Latvijā
Sabiedrība

Kā tas mūsdienu Latvijā vispār ir iespējams? Analfabēts 38 gadu vecumā 16


Andris Vasko: “Kad potenciālie darba devēji uzzina, ka nevaru parakstīties, tad uzreiz atsaka darbu. Laikam domā – ja reiz nemāk rakstīt, tad noteikti pavisam traks…”
Andris Vasko: “Kad potenciālie darba devēji uzzina, ka nevaru parakstīties, tad uzreiz atsaka darbu. Laikam domā – ja reiz nemāk rakstīt, tad noteikti pavisam traks…”
Foto – Karīna Miezāja

Kā tas mūsdienu Latvijā vispār ir iespējams? Šāds jautājums pirmais iešaujas prātā, uzzinot Andra Vasko dzīvesstāstu. Augumā raženais vīrietis spēka gados daudz neatšķiras no citiem saviem vienaudžiem, kas palikuši bez darba. Taču ir apstāklis, kas Andra mērķi atrast jaunu darba vietu padara par gandrīz neiespējamo misiju – jaunais vīrietis neprot ne lasīt, ne rakstīt.

Andra stāstā par pagātni netrūkst baltu plankumu un neskaidrību, jo savas lietas dokumentus viņš joprojām nav saņēmis. Tomēr 1980. gadā dzimušais vīrietis atminas, ka bērnībā dzīvojis Aizkraukles pusē ar kādu ģimeni, bet pats nav pārliecināts – tie bijuši viņa īstie vecāki vai audžuvecāki. Apstākļi ģimenē nav bijuši bērnam labvēlīgi – pieaugušie lietojuši alkoholu un kļuvuši vardarbīgi. Zēns pāris gadus esot laists skolā, bet mācībām nav īsti ticis līdzi. Iespējams, vājdzirdības un dzīvesvietas apstākļu dēļ. Taču tādām niansēm tolaik neviens neesot pievērsis uzmanību un aptuveni desmit gadu vecumā zēns nokļuvis Latvijas sociālās aprūpes “sistēmā” ar diagnozi par garīgu atpalicību.

Kopš tā laika viņš turēts dažādos pansionātos, jo nepilngadīgos ar psiholoģiskām problēmām neizvieto parastajos bērnunamos. Bērnība un pusaudža gadi pagāja pansionātā “Baldone” un VSAC “Rīga” filiālē “Kalnciems”, bet līdz ar pilngadības sasniegšanu 1998. gadā viņš pārvietots uz pieaugušo pansionātu “Atsaucība” Rīgā, Telts ielā, kur dzīvojis līdz pat 2013. gadam, kad radusies iespēja pārcelties uz biedrības “Rūpju bērns” grupu māju Bolderājā personām ar garīgās atpalicības traucējumiem. Tur viņš iepazinies ar sociālo darbinieci Nataļju Vilisteri, kura brīvprātīgā kārtā joprojām viņam palīdz darba meklējumos.

Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda” vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere uzsver, ka pieaugušo analfabētisma problēma kļūst arvien aktuālāka un deinstitucionalizācijas ietekmē vēl vairāk saasināsies. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā ir aptuveni 1800 analfabētu, kas ir ap 0,1% no Latvijas iedzīvotāju kopējā skaita.

 

