Pirms 80 gadiem, 1933. gada 13. novembrī, Valkas apriņķa kalpa ģimenē piedzima dzejnieks Ojārs Vācietis – savā iekšējā pasaulē sarežģīta, pretrunīga un reizē traģiska personība. ”Ojārs Vācietis bija mūsu sirdsapziņa,” par viņu sacījis ne mazāk talantīgais dzejnieks Imants Ziedonis.

Lasītākie

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 27

Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcību saistībā ar Ukrainu 5

TV24

“Jāklausās, ka esam šmaukušies.” Par netaisnību un piemaksām tiem pensionāriem, kuri strādājuši padomju laikā 189

Lasīt citas ziņas

”Pirmais, kas mūsu paaudzei atgādināja, ka literatūra nav nedz amats, nedz eksistences līdzeklis, bet ka vispirms tā ir IEDROŠINĀŠANĀS,” rak­stīja Regīna Ezera. Pats dzejnieks vienā no savām pēdējām intervijām ”Literatūrā un Mākslā” teicis: ”Manuprāt, dzeja ir pastāvēšanas veids, personības un to nesošās dzīvības pastāvēšanas veids.” Ojāra Vācieša 50. – 60. gadu dzejas krājumi lielākoties ir jauneklīgas degsmes pilni, ar patosu, tādi, kurus varēja izmantot arī ”komunisma celšanas” laikmeta kontekstā. Vēlākie, tādi kā “Melnās ogas” (1971), “Zibens pareizrakstība” (1980), “Si minors” (1982) jau ir filozofiskāki, zemtekstiem bagāti.