“Bezmaksas kafija, tēja un ūdens? Lai tik meklē atspērušies!” Darba sludinājumu “bonusi” izsauc ironiju 0
Darba sludinājumi dažkārt atgādina sacensības – kurš darba devējs kandidātam var pieprasīt vairāk, vienlaikus piedāvājot mazāk. Sociālajos tīklos atkal uzvirmojusi diskusija par vakancēm, kurās prasību saraksts ir iespaidīgs, bet atalgojums – tāds, ka rodas jautājums: vai ar šo algu vispār iespējams normāli dzīvot?
Kāda Threads lietotāja, kura atzīst, ka mēdz “pašiverēt” pa darba sludinājumiem, publicējusi kārtējo “pērli”. “Tik specifiskas prasības un tik smieklīgs atalgojums,” viņa raksta, aicinot arī citus dalīties ar saviem atradumiem. Ieraksts ātri pāraudzis diskusijā par to, ko darba devēji mūsdienās sagaida no darbinieka un ko ir gatavi par to maksāt.
Komentāros netrūkst skarbas ironijas. “Galvenais “bonuss” – iespēja paplašināt savu profesionālo pieredzi,” raksta viena no diskusijas dalībniecēm. Cita atbild vēl tiešāk: “Nu ja, jo vajadzēs arī otru darbu, lai normāli izdzīvotu. Tā arī paplašināsies profesionālā pieredze.”
Savukārt kāds cits komentētājs rezumē: “Lai tik meklē atspērušies. Tikai lai nečīkst, ka strādāt neviens negrib.”
Atsevišķi komentāri gan liek paskatīties uz situāciju no otras puses. Kāds norāda, ka konkrētajā gadījumā runa esot par 0,6 slodzes vakanci, tāpēc atalgojums jāvērtē arī proporcionāli darba laikam. Vēl kāds uzskata, ka prasības pašas par sevi nemaz neesot nekas ārkārtējs. Tātad ne katrs zema atalgojuma sludinājums automātiski nozīmē negodīgu piedāvājumu – būtiski ir zināt slodzi, pienākumu apjomu un citus nosacījumus.
Īpašu uzmanību piesaistījusi prasība, ka darba sludinājumā par vienu no galvenajiem “bonusiem” tiek pasniegta iespēja iegūt pieredzi, bezmaksas kafija, tēja un ūdens vai “iespēja augt profesionāli”. Kāds diskusijas dalībnieks par to trāpīgi pajokoja: “Izcilāki kantori piedāvā skaistu biroju un končas.”
Protams, ekonomiski sarežģītā situācijā cilvēks var būt gatavs pieņemt gandrīz jebkuru darbu – rēķini ir jāmaksā, un “ideālā darba” gaidīšana ne vienmēr ir iespējama. Taču jautājums paliek darba devējiem: ja no cilvēka sagaidāt profesionālas zināšanas, atbildību un spēju paveikt vairākus darbus vienlaikus, vai nav tikai godīgi arī atalgojumā parādīt, ka šis darbs tiek novērtēts?
Labklājības ministrijas nesenajā ziņojumā norādīts, ka pērn vidēji 131 815 darba ņēmēji jeb 17,1% saņēma minimālo algu vai mazāk. Privātajā sektorā tādu bija 97 092 jeb 18,3% strādājošo, bet sabiedriskajā sektorā – 30 515 jeb 13,3%.
Savukārt reģionos minimālās algas vai mazāku ienākumu saņēmēju īpatsvars svārstījās no 14,9% Pierīgā līdz 22,4% Latgalē. Vislielākais (39,1%) šādu darbinieku īpatsvars bija citu pakalpojumu nozarē, 31,6% īpatsvars bija izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē, savukārt operācijās ar nekustamo īpašumu – 27,9%.
Minimālo algu vai mazāk saņēma 29,9% strādājošo ar pamata vai zemāku izglītību, 20,5% darbinieku ar vispārējo vidējo vai profesionālo izglītību un 10% darbinieku ar augstāko izglītību.
Ziņojumā norādīts, ka Latvijā minimālā alga šogad ir otrā zemākā Eiropas Savienībā, apsteidzot vienīgi Bulgāriju, kur tā ir 620 eiro. Lietuvā minimālā alga šogad ir 1153 eiro, bet Igaunijā – 946 eiro. LM norāda, ka Lietuvas bruto minimālajā algā ir iekļautas arī darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksas.
