Zinātnieks, kurš sadzird kukaini elpojam un zirgu čukstam 0
Anita Jaunbelzere, žurnāls “Baltijas Koks”
Dr. biol. Agnis Šmits ir Latvijā atpazīstams zinātnieks, meža entomologs, kuram padomu prasa gan meža īpašnieki, gan apsaimniekotāji, bet informāciju lūdz žurnālisti. Agnis secina: esmu ar mizgrauzi apzīmogots. Tajā pašā laikā arvien lielāku popularitāti pētnieks iegūst kā fotogrāfs. Viņš ir viens no retajiem, kurš bildē kukaiņus, portretus, dabu un arī priekšmetus, piesātinot fotogrāfijas ar filozofiskām vibrācijām.
Mizgrauzis ir garlaicīgs, bet to nepiemānīsi
– Esmu meža entomologs, kuram bieži zvana meža īpašnieki. Galvenais jautājums – kas tas par kukaini un kā no tā tikt vaļā. Ko darīt? Ir jautājumi, uz kuriem pa tālruni atbildēt nevar. Jābrauc un jāskatās, kas notiek.
… Kad sāku strādāt Silavā, bija savairojies priežu sprīžotājs. Gints Ozols tikko bija aizgājis aizsaulē, vadītāja nebija, viss notika diezgan haotiski. Tā arī viss sākās – līdz mežam ar autobusu, tālāk ar kājām un ar gulēšanu mežā zem egles. Arī institūta ēkā ziemā tika uzturēta tāda temperatūra, lai radiatori neaizsaltu. Sākums bija sarežģīts. Izturēju konkursu un tiku uz Ziemeļu kursiem Dānijā. Biju enerģijas pilns un runāju pretim pasniedzējam. Diskutējām. Lektors teica: ja esi tik gudrs, nāc pie manis uz doktorantūru. Tas, ka toreiz biju ārzemēs, ļoti palīdzēja manai ģimenei, jo dēls piedzima ar iedzimtu sirdskaiti un kolēģi saziedoja naudu, lai puikam veiktu operāciju turpat Upsalas slimnīcā. Tas bija spēcīgs pārdzīvojums.
Man patika eksaktās zinātnes, bet ar matemātiku vien šķita par sausu. Izvēlējos bioloģiju. Diplomdarbs bija par caunām. Kad atnācu uz Silavu, no caunām pārorientējos uz kukaiņiem. Daudz mācījos no kolēģa Mārtiņa Bičevska, kopīgu projektu mums gan nebija, bet tēmas bija tuvas.
Kā zīmogs man uzlikts egļu astoņzobu mizgrauzis. To tēmu visi kustina, jo tas skar naudu, bet vispār mizgrauzis ir visgarlaicīgākais kukainis. Viens no mītiem – lai tiktu ar mizgrauzi galā, jāstāda mistraudzes. Mans secinājums tomēr ir tāds – mizgrauzi nevar apmānīt. Viņš egli atradīs vienalga, cik bērzu ir riņķī, un, jo egļu mazāk, jo spiediens uz vienu egli lielāks. Jā, ja skatāmies vidējo temperatūru slimnīcā, tad rādītāji mistraudzē ir labāki, taču panaceja tā nav. Tāpat arī cerības, ka salā visi kukaiņi apsals, ir veltas. Ja mizgrauzis ziemot ielīdis zemē, nekāds sals viņu nepaņems.
Kukaiņi arī spēj pielāgoties. Piemēram, ir izmērīts, ka sprīžotājam ir sasalšanas punkts – mīnus 15 grādi, kad veidojas kristāli, kas saplēš šūnas, un tas iet bojā. Bet, ja temperatūra sasniedz šos grādus, kukainis izdala ūdeni un sasalšanas slieksnis vēl pazeminās.
Ar ziemu varam baidīt tikai dienvidu sugas, kas nāk iekšā. Mizgrauzim ziema nav bubulis. Drīzāk jau auksts pavasaris un vasara. Kokiem ir lielāka pretestība, bet pašiem grūtāk sapulcēties un uzbrukt eglēm lielā barā.
Vai slikto kukaiņu sarakstā ir kādi jaunumi? Ir tāda zeltvēdera mūķene. Tā ir alerģiska, tāpēc kaitīga cilvēkam. Viens tāda kāpura matiņš izraisa niezi, pumpas un izsitumus. Ja ir alerģija un tāds matiņš nonāk elpceļos, pavisam nav labi. Tas ir ļoti nepatīkams kukainis. Kamēr vēl nebija izplatījies, to varēja lokalizēt un iznīcināt, bet Valsts augu aizsardzības dienests tajā neiesaistījās.
