“Šodien ir man svarīga diena – līdzās būs gandrīz visi man svarīgie cilvēki” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Šodien ir manas grāmatas “No Romas līdz Vecpiebalgai” atklāšanas pasākums “Salnēnu” pļaviņā. Tā es gribēju – lai no visām pusēm man svarīgi cilvēki sabrauc un redz manu patvērumu. Par kuru daudz rakstīts grāmatā. Kad, to izlasot, esot sajūta arī nepazīstamiem, ka pabijuši manā saimniecībā.
Šodien man līdzās būs gandrīz visi man svarīgie cilvēki – ģimene, draugi, kaimiņi, kolēģi, cilvēki, kurus esmu iepazinusi, pateicoties Viljamam. Viņš ir viens no galvenajiem grāmatas varoņiem, jo viņš ir manas dzīves partneris, draugs un pavadonis, visuzticmākais.
Patiesībā par katru no maniem šodienas viesiem varētu sarakstīt grāmatu, kā par katru cilvēku.
Ikviena dzīve ir grāmatas vērta, lai cik pašiem tā nešķistu klusa un mierīga.
Daļa no maniem viesiem ir aprakstīti grāmatā. Vismaz tā es varu pateikt viņiem “paldies” par atrašanos manā dzīvē. Un tie, kas nav šajā grāmatā, noteikti būs nākamajā. Jo dzīve mani nebeidz pārsteigt un lutina ar notikumiem. Un cilvēkiem.
Arī pavisam sveši dažreiz uz mirkli uzmirdz manā dzīvē, lai atstātu smaidu dienai un atmiņas ilgākam laikam. Tā šonedēļ kāds Jānis no Ozolaines piezvanīja, ka vēloties mani satikt un palūgt autogrāfu manā grāmatā. Es tobrīd berzu grīdas viesu namiņā, bet nolēmu, ka paspēšu visu izdarīt un aizbraucu satikt zvanītāju uz vietējo degvielas uzpildes staciju. Un esmu ļoti priecīga, ka tā izdarīju.
Tā bija īsa, bet atmiņā paliekoša un sirsnīga tikšanās. Kungs esot dzimis Vecpiebalgā un viņam bija līdzi paša apkopots ciltskoks, ko vēlējās man parādīt. Skatījos to un redzēju šeit zināmus uzvārdus. Parakstījos divās savās grāmatās, kas bija līdzi Jānim un uzdāvināju vienu no tām, kas viņam nebija.
Viņš man pretī – iepriekš sagatavotu dāvanu – man un “Salnēniem” veltītu suvenīru, kas tapis kunga dēla rokām. Nebiju līdz šim iedomājusies, ka “Salnēni” ir mana rezidence. Nu man ir suvenīrs ar uzrakstu “Lindas rezidence Salnēni”.
Tik silti ap sirdi, ka kāds domājis par mani un “Salnēniem”, šo darinot un vedot garo gabalu, bez pārliecības, ka izdosies dāvanu nodot rokās. Bet viss izdevās. Gan Jānim, gan man. Atmiņā paliekošs brīdis.
Vienu tādu pašu brīdi arī piedzīvoju arī pirms šī. Tieši tāpat kāds vīrietis piezvanīja, ka viņam esot jānodo man paciņa. Pēc īsas sarunas, kurā es pieņēmu, ka zvanītājs ir kurjers, atklājās, ka patiesībā tas ir kāds, ko esmu satikusi pirms divdesmit gadiem aizsardzības ministres amatā. Atkal kaut kur biju aizņemta darbos, bet sarunājām tikšanos. Dāvana, ko saņēmu, tagad rotā manu grāmatu plauktu. Divdesmit gadus sena fotogrāfija. Es toreiz sagaidīju karavīrus no misijas un kopā fotografējāmies. Vienu no bildēm virsnieki ierāmējuši un nolēmuši uzdāvināt man. Kaut kā neesot sanācis satikt iepriekš, bet “Salnēni” izrādījās firmas zīme, pēc kuras mani viegli atrast.
Divi cilvēki, kuri man dāvāja priecīgus mirkļus un atmiņas. Ikdienā satieku arī namiņa viesus, par kuriem rūpējos un mans prieks ir viņu atstātās zīmītes ar pateicību par viņu mieru, svētkiem vai atpūtu. Par to kādu dienu noteikti uzrakstīšu, ir vērts pastāstīt par to, kā namiņam klājas.
Bet – kā parasti – lai viss nebūtu tik saldi, jo ikdiena jau nesastāv tikai no skaistiem mirkļiem un labiem cilvēkiem, kurus satiekam, jāuzraksta par tiem, kas neaicināti līda manā dzīvē. Mēs izvēlamies, ko satiekam dzīvē, tomēr internetā grūtāk – viņi paši atrod mūs. Mani pēdējā laikā uzmeklē īpaši agresīvas tantiņas un onkulīši, dusmīgas kundzītes un aizvainoti vīrieškārtas izstrādājumi.
Protams, nospiedošā vairumā arī tur ir tie, ar kuriem patīkami kontaktēties un tie, kas ir savējie. Tomēr – ļauni cilvēki atrod mani. Nav ne jausmas, kādēļ viņi mani vispār meklē un kādēļ viņi domā, ka noteikti kas slikts jāieraksta pie katras manas bildes. Es taču to uzreiz izdzēšu un viņiem pat uz mirkli neizdodas pagozēties šķietamā uzmanībā.
Šonedēļ uztaisīju jaunu tetovējumu, ar kura bildēm dalījos. Tas dažam un dažai, kā parasti, bija kā “sarkanā lupata”, kā jau arī paredzēju. Draugiem teicu, ka man drīz jāpieņem darbā sekretāre, kas bloķēs histēriķus manās lapās. Joks, protams, jo es pati tam atrodu laiku.
Agrāk kaut ko atbildēju vai diskutēju, tagad man tam nav laika un nebaroju ļaunos ar savu uzmanību. Ātri nobloķēju, lai neskatās manu ikdienu, kas domāta tiem, kurus mani darbi un nedarbi iedvesmo vai uzmundrina. Bet jautājums paliek – kas kaiš tiem, kuriem nepatīk pat tas, ka es glābju kaķus?
Citādi – šodien man svētki. Manu bērnu tēvs saka, ka es rakstu grāmatas, lai uzrīkotu atklāšanas ballītes. Jā, tas man patīk un viņš nav tālu no patiesības. Bez grāmatas es nesapulcinātu savā sētā tik daudz man svarīgu un tuvu cilvēku. Šī tātad tūlīt būs palaista tautās, jāķeras pie nākamās.
