projekti, kopīgi finansēts Rēzeknes kamerorķestris, kopīgi rīkoti koncerti –, skolas telpu šeit nav. Līdz ar to nepienākas arī Kultūras ministrijas līdzfinansējums telpām, infrastruktūrai. Visas mūsu telpas ir jāfinansē pašvaldībai un arī mums pašiem. Rēzeknes pašvaldība piešķir nelielu finansējumu “Gora” pasākumiem, kas vairāk skar vietējo auditoriju, māksliniekus – valsts svētku pasākumu norisēm, Rēzeknes kamerorķestra programmām, dažiem festivāliem. Ļoti liela budžeta daļa mums ir jānopelna pašiem. Arī tāpēc ir svarīgi, lai zāles ir pilnas un “Gora” apmeklētāji un telpu nomnieki šeit atstāj naudu.
– Kā jūsu auditorija grupējas?
– Katram pasākumam tā ir pilnīgi atšķirīga – uz simfonisko mūziku nāk vieni kaut kur redzēti cilvēki. Teātris, kā jau visā Latvijā, ir ļoti iemīļots žanrs, tur ir pilnas zāles, brauc arī no Rīgas. Uz vietējo latgaliešu grupu koncertiem nāk vēl cita auditorija. Arī balets cilvēkiem patīk. Tas ir viens no žanriem, kurā nav svarīga pasākuma valoda, te mēs redzam arī daudz krieviski runājošus apmeklētājus.
– Kādas ir jūsu attiecības ar Latvijas lielākajām koncertorganizācijām? Sākumā, 2013. gadā, bija runa, ka “Latvijas koncerti” jums varētu būt priekšnieks.
– Jā, pirms zāles būvēšanas daudz pētījām, kā darbojas līdzīgas zāles citur Eiropā. Latvijas reģionālo zāļu tīkls bija lielā mērā iedvesmojies no Igaunijas, kur arī dažādos reģionos ir četras reģionālās zāles. Igaunijā tieši ir šis stāsts – “Eesti Kontsert” kūrē koncertus. Tomēr, kad igauņi atbrauc pie mums, viņi apgalvo, ka mūsu sistēma, kur katra koncertzāle pati nosaka savu darbības stratēģiju, darbojas labāk. Tā sadarbība jau pastāv arī mums. Mēs noteikti aicinām pie sevis Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori “Latvija”, “Kremerata Baltica”, Latvijas Radio kori, Latvijas Radio bigbendu. Sadarbojamies ar visiem Latvijas teātriem.
– Kādas ir jūsu attiecības ar Rēzeknes pašvaldību?
– No politikas stāvam maliņā. Darām savu darbu, un es kā koncertzāles “Gors” Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja nekad neesmu izjutusi kādu spiedienu vai cenzūru no pašvaldības. Protams, ir bijuši viņu nomāti pasākumi. Ja viss notiek likuma ietvaros un tiek maksāts par zāles nomu, mums nav iemesla atteikt. Bet mūsu programmas projektu pašvaldība necenzē un nenorāda, kā to vajag veidot.
– Kā jums veicas sadarbībā ar skolām? Programmas “Latvijas skolas soma” finansējums taču ir samazināts.
– Līdz kovidam bija ļoti cerīgi, skolas tiešām bija ļoti sarosījušās. Kovids to visu izmainīja, un tagad arī “Latvijas skolas somas” finansējums ir samazinājies. Agrāk skolēnam bija 14 eiro gadā (7 eiro pusgadā), bet tagad tie esot tikai 4 eiro. Finansējumam samazinoties, arī skolēnu skaits samazinās. Redzu, ka bērni iet uz muzejiem vai uz brīvdabas pasākumiem, kur jāsamaksā tikai par ceļu. Ar koncertiem ir nedaudz grūtāk. Redzot šo situāciju, mēs šobrīd diezgan piesardzīgi orientējamies uz skolēnu grupām.
“Latvijas skolas somas” finansējumu ļoti daudzi izmanto kino apmeklējumam, tas ir vienkāršāk un bērniem arī kino patīk labāk. Arī uz teātra izrādēm nāk, bet ar profesionālo mūziku jau ir sarežģītāk. Tad arī skolotājam vajag būt ļoti motivētam, jāmāk motivēt arī savu klasi. Piemēram, lai uzaicinātu LNSO Lenesonu, mums ir jāpiepilda visa lielā zāle, un šobrīd tas jau ir sarežģīti.
Lai mudinātu jauniešus iegādāties biļetes uz mūsu rīkotajiem pasākumiem, esam ieviesuši kārtību, ka jaunieši līdz 24 gadiem stundu pirms pasākuma pēdējās biļetes var nopirkt par pieciem eiro. Redzam, ka jaunieši to izmanto.
– Ņemot vērā dzīves dārdzību, arī pārējie apmeklētāji droši vien rēķina vairāk, cik var atļauties, pērkot biļetes.
– Mēs ļoti uzmanīgi plānojām 2022./2023. gada ziemas sezonu, jo likās, ka, apkures sezonai sākoties, cilvēkiem nebūs naudas. Tomēr mums par lielu pārsteigumu šajos mēnešos zāles izrādījās piepildītas kā “labajos laikos”. Protams, gadās koncerti, kas izrādās mazāk veiksmīgi, bet tā jau notiek visur.