Diagnoze neiet kopā ar realitāti

“Kad es ieraudzīju An­dri un izlasīju viņa diagnozi, man papīros uzrakstītais negāja kopā ar to, ko redzēju dzīvē. Viņš pilnīgi sakarīgi spēj izklāstīt savu domu, saprot visu, ko viņam stāsta, spēj patstāvīgi tikt galā ar lietām – turklāt šīs prasmes lielākoties apguvis pašmācības ceļā, jo pansionātos viņš nav gatavots patstāvīgai dzīvei. Nav pat mācīts lasīt un rak­stīt. Tā vietā tur esot bijusi “darba terapija” – smags fizisks darbs pansionāta darbinieku lauku īpašumos, lasot akmeņus vai novācot kartupeļus. Protams – bez atlīdzības,” stāsta Nataļja. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka atpalicība Andrim noteikta nepamatoti. “Tikai 36 gadu vecumā viņš beidzot dabūja dzirdes pastiprinātāju. Nekad neaizmirsīšu viņa pirmo reakciju, kad sāka dzirdēt pasauli pavisam citādi. Esmu pārliecināta, ka izdosies tikt galā arī ar citām lietām, tostarp atrast darbu, iemācīties lasīt un rakstīt. Kaut gan apzinos, ka viegli nebūs. Ja cilvēks vairāk nekā 20 gadus turēts institucionālajā “sistēmā”, barots ar zālēm un viņam apkārt lielākoties ir personas ar garīgām atpalicībām, tad tas atstāj iespaidu. Šobrīd apgūt lasīšanu būs daudz grūtāk, nekā būtu bijis bērnībā,” spriež Nataļja. Viņa arī apgalvoja, ka pansionāti atsakoties Andrim izsniegt viņa lietas dokumentus, kas ļautu saprast viņa slimības vēsturi un gūt papildu informāciju par puiša pagātni, tostarp iespējams sameklēt arī kādus radiniekus. Pansionāta “Atsaucība” direktora vietniece Mārīte Andiņa telefonsarunā man apstiprināja, ka Andra lieta joprojām atrodas pansionātā, bet to gan esot iespējams saņemt pēc pieprasījuma. Par to, kādēļ puisim nav bijusi nodrošināta iespēja iemācīties lasīt un rakstīt, gan pansionāti runā izvairīgi. Sak, mēs viņu tādu jau saņēmām, un bija jau par vēlu ko labot.

 

Dažādi redzējumi

Par spīti lasīt un rakstīt neprašanai Andris jau pansionāta laikā pamanījies atrast sev darbu un vairākus gadus nostrādājis kādā hidroizolācijas uzņēmumā. Taču pēc iepazīšanās ar Nataļju šo darbu pametis. Sociālās darbinieces ieskatā darba devējs esot An­dri izmantojis. Viņa puisi iekārtojusi par palīgstrādnieku VSAC “Rīga”, kur strādājusi arī pati. Taču tur neesot izdevies saprasties ar kolēģiem, tādēļ ar neilgu laika atstarpi abi pametuši šo darbavietu. Nataļjas mudināts, puisis pametis arī grupu dzīvokļu māju, lai sāktu pilnībā patstāvīgu dzīvi.

No šīs vietas versijas par notikušo atšķiras. Biedrības “Rūpju bērns” pārstāve Margita Erele sarunā ar mani pauda bažas, ka An­dra aiziešana no grupu dzīvokļu mājas bijusi pārsteidzīga. “Mēs vēlējāmies, lai viņš vēl padzīvo pie mums, kamēr izdodas atrast jaunu darbu un nostabilizēties tajā, tad varētu arī palīdzēt noformēt pašvaldības dzīvokli, atrast kādu piemērotu mācību iestādi, piešķirt sociālo asistentu un drošu sirdi palaist viņu savā dzīvē. Ja viņš tagad izrādītu interesi atgriezties grupu mājā, tad tas būtu iespējams, kaut gan var nākties nedaudz uzgaidīt rindā,” man teica M. Erele. Savukārt Nataļja uzskata, ka pašvaldības institūcijas un sociālā atbalsta biedrības tikai velk laiku: “Viņiem ir izdevīgi, ka cilvēks veģetē viņu aprūpē, jo pašvaldības finansējums atkarīgs no klientu skaita. Mana metode turpretim ir iedrošināt un motivēt – tu vari, tev izdosies, mēģini pats!”

