Vjačeslavs Dombrovskis: Kā panākt Latvijas ekonomikas attīstību post 24.02 pasaulē? 0
Autors: Vjačeslavs Dombrovskis, 13. Saeimas deputāts, Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītājs
Šodien, tapāt kā liktenīgajā 24. februārī, gandrīz visa mūsu uzmanība ir pievērsta notiekošajam Ukrainā, un mūsu domas ir ar šīs valsts drosmīgajiem aizstāvjiem. Un tomēr, lai cik grūti tas nebūtu, mums jāpievērš uzmanība arī tam, kas jau tuvajā nākotnē notiks ar Latvijas tautsaimniecību.
Šodien daudzi norāda uz to, ka karš Ukrainā varētu būt uz ilgu laiku. Ir pilnīgi skaidrs– kamēr pie varas ir Putins un Lukašenko–Krievijas (un Baltkrievijas) ekonomikas no Rietumvalstu puses tiks pilnībā izolētas. Iespējams, arī uz ilgāku laiku – ja šo vadoņu izveidotie režīmi turpinās pastāvēt arī pēc tam, kad Putina un Lukašenko valdīšana beigsies. Visticamāk, runa ir par vairākiem gadiem. Varbūt pat vairākiem desmitiem gadu.
Lai gan, salīdzinot ar 2014. gadu,mūsu ekonomiskāatkarība no biznesa ar šīm divām valstīm ir daudz mazāka, to izolēšanas cena būs nozīmīga tautsaimniecībai un postoša dažiem sektoriem un konkrētiem uzņēmumiem. Tam visam klāt nāk aizvien sarežģītāka situācija pasaules ekonomikā, un mūsu pašu ieilgušās strukturālās problēmas. Kā dzīvosim tālāk? Ar ko pelnīsim? Vai šis jaunais laikmets atnesīs vien problēmas jeb arī iespējas? Kādas tās būs un kā tās izmantot?
Situācija pasaules ekonomikā kļūst aizvien sarežģītāka
Aizvien biežāk tiek runāts par stagflāciju – fenomenu, kas pēdējo reizi tika piedzīvots 1970os gados, kad augsta inflācija ilgu laiku pastāvēja līdz ar lēnu ekonomikas izaugsmi. Arī Latvijā šogad ir spilgts stagflācijas gads – divu ciparu inflācija un ļoti lēna ekonomikas prognozētāreālā izaugsme (iespējams, pat recesija). Tātad ir skaidrs, ka vidusmēra iedzīvotāja reāla pirktspēja šogad samazināsies. Lai cīnītos ar inflācijas spiedienu, centrālās bankas cels procentu likmes, kas nozīmē, ka zemo procentu ēra tuvojas beigām un valsts parāda apkalpošana, kas šodien ir ap 15 miljardiem eiro, vairs nebūs bezmaksas.
Trieciens tranzīta un pārvadājumu sektoram varētu būt ļoti smags. Ražojošie uzņēmumi var pārorientēt savu eksportu uz citu valstu tirgiem, var nomainīt piegādātājus.Var piesaistīt tūristus no citām valstīm.Bet mainīt ģeogrāfisko atrašanos nav iespējams. Pie Krievijas un Baltkrievijas ekonomiskās izolācijas Latvijas tranzīta modelis beigs pastāvēt. Gandrīz pilnībā. Kravu pārvadājumu apjoms pa dzelzceļu samazināsies par apmēram 82%, un kravu apjomi lielākajās ostās varētu samazināties par pusi. Vairāki tūkstoši cilvēku zaudēs darbu.
Sen ielaistas strukturālas problēmas
Jau daudzus gadus esam baudījuši ļoti mērenas, bet tomēr izaugsmes augļus. Algas un labklājības līmenis ir pieaudzis, Eiropas fondu līdzekļi tiekapgūti. Aiz šī mērenāikgadējālabklājības pieauguma bija viegli neredzēt vairākas sen ielaistas strukturālas problēmas, kuras ar katru gadu kļūst par aizvien smagāku slogu tautsaimniecībasizaugsmei.