– Kā jūs veidojāt “Gora” jubilejas programmu, kurā iekļauti tik daudzi skaisti notikumi?
– Smejos, ka mēs Latgalē nemākam svinēt vienu dienu, jo vienā koncertā jau nevari parādīt visu savu daudzveidību. Mums ir gan izstāde, kuras autors Dainis Pundurs ir beidzis Rēzeknes Mākslas vidusskolu un tagad ir Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, lielo keramikas formu meistars. Ir jaundarbs – dziesmuspēle “Trasūns”, jo visos festivālos un citos zīmīgos notikumos vēlamies nevis kaut ko jau gatavu nopirkt, bet arī veidot paši savu. Piecus komponistus, kuri uzrakstījuši savus skaņdarbus pēc Trasūna fabulām, uzrunājām jau pirms pusotra gada. Iesaistīta ļoti liela komanda, bet arī paši komponisti būs izpildītāju vidū. 13. maijā programmā būs akadēmiskais akcents, jo uzstāsies mūsu draugi – gan Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar diriģentu Andri Pogu, gan Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Skanēs Jāņa Ivanova “Varavīksne” un lielas formas vokāli instrumentāls darbs – Fransisa Pulenka “Gloria”, izceļot Latgalei ļoti piestāvošās katoliskās vērtības. Otrajā daļā – Šostakoviča 15. simfonija – ļoti neparasts darbs, kas nav tipisks jubilejas koncertam. Tam sekos Edgara Mākena jaundarbs – cikls “Gora dzīsmis”. 20. maijā skanēs “Ziedonis”, kas būs kā atgriešanās pie jau 2013. gadā izskanējušās Sigvarda Kļavas un Latvijas Radio kora veidotās koncertprogrammas “Imants un Ziedonis”. Bet jubilejas mēneša beigās sadarbībā ar režisori Kristu Burāni un viņas komandu veidosim ārtelpas izrādi – stāstu par kori un putniem “Visi putni skaisti dzied”. Tas viss tā labi sasaucas.
– Teicāt, ka atskaņosit Šostakoviču. Kāda ir jūsu attieksme pret krievu komponistu darbu iekļaušanu programmā?
– Sāksim ar to, ka koncerta programmu ieplānojām jau pirms diviem gadiem un par šo autoru un darbu mums ir konceptuāla vīzija, jo Šostakoviča simfonija un Mākena darbs būs savstarpēji saistīti. Es pati īsti nepiekrītu tiem, kas saka, ka viss, kas tapis Krievijā vai bijušajā PSRS, ir slikti. Tīšuprāt krievu komponistu mūziku programmās neliekam, bet, ja tam ir konceptuāls pamatojums, neuzskatām, ka tas būtu jāmaina. Droši vien kādai publikas daļai tas nepatiks, bet mēs tam esam gatavi.
– Jums pašai priekšā ir Dziesmu svētki. Vai varam sagaidīt kādu jaunu dziesmu?
– Jaunas dziesmas šoreiz nebūs, skanēs tā pati – “Saule brida rudzulauku”. Divos Dziesmu svētkos tā jau skanēja, šie būs trešie. Arī pati dziedāšu Dziesmu svētku kopkorī.
“Gors” izstaro enerģiju
Mūsu viesošanās dienā visos koncertzāles “Gors” stūrīšos noris aktīva darbība – Rēzeknes jaunieši mācās iedziļināties mūzikas skaņās un rakstīt dzeju, režisore Inese Mičule veido dziesmuspēli “Trasūns”, Itas Kozakevičas Rīgas Poļu vidusskolas skolēni apstājušies savā ceļojumā pa Latgali. Liekas, ka pat bez lielajiem notikumiem “Gors” burtiski izstaro enerģiju.
Koncertzāles lielā zāle izkārtota tā, ka mūziķi ir zāles pirmajā pusē un publika atrodas uz pacēluma. Tās vidū ir Itas Kozakevičas Rīgas Poļu vidusskolas skolēni un Henriks Vitkovskis – vēstures skolotājs no Polijas, kurš Latvijā dzīvo jau 12 gadus. “”Gors” ir moderns un, kā mēs to šodien uzzinājām, jau no pamatiem celts kā akustiskā koncertzāle,” saka skolas audzēknis Mareks Kondratjuks. Itas Kozakevičas Rīgas Poļu vidusskolas skolēni šurp brauc, lai pētītu vietas, kas saistītas ar Latvijas poļiem un viņu vēsturi. Mūsu tikšanās notiek ceļojuma otrajā dienā, jo viņi jau ir izbraukuši pa Plāteru dzimtas vietām un pa ceļam līdz Ludzai tagad apstājušies Rēzeknē.
“Es “Gorā” esmu jau otro reizi, pirmā bija, kad šeit notika Latgales kongress. Akustika un gaismas efekti koncertzālē bija burvīgi, mani tas tik ļoti iedvesmoja, ka gribēju šurp vēlreiz atbraukt kopā ar saviem audzēkņiem,” saka skolotājs Henriks Vitkovskis. “Latgale poļiem ir īpaša zeme, jo šeit savienojas poļu, latviešu, latgaļu kopienas.”
