Aprēķina kūdīšana 0
“Atkal norīs krupi?” – “Tagad redzēsim vai Nacionālajai apvienībai ir principi!” – “Vai būs mugurkauls iziet no valdības?” Šādas izaicinošas pamācības gandrīz kā pēc starta šāviena sāka skanēt uzreiz pēc tam, kad Ministru prezidents Valdis Dombrovskis pagājušajā piektdienā bija pieprasījis kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes demisiju. Sak, kā tad tā ļausieties, lai jūs pazemo? Robertu Ķīli un Edmundu Sprūdžu premjers demonstratīvi prom netrieca, lai gan problēmas bija līdzīgas. Viņš pacietīgi gaidīja, kad paši izlems atkāpties.
Kas zīmīgi, lielākie kūdītāji ir ne jau NA atbalstītāji un vēlētāji, bet personas, kas nekādas siltas jūtas pret šo spēku nelolo. Kā, piemēram, Jurģis Liepnieks, kurš interneta sociālajā tīklā “Twitter” nemaz nav slēpis, kāpēc vēlas, lai NA šoreiz parāda savu nelokāmību, jo “ekstrēmistiem un margināļiem jāieņem sava vieta”. Arī pieredzējušais ZZS vadītājs Augusts Brigmanis steidza norādīt, ka, pieprasot kultūras ministres demisiju, V. Dombrovskis parādījis Nacionālajai apvienībai tās “īsto vietu”.
Ja nu līdz Brigmaņa izteikumiem kādam vēl nebija skaidri liekulīgo aicinājumu motīvi, tad tagad tā kā vajadzēja saprast, ka vieta koalīcijā tukša nepaliks un lepni aizgājusī NA ātri vien tiks aizstāta. Bet kas zina, varbūt pat izdosies aizsūtīt atpūtā arī pašu “rekordistu” Dombrovski. Un ne jau uz Briseli par Eiropas Komisijas vadītāju, kā tas iepriekš paģērēts (ļaunas mēles melš, ka labās izredzes iegūt šo amatu esot zudušas pēc tam, kad Dombrovskis kādā intervijā pieļāvis neatkarīgas Katalonijas valsts izveides iespēju). Vēl tajā pašā “melnajā piektdienā” izskanēja kāda būtiska piebilde arī no Reformu partijas priekšsēdētāja Edmunda Demitera – viņa vadītajai partijai vairs neesot “sarkano līniju”…
NA rindās, protams, netrūkst savu karstgalvju, tomēr nevajag viņus uzskatīt par muļķiem un vakardienas vidusskolniekiem, kuri neko nav sapratuši no politiskās spēles. Skaļi aizcirst durvis vienmēr var paspēt, un, ja ar to grib atstāt iespaidu uz vēlētājiem, vislabāk pagaidīt laiku tuvāk vēlēšanām. Tāpēc NA paņemtā pauze un apņēmība nogaidīt, kā koalīcija izturēsies pret partijas priekšlikumiem nākamā gada budžetā, ir labs gājiens.
Protams, var arī uzdot jautājumu, uz kuru NA diez vai publiski atbildēs godīgi, – vai tiešām Jaunzeme-Grende ir tā persona, kuras dēļ partijai būtu jāveic politiskā pašnāvība? Vai viņas uzskati un darbi tiešām ir nacionālajai partijai atbilstoši? Ja tā būtu, tad diez vai Eināram Cilinskim tagad būtu jāsvīst LTV studijā, skaidrojoties par savas partijas biedres biznesa darījumu, pārdodot īpašumu diviem uzturēšanās atļaujas alkstošiem Uzbekistānas pilsoņiem. Diez vai NA biedriem būtu “iekšējā” sarakstē jāstrīdas, vērtējot ministres piedalīšanos Krievijas vēstnieka pieņemšanā. Diez vai būtu jāizliekas nezinām, ka pirms iestāšanās partijā Ž. Jaunzeme-Grende kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja aģitējusi par “Saskaņas centra” līdzdalību valdībā. Diez vai būtu jāmulst, izdzirdot jautājumu – ko nacionāli paliekošu bijusī kultūras ministre atstājusi savā pārziņā esošajā sabiedrības integrācijas lauciņā. Tas lai paliek pārdomām.
