Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
20. jūnijs, 2013
Drukāt

Amerikānis nosauc meitu par godu Rīgai

Foto no Ņinas Kočetkovas personīgā arhīvaFoto no Ņinas Kočetkovas personīgā arhīva

Medijos ziņots, ka Jūrmalā ieradīšoties amerikāņu sabiedrības dāma Parisa Hiltone (Paris – no Parīzes vārda). Vai arī Latvijā ir sastopami personu vārdi un uzvārdi ar kādas pilsētas nosaukumu?
 Vizma Liepājā


 

Mūsu galvaspilsētas Rīgas vārds ticis Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Austrijas bibliotēkas un Šveices lasītavas nodaļas vadītājas Ņinas Kočetkovas divus gadus vecajai mazmeitai Aleksandrai.

”Znotam Džozefam, kurš dzīvo ASV, ciemojoties Latvijā, tik ļoti iepatikās Rīga, ka viņš meitai otru vārdu deva Rīga,” teic Ņina. Latvijā savukārt zināms disidents Sandris Rīga – lai gan pseidonīms, tomēr nostiprinājies.

No vecākiem mantotie uzvārdi ar pilsētu nosaukumiem sastopami retāk.

”Latvijas Avīzei” krustvārdu mīklas gatavo Arnita Dobele, uzvārdu guvusi no vīra Andra, kurš dzimis Aizputē. Daudziem jauniešiem pazīstama rīdziniece tērpu dizainere Aļona Bauska, viņas tētis nākot no Latgales puses.

Bauskas novadā zemgaliešiem esot iecienīts uzvārds Grobiņš, sacīja rīdziniece, ”Latvijas Avīzes” pastāvīgā abonente Zigrīda Grobiņa. Viņa zināja teikt, ka klasesbiedrene no Mazsalacas bijusi uzvārdā Cēsis un pēc apprecēšanās kļuvusi par Tukumu.

Mazsalacā dzīvo Jānis Cēsis, dzimis 1987. gadā, tur ir arī Rasma Cēse, Rita Cēse… Savukārt zinātnieks Agris Auce, PABA valdes priekšsēdētājs, par sava uzvārda izcelsmi: ”Esmu dzimis Jūrmalā, audzis Olainē. Tētis ir kurzemnieks, viņa tālākajā dzimtā bijuši pieci dēli, kas dzīvojuši Auces pusē.” Te jau ir dzimtas saistība ar vietu. Internetā sociālajā tīklā ”Draugiem.lv” uzzināju, ka ir Ieva Smiltene, nez vai no tēva vai vīra? Latvijā sastopami arī daudzi citi uzvārdi ar vietvārdu nosaukumiem. Piemēram, Inese Nereta, Sandra Ranka, Ināra Roja, Gatis Liepna, Druvis Skulte…

Kā uzvārdi radušies? Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemes guberņas (1818) un Vidzemes guberņas (1819) zemnieki drīkstēja brīvi pārcelties no vienas muižas uz citu, tāpēc radās nepieciešamība veikt precīzāku personas identifikāciju baznīcu grāmatās. Latviešu uzvārdu došanas process Vidzemes guberņā sākās 1822. gadā. Lai sakārtotu iedzīvotāju reģistrēšanu, 1826. gadā Vidzemes guberņā veica tā saukto “dvēseļu revīziju”. Līdzīgu revīziju veica 1834. gadā arī Kurzemes guberņā, un uzvārdu došana bijušajiem Kurzemes, Zemgales un Sēlijas dzimtcilvēkiem noslēdzās 1835. gadā. Dzimtcilvēku brīvlaišana un uzvārdu došana notika pakāpeniski – pirmie uzvārdus izvēlējās saimnieki, pēc tam muižu kalpi un visbeidzot zemnieku saimniecību kalpi.

Uzvārdu drīkstēja pieņemt dzimtas vecākais, un tas pats uzvārds bija jāpieņem arī viņa dēliem un mazdēliem. Ja kāds no dēliem bija sācis patstāvīgu dzīvi, tad viņš varēja pieņemt arī atšķirīgu uzvārdu. Ja dzimtas vecākais bija miris, tad viņa dēli drīkstēja pieņemt katrs savu uzvārdu. Pārraudzību pār uzvārdu izvēles gaitu veica zemnieku pagasttiesas un muižnieki.

”Pirmos apzinātos latviešu uzvārdus pētījis valodnieks Ernests Blese (doktora disertācija ”Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas I” (1929. g.). Šādi uzvārdi lielākoties radušies no vietvārdiem,” pilsētu vai ciematu vārdā nosaukto uzvārdu tapšanu skaidro valodnieks Ojārs Bušs. ”Taču, piemēram, Grobiņa, kā raksta Jānis Endzelīns, iespējams, varēja rasties no kursiskā ”groubs” – skābardis,” piebilst E. Blese. Tik tiešām, Grobiņas pilskalnu taču dēvē par Skābarža kalnu.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+