No bērnības pie tēva līdz zvejai Baltijas jūrā: piekrastes zvejnieks atklāj, kā top viens no Latvijas senākajiem arodiem 0
“Pašu produkts, pašu spēks” ir jauns 14 sēriju TV24 raidījums, kurā kopā ar jauniešiem dodamies uz saimniecībām un ražotnēm, lai atklātu, kā top mūsu pašu pārtikas produkti. No pirmā darba soļa līdz īstai garšai un cilvēkiem, kas iedvesmo. Un katras sērijas noslēgumā — Latvijas labāko garšu un radošuma satikšanās.
Šoreiz raidījuma piedzīvojums aizvedis līdz Baltijas jūras krastam – vietai, kur cilvēku dzīve jau paaudzēm bijusi cieši saistīta ar jūru, zivīm un zvejniecību. Raidījuma komanda kopā ar bērniem devās ciemos pie piekrastes zvejnieka Anda Zariņa, lai savām acīm redzētu, kā notiek zveja ar mazajām laivām un kādas zināšanas šajā arodā tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Šīs sērijas galvenais produkts – Latvijas piekrastes zivis.
Pirms došanās jūrā bērniem tika uzdots pavisam vienkāršs jautājums – vai zivis garšo? Atbilde bija pārliecinoša: jā. Taču uz jautājumu, ko viņi zina par pašu zvejniecību, sekoja daudz pieticīgāka atbilde – gandrīz neko. Tieši tādēļ laiks bija doties pie cilvēka, kuram jūra ir ikdienas darbavieta.
Zariņš skaidro, ka piekrastes jeb tā dēvētā mazjūras zvejniecība būtiski atšķiras no zvejas ar lielajiem kuģiem. “Piekrastes zveja atšķiras ar to, ka zvejo ar pasīvajiem zvejas rīkiem, kas stāv uz vietas. Lielie kuģi pārsvarā zvejo ar traļiem, kurus velk pa jūru,” viņš stāsta. Piekrastes zvejnieki izmanto tīklus, murdus un stāvvadus. Bērniem īpaši interesants izrādās tieši pēdējais vārds. “Kas ir stāvads?” viņi jautā.
Zvejnieks skaidro, ka tas ir uz vietas noenkurots zvejas rīks, ko izmanto, piemēram, reņģu zvejai. Atšķirībā no traļa tas netiek vilkts pa jūru – zvejas rīks paliek konkrētā vietā un gaida zivis. Taču pat ar gadiem uzkrāta pieredze nedod garantiju, ka katru reizi tīkli būs pilni.
“Tur viss ir atkarīgs no daudziem faktoriem – laikapstākļiem, straumēm jūrā, no sezonas un no tā, vai zivs tajā laikā nāk pie krasta,” stāsta Zariņš. Pieredzējis zvejnieks pēc sezonas gan jau aptuveni zina, kuru zivi konkrētajā laikā ir vērts gaidīt un kādi zvejas rīki jāizmanto. Raidījuma filmēšanas laikā reņģu sezona jau gāja uz beigām, bet tuvojās bušu laiks un bija aktuāla arī luču zveja.
Darbs sākas agri. Ļoti agri. “Citreiz piecos, citreiz četros vai sešos no rīta,” par savas darba dienas sākumu saka zvejnieks. Uz jautājumu, kādēļ jūrā jādodas tik agri, atbilde ir vienkārša – zivs no jūras jāatved laikus. Taču zvejnieka ikdienu nevar saplānot tāpat kā darbu birojā. Galvenais priekšnieks šeit ir laikapstākļi.
“Grūtākais ir tas, ka nezini, būs vējš vai nebūs, kas būs ar laikapstākļiem un kāda būs zivs,” saka Zariņš. Savukārt vētras laikā jūrā doties nedrīkst. “Nē, vētrā mēs jūrā neejam. Laiva var apgāzties, un var noslīkt,” bērniem skaidro zvejnieks.
Ja tīkli jau atrodas jūrā un sākas vētra, atliek gaidīt, kad vējš norims, un tikai tad iespējams doties tiem pakaļ. Kad bērni zvejniekam jautā, kura ir viņa paša iecienītākā zivs, atbilde nāk bez ilgas domāšanas – bute. “Cepta. Tā ir vislabākā,” viņš pasmaida.
Savukārt uz jautājumu par populārākajām piekrastes zivīm Zariņš min butes, lučus un arī lašus, kad tos izdodas sastapt. Bērniem ir arī jautājums, kas piekrastes zvejniekiem nebūt nav tikai teorētisks: vai taisnība, ka roņi apēd zivis no tīkliem? Zariņš apstiprina – roņi zvejniekiem tiešām sagādā problēmas. “Kad ir roņi, tad zivis, kas tīklos, viņi pārsvarā apēd. Izņemot butes,” viņš stāsta. Bute ronim acīmredzot neesot pirmā izvēle. “Ja galīgi nav ko ēst, tad apēd arī buti,” smej zvejnieks.
Paša Anda Zariņa ceļš līdz zvejnieka arodam sācies ļoti agri. Viņš tīklus un darbu jūrā iepazinis jau bērnībā, vērojot savu tēvu un vecākos ģimenes locekļus.
“Iemācījos tīklus mest jau no bērna kājas. Gāju līdzi, skatījos, ko tēvs un vecākie dara. Tā arī iemācījos,” viņš stāsta. Tieši šādu zināšanu nodošanu nākamajām paaudzēm zvejnieks uzskata par īpaši svarīgu.
Viņa ieskatā jāsaglabā ne tikai pati zveja ar mazajām laivām no piekrastes ciemiem, bet arī viss, kas tai tradicionāli bijis līdzās – zivju apstrāde, kūpināšana un vietējās receptes. “Zivju apstrāde, kūpināšana uz vietas – tas viss ir jāsaglabā. Receptes ir daudz un dažādas. Katrs taisa savādāk, katrs arī kūpina savādāk. To vajag saglabāt,” uzsver Zariņš.
Un kas pašam zvejniekam savā darbā šķiet interesantākais? “Iet pārbaudīt tīklus un redzēt, kādas zivis ir ieķērušās. Tas ir pats interesantākais,” viņš atzīst. Turklāt jūra reizēm sagādā pārsteigumus. Tīklā var nokļūt ne tikai ierastā piekrastes zivs, bet arī kaut kas pavisam negaidīts.
“Kādreiz var kādu vecu enkuru izcelt vai kādu negaidītu zivi,” stāsta zvejnieks. Starp neparastākajiem lomiem esot gadījies arī stores eksemplārs. Bērniem pēc šādas sarunas atliek pats interesantākais – vairs ne tikai klausīties par zvejniecību, bet doties līdzi un savām acīm apskatīties, kas šoreiz atrodams tīklos.
Jo tieši tur arī slēpjas zvejnieka darba lielais nezināmais: jūrā vari doties ar pieredzi, zināšanām un pareizi izvēlētiem zvejas rīkiem, bet līdz pēdējam brīdim nezini, ko Baltijas jūra šajā rītā būs nolēmusi tev dot.