Fotografēšana kā pilna laika hobijs
– Fotografēšana ir izpausmes veids, kurā pārdzīvotais ir nenovērtējama emocionāla bagātība.
Ar fotoaparātu sadraudzējos jau skolas laikā. Sāku ar Zenit, bet Dānijā pirmo reizi turēju rokā Canon. Man dāņu profesors uzdāvināja makroobjektīvu, kas der tieši kukaiņu bildēšanai. Tā es sāku tos kukaiņus bildēt. Man jau bija kukaiņu fotografēšanai viss nepieciešamais, bet Zviedrijā, institūtā, kamēr biju pusdienās, kaut kādi narkomāni to visu nozaga. Tad es ar sava šefa atbalstu nopirku Minolt komplektu un pamazām pārgāju uz Sony tehniku. Tagad jau šī firma izcīnījusi savu vietu, bet savulaik man visi prasīja – kāpēc Sony? Nu jau kādus piecpadsmit gadus es gatavoju fotogrāfijas izstādēm par dažādām tēmām. Pirms diviem gadiem Latvijas valsts meži savu kalendāru izdeva ar manām kukaiņu bildēm un arī šogad neparasto sēņu kalendārs pamatā ir ar manām bildēm.
Pirms gada mani fotogrāfu plenērā uzaicināja sagatavot lekcijas par zirgiem. Es vēl tā pabrīnījos, jo mana prioritāte bija kukaiņi un portreti. Tad pārskatīju savu arhīvu un biju pārsteigts, cik man to zirgu bilžu ir daudz. Seminārā stāstīju gan par tehniku, gan emocijām. Zirgu bildēšanā ir ļoti daudz nianšu, arī filozofiski aspekti. Kā bildē parādīt to, ka ir kustība, kā dabūt noskaņu, fonu, tas ir sarežģīti.
Manas izstādes, kas šobrīd ceļo pa Latviju, moto ir Sadzirdēt zirgu čukstam. Doma – labs jātnieks dzird savu zirgu runājam, lielisks jātnieks dzird savu zirgu čukstam. Katrai bildei ir apraksts. Par katru fotogrāfiju es varētu stāstīt stundu. Šogad uztaisīju savu zirgu kalendāru. Simts eksemplāros, bet mierīgi varēja taisīt piecus simtus. Nākamais būs kazas gads, tad nu esmu nolēmis taisīt kazu–aitu kalendāru.
Fotografēšana ir mans pilna laika hobijs. Tas nozīmē, ka citiem hobijiem vairs laika nepietiek. Ja vēl pirms gadiem trijiem gāju uz sporta zāli, nu tas atkrīt. Agrāk bildēju kukaiņus tuvplānā, tagad uz to visu skatos ar radošu pieeju. Fotoklubā esmu vadītāja vietnieks. Mums ir gan apmācības, gan nodarbības, gan kursi. Ja ir kāds interesants projekts, iesaistu arī savus kolēģus.
Laba fotogrāfija ir ļoti radošs process. Ja bildē dabu, problēma ir atrast ko tādu, kas nav jau bildēts miljoniem reižu. Tāpēc tādu īstu dabas fotogrāfu ir ļoti, ļoti, ļoti maz. Nu ko tu vari jaunu nobildēt? Skaistas saulespuķes? Jā, sanāks ļoti smuki. Ļoti smuki un viss.
Vai man ir vēl kāds nepiepildīts sapnis? Es gribētu, lai karš Ukrainā beigtos un mūsdienu fašismam pienāktu gals. Arī manai dzimtai par okupantiem ir sūras atmiņas. Tāpēc tā ir mana karstākā vēlēšanās. Aizsūtīju uz Ukrainu vienu automašīnu. Neesmu bagāts cilvēks, bet tajā brīdī varēju to atļauties un to izdarīju. Četrpadsmitajā gadā biju Ukrainā kā lektors vienā augu aizsardzības apmācības seminārā. Jau tad bija ļoti sāpīgi. Karš ir vājprāts.
Ir man vēl viena iecere. Uztaisīt kalendāru – zirgs mežā. Brīvā vidē brīvi zirgi.
Vai sieviņa ir greizsirdīga uz fotoaparātu? Viennozīmīgi! Bet kaut kā ar to sadzīvojam. Vispār par dzīvi es nevaru sūdzēties.
Ja būtu jāizvēlas – zinātne vai fotoaparāts? Ar fotografēšanu naudu nopelnīt nevar. Tie, kuri ar to pelna, tiem tas vairs nav hobijs un tā vairs nav bauda.