Latvijas pati galvenā problēma ir depopulācija un demogrāfija, kuras rezultātā nodokļu maksātāju skaits uz publiskas infrastruktūras (ceļi, skolas, slimnīcas utt.) vienu kvadrātkilometru kļūst aizvien mazāks – un tagad jau pavisam noteikti ir pārāk zems. Salīdzinājumam – mūsu valsts platība ir divreiz lielāka nekā Beļģija, bet iedzīvotāju skaits piecas reizes mazāks. Turklāt iedzīvotāju novecošanās noved pie milzu sociālo nodokļu sloga darbspējīgiem iedzīvotājiem.
Vairākas ielaistas problēmas veselības aprūpē, nabadzības un ienākumu nevienlīdzības jomā, kā arī izglītībā lielā mērā ir ilgstošās depopulācijas un iedzīvotāju novecošanās sekas. Situācijā, kad veselības aprūpes finansējums ir hroniski neadekvāts, gandrīz katrs ceturtais iedzīvotājs (un katrs trešais pensionārs!) ir uz nabadzības sliekšņa – atvēlēt resursus investīcijām ekonomikas izaugsmes fundamentālajās lietās ir ārkārtīgi grūti. Mūsu investīcijas pētniecībā un attīstībā ir ilgstoši nepietiekamas, mūsu izglītības sistēma ir modernai tautsaimniecībai neatbilstoša, mūsu eksportspēja ir vāja un ekonomikas attīstības radītājos Latvija ar katru gadu aizvien vairāk atpaliek no saviem kaimiņiem.
Nemitīga depopulācija ir nāvējoša attīstībai
Pēc OECD aprēķiniem, darbspējīgo iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās ar ātrumu mīnuss 1% gadā, un šis samazinājums paredzamā nākotnē turpināsies. Šī tendence ir nāvējoša ekonomikas attīstībai. Laikā, kad tiek prognozēts nemitīgs un nozīmīgs darba roku samazinājums, ir ārkārtīgi grūti Latvijas ekonomikai piesaistīt tik ļoti nepieciešamās ārvalstu investīcijas. Pastāv risks, ka tik liels darbaspēka trūkums var novest pie produktivitātei neatbilstoša atalgojuma, kas mazinās mūsu eksporta konkurētspēju. OECD eksperti uzskata, ka tas jau ir noticis.
Nemitīgs darbspējīgo iedzīvotāju skaita sarukums sašaurina iespējas politiski veikt jebkādas investīcijas tautsaimniecības izaugsmē, cilvēkkapitālā un izglītībā, jopārāk mazs darbspējīgo iedzīvotāju skaits uz vienu kvadrātkilometru nozīmē nepieciešamību visu laiku dzēst politiskus ugunsgrēkus publiskās infrastruktūras (īpaši reģionos), veselības aprūpes, pensiju un sociālu pabalstu jomās. Izglītībai, inovācijām, eksporta veicināšanai nepietiek ne laika, ne resursu.
Tomēr gribu uzsvērt, ka es neaicinu atvērt durvis plašai migrācijai no ārpus Eiropas Savienības valstīm. Ar tik lielu (40% no iedzīvotāju skaita) nelatviešu īpatsvaru politisks konsenss jebkādai masveidīgai darba migrācijai nav panākams. Tomēr, neapturot depopulāciju, nekāda nopietna ekonomikas attīstība arī nav iespējama. Ir tikai viens drošs veids, ka apturēt depopulāciju bez migrācijas – veicinot dzimstību un novēršot emigrāciju, kas, savukārt, prasa strauju izaugsmi. Apburtais loks! Kā no tā izrauties?
