“Vārpas” saimniece Elīna: Putni ir kaut kas tāds, kas katru nedēļu ienes regulāru naudas plūsmu 0
“Pašu produkts, pašu spēks” ir jauns 14 sēriju TV24 raidījums, kurā kopā ar jauniešiem dodamies uz saimniecībām un ražotnēm, lai atklātu, kā top mūsu pašu pārtikas produkti. No pirmā darba soļa līdz īstai garšai un cilvēkiem, kas iedvesmo. Un katras sērijas noslēgumā — Latvijas labāko garšu un radošuma satikšanās.
Šoreiz raidījuma komanda viesojas ģimenes bioloģiskajā saimniecībā pie Elīnas, lai noskaidrotu, kāpēc ģimene izvēlējusies tieši putnkopību, ko ikdienā nozīmē bioloģiskās saimniecības statuss un kāpēc vietējam zemniekam ir tik liela nozīme Latvijas pārtikas drošībā.
Elīna atklāj, ka saimniecībā gadu gaitā izmēģinātas dažādas lauksaimniecības nozares. Viņas bērnībā ģimenē bijušas gan govis, gan cūkas, audzēti arī augļi. Tomēr ar laiku priekšroka dota putniem.
“Putni ir kaut kas tāds, kas katru nedēļu savā ziņā ienes naudu. Tā ir regulārā naudas plūsma. Laikam tāpēc arī putni,” viņa stāsta.
Un, kā sarunā tiek pajokots, putni saimniecībā neesot tikai “galvā” – tie patiešām ir arī kūtī.
Ģimenes saimniecība ir bioloģiski sertificēta, taču Elīna atzīst, ka pašiem šis statuss nav nozīmējis radikālu saimniekošanas maiņu. Ģimene arī pirms sertifikācijas centusies saimniekot iespējami dabai draudzīgi.
“Cik es atceros, mēs vienmēr esam saimniekojuši pietiekami dabai draudzīgi. Kad radās iespēja sertificēties bioloģiski, mēs to arī izdarījām,” viņa skaidro.
Putnkopībā bioloģiska saimniekošana nozīmē ne tikai to, ka vistas var brīvi uzturēties ganībās un tām ir pieejama plaša āra teritorija. Ļoti svarīga ir arī barība.
“Putni ēd bioloģiski sertificētu barību – vai nu to, ko mēs paši saimniecībā esam izaudzējuši, vai arī iepirktu, bet tai noteikti ir jābūt sertificētai,” stāsta Elīna.
Īpašu uzmanību saimniecībā pievērš arī dzīvnieku labturībai. Elīna uzsver, ka tas nav tikai jautājums par noteikumiem vai minimālajām prasībām. Viņasprāt, svarīga ir arī attieksme pret dzīvnieku.
“Var redzēt, ka vistas no cilvēka nebaidās. Mēs ar viņām arī runājamies. Tā ir tāda cieņpilnāka izturēšanās pret dzīvnieku, ar kuru mēs strādājam,” viņa saka.
Vistām ir pieejama plaša teritorija, kur tās var brīvi kustēties un izskrieties. Vienlaikus saimniekiem jādomā arī par drošību – gan pret plēsīgajiem putniem no gaisa, gan lapsām un citiem dzīvniekiem, kas varētu vistām uzbrukt.
“Mums ir iežogojums, lai viņas būtu pasargātas. Un, protams, rūpējamies, lai barība būtu pēc iespējas kvalitatīvāka un tepat ražota,” stāsta saimniece.
Dzirdot par vistu dzīvi saimniecībā, raidījuma vadītāja pajoko – nākamajā dzīvē viņa labprāt būtu vista tieši šeit.
Taču aiz šķietami idilliskās ainas stāv ļoti praktiska ekonomika. Elīna uzsver, ka bioloģiskās saimniecības ir svarīgas ne tikai tādēļ, ka piedāvā noteiktā veidā ražotu pārtiku. Vietējie zemnieki kopumā ir būtiski arī valsts pārtikas pašpietiekamībai un drošībai.
“Manuprāt, ir ļoti būtiski, ka mums pašiem ir savas zemnieku saimniecības. Viena lieta ir rūpnīca, kas kaut ko pārstrādā, bet, ja mums nav paša zemnieka, kurš izaudzē šo izejvielu, tad var kļūt daudz grūtāk,” saka Elīna.
Viņa norāda – vietējās saimniecības var kļūt īpaši nozīmīgas brīžos, kad mainās piegāžu ķēdes, rodas ārēji satricinājumi vai valstij jādomā par savu pārtikas nodrošinājumu ilgtermiņā.
“Tas var ietekmēt arī drošības jautājumus un visu pārējo. Tāpēc mums ir ļoti svarīgi, lai būtu zemnieki, kuri audzē gan lielākos, gan mazākos apjomos dažādas izejvielas, ko pēc tam var iegādāties vai pārstrādāt,” viņa uzsver.
Bioloģiskajai saimniecībai ļoti nozīmīgs ir arī atbalsts, jo šādi ražota produkcija nereti izmaksā dārgāk nekā konvencionālajā lauksaimniecībā.
“Produkts, ko mēs kā bioloģiskā saimniecība saražojam, potenciāli sanāk dārgāks nekā tradicionālajā jeb konvencionālajā saimniekošanā audzētais. Skaidrs, ka mēs ne vienmēr varam to pārdot par tik augstu cenu, cik patiesībā izmaksā ražošana, tāpēc arī atbalsts ir svarīgs,” skaidro Elīna.
Viņas sacītais atgādina, ka aiz katras šķietami vienkāršās pārtikas preces veikalā – olas, vistas gaļas vai cita vietējā produkta – stāv ne tikai ražošanas izmaksas, bet arī konkrēta saimniecība, cilvēku darbs, rūpes par dzīvniekiem un izvēle saimniekot noteiktā veidā.
Un tieši tāpēc jautājums par “pašu produktu” nav tikai par garšu. Tas ir arī par to, vai Latvijā būs savi zemnieki, savas izejvielas un cilvēki, kuri šo darbu turpinās arī nākamajās paaudzēs.
