Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
27. augusts, 2014
Drukāt

Alfrēdam Bērziņam melot nebija vajadzības (1)

labgadi_7

“Lauku Avīzes” izdevniecība nule laidusi klajā pirmskara Latvijas politiķa, sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Jēkaba Bērziņa (1899 – 1977) atmiņa grāmatu “Labie gadi. Pirms un pēc 15. maija”.

Bērziņa memuārus pirmo reizi izdeva trimdā 1963. gadā, tādēļ, ja neskaita bibliotēkas, Latvijā nav daudz lasītāju, kas varētu lepoties ar šo sējumu savā grāmatplauktā. “Viennozīmīgi, ja pēta Latvijas 30. gadu vēsturi, tad “Labie gadi” ir viens no ieteicamajiem avotiem,” izdevumu raksturo vēstures profesors Antonijs Zunda. Izdevuma aktualitāte īpaši izceļama Latvijas valsts gaidāmās simt gadu jubilejas kontekstā.

Vēsturnieku un tāpat bijušo trimdinieku aprindās atzīts, ka no visām četrām Bērziņa sarakstītajām grāmatām (citi darbi ir “Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni”, “Kārlis Ulmanis: cilvēks un valstsvīrs”, “1939. gads. Lielo notikumu priekšvakarā”) šī saturiski ir vislabākā. Alfrēds Bērziņš bija viens no retajiem Latvijas valdības ministriem, kam pēc 1940. gada jūnija padomju okupācijas izdevās palikt dzīvam, aizbēgt uz Rietumiem un vēl uzrakstīt atmiņas.

“Memuāri spēj pavērt ļoti daudz interesantu lietu, kuras dokumentos neparādās,” atgādina vēsturnieks Zunda. Viņš “Labos gadus” raksturo kā saistošā valodā uzrakstītas atmiņas, kuras, pilnas dažādu interesantu detaļu, sniedz 20. – 30. gadu Latvijas politikā, kultūrā un sabiedriskajā dzīvē aktīvo personu raksturojumus.

Sabiedrībā dominējošo priekšstatu par Alfrēdu Bērziņu kā par vienu no 1934. gada 15. maija organizētājiem un rīkotājiem Zunda atzīst par patiesībai atbilstošu tikai daļēji. Bez šaubām, Bērziņš bija lojāls Kārlim Ulmanim. Atmiņu autors bija pārliecināts, ka bez Ulmaņa nebūtu Latvijas valsts, tomēr, kā liecina memuāri, tas nenozīmē, ka Bērziņš vienmēr bijis ar Ulmani vienisprātis. Abu personu starpā gadījās arī strīdi, kas grāmatā pieminēti. “Nav gluži taisnība tiem vēsturniekiem, kas ļoti kritiski izturas pret Alfrēdu Bērziņu kā pret Ulmaņa režīma ideoloģijas galveno izstrādātāju. Vajadzētu atmest priekšstatu, ka pēc 1934. gada 15. maija Alfrēds Bērziņš ir vadonības kulta galvenais virzītājs un galvenais cenzors – preses brīvības ierobežotājs. Tā tas gluži nav,” uzskata Zunda. “Labajos gados”, starp citu, ir aprakstīta šī kulta veidošanās un dažas, mūsdienu skatījumā, traģikomiskas ar to saistītas epizodes. Kaut vai stāsts par “troni”, kas Ulmanim kā goda viesim bija sagatavots Lielajā ģildē kādas organizācijas sanāksmē. Kaut parasti Ulmaņa sveikšana tika saskaņota ar Sabiedrisko lietu ministriju, tāda saskaņošana nenotika detaļās, un sveicēji pārmēru mēdza sacensties gan goda vārtu augstumā, gan kaisīto ziedu daudzumos. Bērziņš, protams, bija ulmanists, taču nevar noliegt, ka seši “labie” ulmaņlaiku gadi bija Latvijas augšupejas laiks, atmiņas, kas piecdesmit gadu vēlāk veicināja Latvijas neatkarības atgūšanu.

