Kā taisa košļājamo gumiju 0
Lai arī košļājamā gumija ir viens no mūsdienu postošās patērētāju sabiedrības simboliskajiem atribūtiem, patiesībā tā izgudrota krietni sen. Piemēram, zināms, ka sevi ar kaut ko ļoti līdzīgu košļenītei lutinājuši jau seni grieķi un maiju indiāņi. Taču tieši tādā paskatā, kādu to pazīstam mēs, košļeni “izgudroja” tikai aptuveni 1860. gadā, raksta žurnāls “Planētas Noslēpumi”.
No kā tad to izgatavo? Parasti no naturālā kaučuka jeb čikla, kas ir lipīga mizas sula, ko iegūst no mūžzaļā auga, kuru zinātnieki dēvē par Achras zapota – sapodillas jeb sapotkoka, kas aug Centrālamerikā. Vēl košļenes izgatavošanā izmanto arī citus dabiskas izcelsmes produktus, kurus sajauc kopā ar lētiem sintētiskajiem materiāliem, kurus iegūst no naftas ķīmijas produktiem. Tad mašīnas čiklu sajauc ar lateksa (gumijas) vielām, vasku un citām sastāvdaļām, lai tādējādi iegūtu košļenes pamatu, proti, to daļu, kas saglabājas stingra, neatkarīgi no tā, cik ilgi to košļā. Katram ražotājam gan ir izstrādāts savs īpašais maisījums ar savām īpašībām. Piemēram, uzpūšamā košļene ir faktiski parasta košļene, tikai ar palielinātu lateksa saturu – tas nepieciešams, lai tā labāk staipītos.
Tad visu košļenes pamatu samaisa kopā, sakausē, sterilizē un attīra tik ilgi, kamēr viss pārvēršas tīrā, biezā sīrupā. Šai masai tad pievieno pārējās sastāvdaļas: cukuru, kukurūzas sīrupu vai mākslīgo saldinātāju, krāsvielas un aromatizētājus, lai katrai košļenes markai piešķirtu tikai tai raksturīgo garšu. Un, visbeidzot, šo košļenes masu lielās cisternās sajauc, kamēr tā pārvēršas mīklveida masā. Tad to ar rullīšiem izrullē plānās plāksnēs, kurām ļauj atdzist un mazliet pakalst, pēc tam to sagriež gabaliņos. Noslēgumā jau citas mašīnas apkaisa košļenes gabaliņus ar pūdercukuru, ievīsta papīrā un sapako – vispirms atsevišķās nelielās, bet tad jau arī lielākās pakās.