Un cīnīties sanāk pamatīgi. Šobrīd Andra vienīgie ienākumi ir invalīda pensija un bezdarbnieka pabalsts. Viņam noteikta otrās grupas invaliditāte ar pamatojumu “vidēji smaga garīga atpalicība”, bet rīcībspēja nav atņemta, tādēļ An­dris drīkst slēgt līgumus un kārtot citas formalitātes. Tomēr pašvaldības dzīvokli birokrātisku šķēršļu dēļ saņemt joprojām nav izdevies, tādēļ viņš iznomājis mazdārziņu Mūkupurva rajonā, kur arī deklarējis savu dzīvesvietu. Ziemā gan tur dzīvot nevarot, tādēļ viņš aukstajos mēnešos īrē dzīvoklīti, bet šovasar cenšas nosiltināt savu dārza namiņu. “Viņš pats savām rokām remontē, siltina, uzbūvējis verandu, prot apieties ar dažādiem remontinstrumentiem. Iekopis dārziņu, audzē dārzeņus…” slavē Nataļja. Par spīti analfabētismam An­dris iemanījies apieties ar internetbanku un kaut cik rēķināt. Viņam esot lieliska atmiņa – labi orientējas apvidū un atceras visas sarunātās tikšanās. Taču reizēm pieklibojot laika izjūta.

Kaut arī pansionātiem, grupu mājai un Nataļjai atšķiras redzējumi par sociālā darba metodēm, An­dri visas puses raksturo pozitīvi. Puisis varot reizēm būt skaļš vai bravūrīgs, bet nekādas problēmas ar atkarībām, likumpārkāpumiem vai agresijas uzliesmojumiem neesot bijušas. Viņš esot ļoti motivēts meklēt darbu, bet mācībām gan ne vienmēr pietiekot pacietības.

Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda” vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere atceras, ka Andris savulaik apmeklējis centrā notiekošos kursus, tostarp mēģinājis apgūt burtus: “Viņš noteikti nav bezcerīgs gadījums. Kamēr apmeklēja nodarbības, varēja just progresu, bet nepieciešama arī motivācija no paša audzēkņa puses. Pēdējā laikā viņš pie mums nav redzēts. Taču mums šobrīd ir ES finansēta programma par nepieciešamo prasmju apgūšanu, kuras ietvaros varētu nodrošināt arī lasīt un rakstīt prasmes apguvi.”

 

Darba devēji izmanto nezināšanu

Darba meklējumos An­drim palīdz biedrības “Apeirons” nodarbinātības konsultante Ināra Korņeva. “Es, protams, neesmu psihiatrs un nevaru apstrīdēt diagnozi, bet, pēc manas pieredzes spriežot, viņš ir garīgi vesels un fiziski spēcīgs vīrietis, kurš ļoti cenšas uzsākt normālu, pilnvērtīgu dzīvi. Manuprāt, tā ir šokējoša situācija, ka viņam noteikta tik smaga diagnoze,” teic I. Korņeva.

Par spīti prasmei apieties ar instrumentiem un pozitīvajiem raksturojumiem, ar darba meklējumiem gan klājoties pavisam grūti. Kaut arī palīgstrādnieki daudzviet pieprasīti, tomēr darba devēji lielākoties baidās uzticēties cilvēkam, kurš neprot pat lasīt un rakstīt. “Vairākas reizes ir bijis, ka saka – tu mums deri, nāc strādāt, paraksties šeit! Bet, kad uzzina, ka nevaru parakstīties, tad uzreiz atsaka darbu. Laikam domā – ja reiz nemāk rakstīt, tad noteikti pavisam traks,” nopūšas Andris.

Citi savukārt ļaunprātīgi izmantojot viņa nezināšanu par darba tiesībām, kā arī nebaidīšanos no fiziski smagiem un veselībai kaitīgiem darbiem. Piemēram, kādā transporta uzņēmumā puisis mazgājis naftas produktu cisternas, bet salīgto naudu nav saņēmis. Pēc tam vairākas dienas mocījies ar dedzinošām sāpēm acīs.

Vakar gan saņēmām ziņu, ka Andra neatlaidība varētu būt vainagojusies panākumiem – šodien viņš sākšot strādnieka darbu kādā uzņēmumā, kas nodarbojas ar ceļu tīrīšanu un uzturēšanu. Tādēļ vasara, visticamāk, paiešot aktīvā darbā, bet rudenī plānots atgriezties pie mācībām.