Gudra migrācijas politika
Vienīgais ceļš kā apturēt depopulāciju un veidot pamatu straujai ekonomikas attīstībai ir caur ārvalstu studentu mērķtiecīgu piesaisti, noturēšanu un integrāciju pēc studiju beigām. Putins ar Lukašenko tikko ir ļoti atvieglojuši šo ceļu – jo tagad daudzi talantīgi un domājoši jaunieši būs gatavi aizbēgt no Krievijas un Baltkrievijas, lai uzsāktu jaunu dzīvi Rietumu pasaulē.
17-18 gadu veci jaunieši ir daudz vieglāk integrējami Latvijas sabiedrībā, un 3-5 gadu garas studijas mūsu augstskolās ieliks tām labus pamatus.Bet galvenais, protams, ir ārvalstu studentu piesaistes ekonomiskie ieguvumi. Pieņemsim, ka mums izdodas piesaistīt vienu tūkstoti talantīgo ārvalstu studentu, un pēc studiju beigām sniegt viņiem nodarbinātības iespējas tepat Latvijā. Svarīgi atzīmēt, ka no jauna izveidotās darba vietas būtu ar ārvalstu kompāniju piesaisti (piemēram, tā sauktieglobālie pakalpojumu centri vai IT kompāniju filiāles) – līdz ar to tās darba vietas nebūs uz Latvijas jauniešu rēķina. Ko Latvijas valstij atnesīs tūkstotis darbinieku ar 3000 eiro bruto algu?
Vienkārši aprēķini liecina, ka 1 000 šādu jauno darbinieku palielinās Latvija iekšzemes kopproduktu par 44.5 milj. EUR (pieņemot, ka darbinieku atalgojums veidos 2/3 no kopējās pievienotās vērtības). Valsts un pašvaldību budžetos ikgadu nāks klāt 13.7 milj. EUR (9.3 milj. EUR no PVN, un 4.4 milj. EUR no IIN). Ar šo ir pietiekami, lai katru gaduuzbūvētu apmēram 14 kilometru jaunu ceļu, vai septiņus jaunus bērnu dārzus.
Turklāt šis tūkstotis darbinieku veiks regulārās valsts sociālas apdrošināšanas iemaksa 8.1 milj. EUR apmērā – kas nodrošinās ne tikai viņu sociālo apdrošināšanu, bet arī 400 EUR lielas mēneša pensija tūkstotim Latvijas pensionāru!
Lūk, šādi ieguvumi no tikai 1 000 ārvalstu studentu piesaistes, integrācijas, un nodarbinātības. Un ja šādu studentu ir 5 000, 10 000 vai pat 50 tūkstoši?
Ekonomikas attīstībai nepieciešama misijas domāšana
Bez mērķtiecīgās valsts politikas daudz ārvalstu studentu piesaistīt neizdosies. Un ja augstskolas tās piesaistīs, tad daudzi no viņiem Latvijā nepaliks. Pieeju tautsaimniecības attīstībai, kuras centrā ir process, jāaizstāj ar pieeju kuras centrā ir konkrēta misija, stratēģiskais mērķis. Šīs misijas realizācija prasa koordinētu stratēģiju vismaz trīs jomās; (i) talantīgo ārvalstu studentu piesaistē jomās, kurās ir iespējams veidot darba vietas ar augsto pievienotu vērtību; (ii) ārvalstu kompāniju un investīciju piesaiste, lai veidotu tās darba vietas; un (iii) ārvalstu studentu integrācijas Latvijas sabiedrībā.
Šie ir jautājumi, kuriem jābūt politiķu dienaskārtībā un jāmeklē risinājumiun lieki cerēt, ka laiks visu noliks savās vietās. Šie ir politiski lēmumi, kas gudri īstenoti, ļaus Latvijai izkļūt no ļoti problemātiskas ekonomiskās situācijas. Desmit gadu laikā panākot būtiskus ekonomikas ieguvumus, pastāv iespēja transformēt Latviju, kļūstot par dinamisku un strauji augošu ekonomiku.
