Vai par nodokļa atcelšanu mājokļiem lemj Suns Funs? 0
Autors: Uģis Mitrevics, Saeimas deputāts, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītājs
Pirms teju desmit gadiem tika aizsākta (bet tā arī nepabeigta) diskusija un pat iesniegts likumprojekts, kas paredzēja būtiskas izmaiņas nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) piemērošanā dzīvojamām platībām. Toreiz, iespējams, nebija īstais laiks šim lēmumam. Taču šobrīd, tuvojoties 2028. gadam, kad beigsies pašreizējās kadastrālās vērtības izlīdzināšanas periods, ir pienācis laiks beidzot izdarīt to, par ko gadiem tikai runāts. Turklāt darīt nevis tikai formāli un populistiski, bet izlēmīgi un mērķtiecīgi.
Mājoklis ir cilvēka pamatvajadzība. Jumts virs galvas nav luksusa prece – tas nav nedz Rolls-Royce, nedz Rolex. Tāpēc arī NĪN politikai jāsakņojas taisnīgumā – kā jau tas notiek Igaunijā un Lietuvā, kur mājokļiem un tiem piekritīgajai zemei tiek piemērots neapliekamais minimums vai pilnīgs atbrīvojums no NĪN, lai garantētu pamata mājokļa saglabāšanu bez nodokļu sloga.
Mūsu kaimiņvalstu pieredze rāda, ka nodokļu politika nekustamajiem īpašumiem ir jāveido tā, lai par dzīvojamo māju un piekritīgo zemes platību nodoklis vai nu nav jāmaksā vai ir ievērojami samazināts konkrētās platības robežās. Šāda pieeja ir gan sociāli taisnīga, gan veicina mājokļu attīstību un iedzīvotāju labklājību. Turklāt tāda tā būtu konkurētspējīga. Latvijas situācijā tas ir jo īpaši svarīgi tā iemesla pēc, ka mūsu mājokļu tirgū joprojām pastāv nopietnas problēmas – pārapdzīvotība, nepietiekams dzīvojamo platību piedāvājums, neapmierinoši sadzīves apstākļi un jaunām ģimenēm sarežģīta situācija patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Pieauguši bērni bieži dzīvo kopā ar vecākiem, kas atspoguļo gan tirgus nepilnības, gan atstāj iespaidu uz demogrāfiskajām tendencēm.
Esošā nodokļu politika nepalīdz. Gluži pretēji – tā bremzē dzīvojamo fondu attīstību. Lēmums par atbrīvojumu no nekustamā īpašuma nodokļa mājokļiem sniegtu skaidru signālu iedzīvotājiem, ka valsts rūpējas par ģimenēm un to nākotni. Turklāt tas dotu iespēju valdībai savlaicīgi plānot budžetu. Likumprojekta izstrāde un diskusijas par šo jautājumu jāsāk jau tagad, lai līdz 2028. gadam varētu īstenot vismaz trīs budžeta plānošanas ciklus. Tas palīdzētu pieņemt atbildīgus un pārdomātus lēmumus, nevis kārtējo reizi vilcināties un beigās visu atcelt, sakot, ka noteiktajos termiņos neko nav iespējams paveikt. Līdzšinējā politika nekustamā īpašuma nodokļa jomā atgādina Imanta Ziedoņa Suni Funi, kurš padomāja un izdomāja tikai to, ka vajag padomāt, galu galā izdomājot, ka nevar tik ātri izdomāt.
Ja valsts pēkšņi pieņem negaidītus, sasteigtus lēmumus, kā tas ir noticis jau iepriekš un ne reizi vien, tas grauj uzticību valsts pārvaldei. Iedzīvotājiem jāuzticas valstij! Taču tas, protams, nav vienīgais iemesls un, lai arī nav nenozīmīgs, noteikti nav svarīgākais.
Esmu sagatavojis likumprojektu, kura galvenais mērķis ir vienkāršs – nodrošināt, ka 2028. gads, kad beigsies pašreizējo divu kadastrālo vērtību pastāvēšanas periods, atnāk ar skaidru, saprotamu un iedzīvotājiem labvēlīgu nodokļu politiku. Tāpēc aicinu Saeimu uz mērķtiecīgu diskusiju – bez populisma, bet ar skaidru rīcības plānu.
Plānotās izmaiņas likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli” paredz neaplikt ar nodokli dzīvojamos mājokļus un noteikt ar nodokli neapliekamo minimumu arī šiem mājokļiem piekritīgajai zemei, kā arī būtiski samazināt nodokļa likmes un paplašināt atvieglojumu piemērošanas iespējas dažādām iedzīvotāju grupām. Spēkā esošais nekustamā īpašuma nodokļa modelis izstrādāts tāltālajos deviņdesmitajos (1996./1997.) un ir paredzēts pavisam citai – uz nosacītām lietojuma vērtībām balstītai kadastrālās vērtēšanas sistēmai. Tas ir absolūti nesaderīgs ar 2008. gadā ieviesto – uz nosacītām atsavināšanas vērtībām balstīto kadastrālās vērtēšanas sistēmu. Tādēļ kadastrālās vērtības var atšķirties simtkārtīgi un pat tūkstoškārtīgi, radot nesamērīgu nodokļu slogu. Pašreizējais modelis apdraud cilvēku iespējas saglabāt savus mājokļus un veicina sociālo nevienlīdzību. Turklāt mājokļa pieejamība Latvijā jau šobrīd ir viena no zemākajām Eiropā. Līdz ar to izmaiņas likumā ir ne vien diskutējamas, bet obligātas, lai mazinātu nevienlīdzību, nodrošinātu cilvēktiesības uz mājokli un veicinātu ilgtermiņā ilgtspējīgu dzīves vidi Latvijā.
Laicīgi sperot šo soli, tas ļautu iedzīvotājiem dzīvot bez bailēm par nesamērīgu NĪN pieaugumu, saprast valsts nodomu, nevis minēt, kas notiks pēdējā brīdī. Tas dotu iespēju mūsu tautiešiem redzēt reālus ieguvumus no politikas, kas balstīta labklājības principos, nevis fiskālajā piespiedē. NĪN pārskatīšana ne tikai uzlabos iedzīvotāju labklājību un nodrošinās sociālo taisnīgumu, bet arī padarīs Latvijas nekustamā īpašuma tirgu konkurētspējīgāku. Tas veicinās arī attīstītāju interesi, kas nepieciešama, lai risinātu mājokļu deficītu un veicinātu kvalitatīvu dzīvojamo fondu.
Pietiek sēdēt visiem astē – Latvijai jāiet līdzi kaimiņvalstīm. Tas attiecas gan uz iedzīvotāju labklājību, gan uz mājokļu attīstības konkurētspēju. Ja Igaunijā un Lietuvā šis princips jau darbojas – kāpēc Latvija atkal atpaliek?
