Ar iekšējo aci noredzētais Saules kalns 0
Dzejniece, publiciste Helma Judīte Hansone dzimusi 1934. gadā Sēlijā – Jēkabpils apriņķa Seces pagasta Lielajā jeb Vecajā skolā, kur vecāki strādāja par skolotājiem. Mācījusies Lēdmanes skolā, kur jau desmit gadu vecumā sāka rakstīt dzeju, pēc skolas beigšanas iestājās Cēsu Skolotāju institūtā, ar izcilību pabeigusi Latvijas Valsts universitātē Ģeogrāfijas fakultāti un visu darba mūžu pavadījusi Višķu lauksaimniecības tehnikumā.
Aizejot pensijā, Helma Hansone pievērsusies divām sirdslietām: literārajam darbam un novadpētniecībai – viņa apceļo savu novadu, meklējot senos pilskalnus, un arī apraksta tos esejās. Nu tapis arī romāns, kurā starp personāžiem ir pilskalns.
Vai Saules kalnam ir kāds konkrēts prototips?
Nē, tas nav kāds konkrēts pilskalns, drīzāk daudzu Latvijas pilskalnu likteņa apkopojums. Par pilskalniem man interesi deva mūsu skolas direktors. Katru gadu pirms 1. septembra mēs braucām ekskursijā, un vēl tālos padomju laikos direktors mūs aizveda uz kādu pilskalnu, kuram apkārt tek upīte. Tam pilskalnam gan nekas slikts nedraud, jo ir labs saimnieks un labs sargs.
No tā laika sāku interesēties par pilskalniem, aprakstīju arī tādus, kuri iepriekš nebija aprakstīti, un starp manis aprakstītajiem ir arī pilskalni, kuri jau sakropļoti vai miruši gluži kā Saules kalns romānā, jo tajos ir grants, kas mūsu dienās Latvijā ir tīrs zelts.
Un tēli? Vai tiem ir konkrēti prototipi?
Par šo romānu droši var teikt, ka intriga ir izdomāta, kaut gan par gadījumiem, kad meža īpašnieki tiek šantažēti un meži dedzināti, ne mazums rakstīts avīzēs. Jāņem vērā, ka romānu sāku rakstīt jau atmodas gados, un tas laiks līdz tūkstošgades mijai arī grāmatā atspoguļojas. Tāpat personāžiem prototipu nav, bet raksturi gan novēroti dzīvē.
Un arī galvenā varone nav identificējama ar autori.
Tiktāl, ciktāl viņa staigā pa pilskalniem, var mani saistīt ar galveno personāžu, taču viss pārējais atšķiras, arī specialitāte, jo vēsture man ir tikai hobijs.
Jūs neesat dzimusi Višķos, bet nonācāt šeit pēc nosūtījuma darbā, vai ne?
Jā, esmu dzimusi Secē, bet mūžā gan nācies dzīvot daudz kur. Kādu laiku vecāki strādāja Koknesē, tā man bija ļoti mīļa vieta, visas taciņas Pērses gravā izstaigātas, 300 pakāpienus pilskalnā rāpāmies augšā kopā ar vecmāmiņu. Man abi vecāki bija skolotāji, tētis mēdza aizvietot ērģelnieku baznīcā, viņš arī vadīja kori, bet mamma mācēja trīs valodas – latviešu, angļu, vācu. Kad vecāki izšķīrās, mēs ar mammu bijām spiestas aiziet pāris pagastus tālāk, jo šķirtu ģimeni skolas direktors skolā negribēja turēt.
Kāda bija jūsu bērnība?
Es biju briesmīga palaidne, lielākās blēņas esot darījusi divu gadu vecumā, un dažas no tām vēl arī atceros. Tieši savā divu gadu dzimšanas dienā biju tikusi bišu dravā un skatījusies stropos, kas tur notiek. Kad visi atģidās un mani atrada, jubilārs vairs nebija fotografējams. Mēs dzīvojām mājas otrajā stāvā. Vecāki un vecmāmiņa kaut kur aizgāja, biju atstāta viena pati, un es par to biju diezgan sašutusi. Nodomāju – es jums rādīšu! – piegāju pie katla, kas bija pilns ar siltu zupu, paņēmu to un ar lielu prieku nolingoju pa trepēm zemē. Tad nosprieda, ka šitāds viens nav atstājams, un vecmamma mani visur ņēma līdzi. Bet, kad piecu gadu vecumā iemācījos lasīt, par bērnu vairs nebija bēda, tad bērnam deguns bija tikai grāmatā (smejas).
Skolā gājāt Lēdmanē…
Jā, un tur arī sāku aizrauties ar akmeņiem. Biju salasījusies grāmatas par ģeoloģiju, un akmeņi mani pilnīgi ar spēku pievilka. Līdzās skolai biju liela akmeņu kaudze, es tur varēju dienām sēdēt, skaldīt un apskatīt, un arī mājās nesu. Tā interese man saglabājās visu mūžu – izmācījos par ģeogrāfi, bet arī par ģeoloģiju interesējos, un tikai vēlāk uzzināju, ka mani mīļie akmeņi bojā veselību.
Kā tad?!
Bērnībā visi brīnījās, kāpēc tas meitēns ir tik bāls, vājš un slikti ēd. Bet pieaugusi uzzināju – ja sēž uz tonnu smaga granīta, tas nozīmē sēdēt uz grama tīra urāna, un arī mājā, kas celta no granīta bluķiem, ir paaugstināta radiācija. Tāpat ir ķieģeļu mājās, jo māls ir granīta sabrukšanas produkts.
To gan nezināju. Taču pieminējāt grāmatas. Ko jums patīk lasīt?
Lasu daudz un dažādas grāmatas, uzskatu, ka visas grāmatas ir labas, tikai ne garlaicīgās. Pēdējā laikā man no latviešu autoriem iepatikusies Dace Judina, viņas tetraloģija. Divas pirmās izlasīju, nu gribētos arī abas pārējās dabūt. Tāpat Eva Mārtuža, man ir viņas romāni “Pētera zvērests” un “Langobardi”. Man nepatīk ilustrētas grāmatas, jo man ir tāda kā iekšējā redze – kad kaut ko lasu vai arī par to rakstu, tad ļoti skaidri iztēlojos, kā tam jāizskatās. Ilustrācijas tam, ko ar savu iekšējo aci esmu redzējusi, nekad neatbilst.
Un ko jūs vēlētu “Pārdotā Saules kalna” lasītājiem?
Ir tāds teiciens, kam autore gan neesmu, – cīnīties un meklēt, atrast un nepadoties! Galvenais – meklēt, jo cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr uzzina ko jaunu. Informācija ir smadzeņu maize, kamēr nāk klāt jauna informācija, smadzenes ir dzīvas.