“Gora” mazajā zālē, kur ar Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas audzēkņiem norisē “Ko tu dari, kad nedari” skaņu izraisē sadarbojas komponists Jēkabs Nīmanis, no malas klausoties, dzirdamas dīvainas skaņas. “Mēs iepazīstamies ar skaņu darbnīcas iespējām, ar to, kādā veidā var veidot skaņas un kādas var būt ansambļa sadarbības iespējas. Tās ir tehnikas, kuras mēs pamazām iepazīstam. Pēc tam jau sāksim tās kontrolēt un veidosim no tām kopēju notikumu,” viņš stāsta.
Turpat “Gorā” ar dzejas izpēti nodarbojas Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas audzēkņi – dzejnieces Agneses Rutkēvičas vadībā Rakstniecības un mūzikas muzeja projekta ietvarā viņi pēta nesen jaunatklāto septiņdesmit septīto klasiķa Eduarda Veidenbauma dzejoli: “Pēc uztura katram jācīnās daudz/ Kaut dzelžu un visādu ieroču daudz…” “Es viņiem atklāju dzejas treniņa metodi – atrasto dzeju ar dzēšanas metodi, kad mēs šajā dzejolī meklējam jēgu, no jauna to dzēšot,” viņa teic, piebilstot, ka tas ir arī intuīcijas un valodas treniņš un rezultāti ir ļoti labi.
Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas audzēkne Samanta Moroza ir no Gulbenes, bet viņas draudzenes Aleksandra Ņikitina un Poļina Ostofjeva – rēzeknietes. “Pēdējā laikā novēroju, ka vairāk notikumu norisinās gan “Gorā”, gan citur pilsētā,” saka Poļina. Meitenes ir vienisprātis, ka “Gors” joprojām paliek visu norišu centrs. Arī pārējie pilsētnieki novērtējot “Gora” eksistenci, jo koncertzālē notiek koncerti, meistarklases un citi kultūras pasākumi. “Šī ir ļoti laba vieta, kur cilvēkiem sanākt kopā.”
Koncertzālē “Gors” var sastapt arī režisori Inesi Mičuli, kura veido dziesmu spēli “Trasūns. Fabulas”, kas pirmizrādi piedzīvoja 29. aprīlī. “Cenšos atšifrēt Trasūna fabulās ielikto padomu, tās ir bildes, kas skaņā atdzīvojas. Katrs komponists ir tik individuāls, un tādas ir arī viņu Trasūna darbu izvēles, kad darbs jau ir procesā tapis. Mēģinu visu savilkt kopā, lai stāsts nebūtu par visu, bet par kaut ko konkrētu. Tajās paustais tikums, morāle ir arī tagad tikpat aktuāla un sirdsgudrs padoms nekad nenoveco,” teic Inese Mičule. Vaicāta, cik autentiski senais, bet mūžam aktuālais vēstījums saskanēs ar piecu mūsdienu komponistu devumu, viņa teic: “Man liekas, ka šī sintēze viena otru papildina. Mūsdienu komponists ar skaņu rada kaut ko ļoti negaidītu, un, manuprāt, tas ir ļoti veiksmīgi, jo mēs esam uz kaut ko gatavi un tad mūs pārsteidz. Pie tam ļoti interesanti un garšīgi – kā jau Latgalē. Šajā uzvedumā nekas nav vienveidīgs, ir dziļas bēdas un ļoti spējš prieks.”
VIEDOKLIS
“Gors” ir Dieva dāvana Latgalei
Vai labi, ka Rēzeknē ir koncertzāle “Gors”, un vai tā ir Latgales kultūras sirds?
“Tas ir brīnišķīgi, ka Rēzeknē ir “Gors”, jo šādi citu novadu cilvēki ir iepazinuši Latgali. Latgale ar to ir pacēlusies gan emocionāli, gan garīgi, gan kultūras ziņā. Pakalpojums, ko mēs saņemam un baudām, ir foršs. Mēs jūtamies laimīgas, lai gan dzīvojam nepilnus simt kilometrus no Rēzeknes – Balvos, tomēr “Gors” ir vieta, ko apmeklējam. “Gors” ir Dieva dāvana Latgalei. Kad jautā, vai biļetes nav pārāk dārgas, atbildu – katram ir savas vērtības, jūs varbūt nesapratīsit mūs, kad mēs pirksim biļetes uz koncertu, bet mums kultūras pasākumi ir gara un sirds miera vērtība. Tāpēc nav žēl tās naudas,” teic RUDĪTE KRŪMIŅA.
“Tas nav dārgi, galu galā nauda ir nepieciešama, lai koncertzāli varētu uzturēt un tajā notiktu pasākumi. Viss ir normas robežās. Mēs tiešām priecājamies, ka šeit viss notiek, jo uz “Goru” brauc cilvēki arī no Alūksnes, Valmieras, Rīgas,” piebilst MARUTA CASTROVA.
