Veterinārārsts Dāvids Kleimanis: “Savā praksē neesmu redzējis nevienu labu piemēru, kad pie ķēdes turētam sunim nebūtu bijis problēmu” 22
Indulis Burka, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
“Kādu ietekmi uz suni var atstāt turēšana pie ķēdes, būrī vai ilgstoši voljērā?” – jautā Inga Pierīgā. Konsultē Veterinārā klīnikas “DK Vetmed” veterinārārsts Dāvids Kleimanis.
Ko nosaka likums?
Latvijā spēkā esošie normatīvie akti neaizliedz suni turēt, piesietu pie ķēdes. Taču ir virkne nosacījumu, kas minēti Ministru kabineta noteikumos Nr. 266 par suņu turēšanas prasībām, kas attiecas arī par turēšanu pie ķēdes.
MK noteikumu 19.punkts nosaka – suni atļauts pastāvīgi turēt ārā, ja pēc tā genotipa (organisma iedzimtības faktoru kopuma) vai fenotipa (organisma ārējo un iekšējo pazīmju kopuma) var paredzēt, ka tas piemērots turēšanai āra apstākļos, nekaitējot suņa veselībai un labsajūtai. Tāpat arī aizliegts suni turēt piesietu līdz 10 mēnešu vecumam.
Savukārt MK noteikumu 17.punkts skan šādi – ir noteiktas konkrētas prasības, kas saimniekam ir jāievēro, turot suni piesietu. Saimniekam obligāti sunim ir jānodrošina: pilnvērtīga ēdināšana; 30 minūšu pastaiga ne retāk kā vienu reizi diennaktī; suņa augumam atbilstoša būda vai mītne, kur patverties no lietus, saules, sniega un sala; tīrību suņa būdā, mītnē vai laukumā, kur suns uzturas; vismaz 3 metrus garu ķēdi vai pavadu; vismaz 2 centimetrus platu ādas kaklasiksnu vai citu pieguļošu aksesuāru, kas netraumē suni.
Ar suni jānodarbojas ikdienā
Taču ne ķēde, ne būris un pat ne voljērs vai iežogota teritorija pati par sevi nesniedz sunim vajadzīgos dzīves apstākļus. Ikdienā dzīvniekam vajadzīga socializācija, principā suns nedrīkst palikt bez cilvēka uzmanības.
Ir cilvēki, kuri dzīvnieku pabaro, ļauj izskrieties, taču tas arī viss, vai ielaiž voljērā un vairs nepievērš uzmanību. Bet sunim vajadzīgs, lai ar viņu kontaktējas, dodas kopīgās aktivitātēs, vismaz divas reizes pa stundai dienā. Var konkrētās dienās iet medībās, kopā ar suni pavadot visu dienu.
Suns ir cilvēka draugs. Ja šī socializācija nenotiek, suns pārvēršas par mežoni, noskumušu vai agresijas pilnu dzīvnieku, kam nav audzināšanas, nav ritma, dienas režīma.
Pat ilgstoši atrodoties voljērā, bez uzmanības suns sāks skumt. Sekas – riešana vai gaudošana aiz vientulības. Tas uz suņa psihi atstāj negatīvu iespaidu.
“Savā praksē neesmu redzējis nevienu labu piemēru, kad pie ķēdes turētam sunim nebūtu bijis problēmu,” teic Dāvids Kleimanis.
“Jā, labturības noteikumi pieļauj suni turēt pie ķēdes, ievērojot zināmus nosacījumus: vismaz divus centimetrus platu ādas kaklasiksnu, vismaz trīs metrus garu ķēdi vai pavadu, mītni, kur patverties. Jābūt pieejamam ūdenim, un suns vismaz reizi dienā pienācīgi jāpabaro. Taču mēs vairāk uztraucamies nevis par labturību, bet par to, lai dzīvnieks būtu sociāli pieņemams, tam nebūtu diskomforta, būtu sabiedrībai derīgs.
Vai kāds pie ķēdes turētu suni vakarā ved pastaigāties? Diezin vai. Laukos parasti suni piesien ķēdē, un viss… Labākajā gadījumā iedod ēst.
Taču ar suni ir jānodarbojas, jāpieradina pie mašīnām, velosipēdiem, garāmgājējiem, novelkot robežas, kas sunim šādās situācijās ir atļauts un kas nē. Ar suni ir jārunājas ikdienā, jo tas galu galā ir mūsu ģimenes loceklis.”
Būris – kucēna vecumam un transportā
Būris, voljērs, iežogota teritorija ir labi, taču ne visu laiku. Piemēram, būris labi noder kucēna vecumā. Tā ir vieta, kur sunim patverties no apkārtējās pasaules, bērniem, citiem dzīvniekiem. Tā ir viņa privātā teritorija. Neviens no mums nav tādā situācijā, kad var būt kopā ar suni visu laiku. Tāpēc būris ir vieta, kur kucēnu, kamēr nav iemācījies mājā pastāvošo kārtību, ierobežo – tur zināmu diennakts laiku, bet ne ilgāk par 6 stundām. Taču arī būrī jānodrošina iespēja padzerties, jābūt pieejamam ēdienam.
Būris, pie kura dzīvnieks pieradis, arī noderēs, pārvadājot viņu transportlīdzeklī. Automašīnā droši nofiksēts būris pasargās dzīvnieku no traumām negaidītā situācijā, pie stūres esošo no negaidītām dzīvnieka uzmanības izpausmēm.
Jāatceras, ka pāri visam ir dzīvnieka socializācija – iespēja dzīvot un darboties kopā ar saimnieku drošos apstākļos.
Vieta jāizvēlas ar apdomu
Vietu, kur suns mājos ārpus ēkas – voljērā vai iežogotā pagalmā, vēlams izvēlēties sausā, līdzenā vietā netālu no mājas. Svarīgi, lai tā būtu pasargāta no tiešas valdošo vēju ietekmes. Parasti izvēlas vietu netālu no kādas nojumes vai koka, lai nepieciešamības gadījumā mājas mīlulis varētu patverties no saules tveices. Protams, no savas mājvietas sunim jāspēj pārredzēt pagalmu un laikus jāsaredz atnācēji. Būtiski, lai tuvumā zem zemes nebūtu elektrokabeļu, jo suņiem bieži vien patīk rakt un spēlēties ar atrastajiem priekšmetiem. Vads var būtiski apdraudēt mājas sarga veselību un dzīvību.
Voljēra izmēram jābūt atbilstīgam suņa izmēriem, vajadzībām, aktivitātēm, lai suns varētu tajā brīvi kustēties un pārvietoties.
Pastāvīgajai suņa mītnei jābūt pietiekami tālu no īpašuma robežas, piemēram, žoga. Pastāv iespēja, ka cilvēki, kuriem nepatīk suņi, var mēģināt jūsu mājdzīvniekam piedāvāt kaut ko bīstamu, piemēram, saindētu barību. Šāda iespēja jāsamazina līdz minimumam.