Jāatgādina, ka grāmatā nav runa tikai par 1934. gada 15. maiju un Ulmaņa kā autoritāra valstsvīra varas gadiem. Bērziņš raksta arī par bērnību un jaunību, iesaistīšanos Latvijas neatkarības cīņās, apvērsuma gatavošanu, savām sabiedrisko lietu ministra gaitām, kad viņa pārziņā atradās arī prese, kultūras un sporta lietas. Bērziņa vārds saistās gan ar pozitīvi vērtējamā Kultūras fonda darbību, gan “Tēvzemes balvu”. Tāpat interesants ir 1940. gada notikumu apraksts, tostarp tikšanās ar PSRS sūtniecības Rīgā pirmo sekretāru Mihailu Vetrovu kādā Vecrīgas dzīvoklī jūnija beigās; Vetrova mēģinājums savervēt Bērziņu un bēgšana no Latvijas 1940. gada 1. jūlijā. “No vienas puses, jau ir neticami, ka cilvēku, kuru Maskavā uzskatīja par Ulmaņa “labo roku”, neuzmanīja un Vetrovs izrādīja tādu lētticību. Bet, no otras puses, tas ir 1940. gada jūlija sākums, bija pagājušas tikai divas nedēļas, un varbūt režīms vēl nebija tik modrs. Bet nu tā viņš raksta. Nevar jau zināt, kas katrā cilvēkā iekšā bijis,” atzīmē Zunda. Vēsturnieks apšauba kara un pēckara gados trimdā cirkulējušās aizdomas, ka Alfrēds Bērziņš bijis Vācijas spiegs, lai arī vieglums, ar kādu viņš pēc aizbēgšanas no Latvijas ticis pie jaunas identitātes, rada jautājumus un šķiet aizdomīgs. Trūcīgi aprakstīta arī sadaļa par dzīvi trimdā. Tomēr kopumā, Zundas skatījumā, Alfrēda Bērziņa memuāru ticamība ir augsta: “Domāju, ka, izdodot šo grāmatu 1963. gadā, Bērziņam nebija nekādas vajadzības melot.”

Gribētos atzīmēt, ka, “Labajiem gadiem” iznākot, trimdas literāts Gunārs Irbe 1964. gadā recenzijā žurnālā “Jaunā Gaita” uzteica Bērziņu kā vienu no pirmajiem, kurš stingri nostājies pozīcijā par padomju un nacistu režīmu kā vienādu ļaunumu Latvijai. “Liekas, esam par maz centušies dot liecības par tiem noziegumiem, ko pret mūsu tautas locekļiem vērsis Hitlera režīms. Latvija būtībā bija abu totalitāro lielvalstu, Vācijas un Padomju Savienības, upuris. Mūsu ārējās informācijas darbā trimdā vērojama kļūdaina vienpusība, nepievēršot ievērību vācu okupantu nostājai. Bērziņa liecība šai ziņā ir vērtīgs dokuments, kas būtu publicējams citās valodās, lai tā – kopā ar citām liecībām – izklīdinātu nepareizo uzskatu, kas šur tur vēl eksistē, ka Latvija vairāk vai mazāk labprātīgi Otrā pasaules kara laikā nonākusi Hitlera pusē,” pirms 50 gadiem rakstīja Irbe. Atliek vien piebilst, ka tādējādi Bērziņš spēja krietni agrāk noformulēt to, pie kā 90. gados nonāca mūsdienu latviešu vēsturnieki.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Izlasot vesturnieka A. Caunes gramatu ,,G, Baloza paedejie muza gadi Latvija,, atklasies ,ka A. Berzins bija varas kars intrigants.Seviski interesanta aprakstita epizode vina tiksanas ar gaisregi Eizenu Finku.

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+