 

Labklājības ministrijas komentārs

Uz “LA” jautājumiem atbild Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš.

 

* Kā iespējama situācija, ka cilvēks visu mūžu turēts sociālās aprūpes iestādēs, bet nav sagatavots elementārām prasmēm izdzīvot patstāvīgi (lasīt, rakstīt, meklēt darbu)?

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums (28. pants) paredz tiesības personai pārtraukt pakalpojuma saņemšanu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās (ISASRI), savukārt Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem, paredz, ka institūciju pienākums ir nodrošināt: diennakts uzraudzību un individuālu atbalstu atbilstoši nepieciešamībai; palīdzību pašaprūpē vai ķermeņa aprūpē atbilstoši nepieciešamībai; kognitīvo spēju uzturēšanu vai attīstīšanu; prasmju un kustību attīstību veicinošas nodarbības; brīvā laika aktivitātes un relaksējošās nodarbības; pastaigas svaigā gaisā; klientu informēšanas un izglītošanas pasākumus atbilstoši nepieciešamībai; sociālā darba speciālistu konsultācijas atbilstoši nepieciešamībai; darba prasmju saglabāšanu, atjaunošanu vai apgūšanu personām darbspējas vecumā.

No jūsu aprakstītā gadījuma var saprast, ka persona no ISASRI ir izstājusies un saņēmusi grupu dzīvokļa pakalpojumu, kas liecina, ka apmācība patstāvīgai dzīvei ir notikusi. Arī grupu dzīvokļa pakalpojuma laikā persona saņem sociālā darba speciālista atbalstu.

 

* Kur šādiem cilvēkiem saņemt palīdzību darba meklējumos?

Jautājumā par darba meklēšanas prasmju apmācībām personas ar invaliditāti atbalstu var saņemt Nodarbinātības valsts aģentūras Rīgas filiālē Jēzusbaznīcas ielā 11, bezmaksas tel. 80200206. Savukārt Sociālās integrācijas valsts aģentūra organizē prasmju apmācības programmas personām ar garīga rakstura traucējumiem. Par iespējām pieteikties programmā lūdzam interesēties Jūrmalā, Dubultu prospektā 71, tel. 67811757. Aģentūra programmas beidzējiem sniedz atbalstu arī darba devēja atrašanā.

Ja persona veselības stāvokļa dēļ nevar nodrošināt pašaprūpi, tad viņa ir tiesīga pretendēt uz aprūpes mājās pakalpojumu, kura saturā tiek iekļauti personas vajadzībām nepieciešamie aprūpes pakalpojumi, kas atbilst pašvaldības noteiktai pakalpojuma intensitātei. Lai saņemtu aprūpes mājās pakalpojumu, personai nepieciešams ģimenes ārsta atzinums, kas apliecina pašaprūpes spēju ierobežojumus, un jāvēršas Rīgas sociālajā dienestā Baznīcas ielā 19/23, tel. 67105048. Jautājumā par atbalsta personas pakalpojuma saņemšanu par valsts budžeta līdzekļiem lūdzam vērsties biedrībā “Zelda” Rīgā, Mārupes ielā 4–31, tel. 67442828.

 

* Vai pansionāts var atteikties izsniegt savam bijušajam klientam viņa dokumentus?

Jautājumā par personas dokumentu (kopiju) izsniegšanu nepieciešams ar rakstveida iesniegumu vērsties konkrētā institūcijā (ISASRI), par ko personai ir tiesības mēneša laikā saņemt rakstveida atbildi. Ja institūcija atsakās izsniegt dokumentus (kopijas), tad iestājas administratīvais process – personai ir tiesības iestādes atteikumu izsniegt dokumentus pārsūdzēt viena mēneša laikā no atteikuma saņemšanas, ar iesniegumu vēršoties augstākā iestādē.

LA.lv