Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. marts, 2012
Drukāt

Atjaunojamo energoresursu programmas projektu īstenotāji jūtas apmānīti

saules_baterijas

Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) līdzfinansētās programmas “Atjaunojamo energoresursu izmantošana mājsaimniecību sektorā” projektu īstenotāji jūtas apmānīti – enerģijas ražošanas iekārtās ieguldīti lieli līdzekļi, bet faktiski vienīgais ieguvējs sanāk energoapgādes uzņēmums, raksta laikraksts “Dienas Bizness”.

Latvijā nedarbojas mājsaimniecību elektroenerģijas neto uzskaites princips, ko paredz joprojām nepieņemtais Atjaunojamo energoresursu likums (AER) – likumprojekts pirmajā lasījumā tika apstiprināts iepriekšējās Saeimas laikā pagājušā gada 9.jūnijā, kas pagaidām ir pēdējā atzīme šā dokumenta tapšanas vēsturē.

Likuma nav, bet ir jau pabeigta un daļēji īstenota pērn aizsāktā KPFI atbalsta programmas pirmā kārta, patlaban notiek projektu vērtēšana otrajā kārtā, kas noslēgsies 2.aprīlī. Pirmajā kārtā no 1219 apstiprinātajiem projektiem 108 paredzēja uzstādīt vēja ģeneratorus vai saules baterijas, vairāki no šiem projektiem jau ir vai tiek realizēti.

“Enerģijas ražošanas iekārtās cilvēki iegulda lielu naudu. KPFI atbalsta programma nav slikta un tā darbojas, izņemot gadījumus, kas saistīti ar elektroenerģijas ražošanu. Arī es piedalījos konkursā, uzstādīju saules baterijas un tagad saprotu, ka mani, tāpat kā daudzus citus, ir ļoti smalki apmānījuši,” norāda AS “Latvijas Maiznieks” pārstāvis Juris Užulis, kurš Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) izsludinātajā konkursā KPFI programmā piedalījies kā privātpersona.

“Esmu ieguldījis šajā projektā 14 000 latu, no tiem puse programmas ietvaros ir atdota atpakaļ, bet 7000 latu ir mans paša ieguldījums. Taču labuma guvējs esmu nevis es, bet “Latvenergo” uzņēmums “Sadales tīkls”, kam saražoto enerģiju šobrīd vienkārši uzdāvinu,” skaidro Užulis.

Ekonomikas ministrija (EM) nenoliedz faktu, ka pašlaik Latvijā mājsaimniecībām situācijā, kad elektroenerģija tiek saražota virs mājsaimniecībai nepieciešamā apjoma, nav paredzēta iespēja to nodot elektroenerģijas tīklā, saņemot papildu samaksu. Tomēr, kā informē ekonomikas ministra Daniela Pavļuta preses sekretāre Daiga Grūbe, ministrija šā jautājuma risināšanai ir pievērsusies un izstrādājusi informatīvo ziņojumu par atbalsta mehānismiem elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Ziņojums tuvākajā laikā tikšot iesniegts izskatīšanai Ministru kabinetā.

Cita starpā dokuments paredz uzdot EM izstrādāt normatīvo regulējumu mājsaimniecību elektroenerģijas neto uzskaites nodrošināšanai. Saņemot valdības akceptu, grozījumi likumdošanā varētu tikt izstrādāti un pieņemti līdz šā gada beigām.

Tomēr, kā skaidro Užulis, runa nav pat par enerģijas pārpalikumu vai par kaut kādu lieko enerģiju, jo pašu saražotās enerģijas pietrūkst mājsaimniecības pilnai apgādei. Viņš klāsta, ka uzstādīto saules bateriju saražotā enerģija var nodrošināt apmēram 90% mājsaimniecības elektrības patēriņa, un tāds arī bijis programmas mērķis – ieguldīt līdzekļus, rēķinoties, ka šo enerģijas daudzumu nodrošinās pati saimniecība.

Ar KPFI līdzfinansējumu uzstādītās saules baterijas Užuļa mājsaimniecībā darbojas no februāra. Kopā iepriekšējā mēnesī mājsaimniecība neatgriezeniski nodevusi tīklā 97 kilovatus (kW) elektroenerģijas, bet no tīkla saņemti (iepirkti) 380 kW; martā līdz šim brīdim “Latvenergo” tīklā neatgriezeniski aizgājuši 190 kW, bet no tīkla saņemti 300 kW.

“Latvenergo” uz jautājumu, vai ir iespējams rast kādu kompromisu līdz laikam, kamēr AER likums tiek pieņemts, un vai pastāv iespēja, ka kopējā tīklā aizgājušais mājsaimniecību saražotās elektroenerģijas apjoms KPFI programmas dalībniekiem nākotnē ar kāda finanšu mehānisma palīdzību tiek kompensēts, skaidro, ka patlaban nepastāv šķēršļi elektroenerģijas iepirkumam no ražotāja, savstarpēji vienojoties par cenu tirgus ietvaros.

Taču pastāv risks pašam ražotājam, jo saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem vismaz piecus gadus pēc projekta īstenošanas finansējuma saņēmējs nodrošina nosacījumu izpildi, ka saražotā elektroenerģija tiek izmantota pašpatēriņa vajadzībām. Par šo risku “Latvenergo” vienmēr brīdina ražotāju gadījumos, ja uzņēmumā vēršas ražojošā mājsaimniecība. Tā kā patlaban likumdošanā nav paredzēta elektroenerģijas neto uzskaite, nepastāv saistības šādu uzskaiti veikt.

Užulis atklāj, ka jau pašā sākumā, uzsākot projektu, tika paredzēts, ka tūlīt būs likums, kas noteiks, ka saražoto enerģiju var izmantot mājsaimniecības vajadzībām, vienlaikus paredzot arī elektroenerģijas neto uzskaiti.

“Taču neviens netika informēts, ka likums ir iestrēdzis Saeimā pirmajā lasījumā un tālāk netiek virzīts. Mēs realizējām projektu, mums lika uzlikt divpusējos skaitītājus, kas uzskaita elektroenerģiju, ko saņemam no “Latvenergo” un ko atdodam atpakaļ tīklā, par to visu samaksājām naudu, un beigās izrādās, ka “Latvenergo” vienkārši pieņem šo elektroenerģiju, bet atpakaļ neko neatdod,” savu sašutumu pauž Užulis. “Startējot konkursā, noteikumi paredzēja, ka dienā elektroenerģiju es saražoju un vakarā paņemu. Un tad tiek aprēķināts, cik enerģijas atdodu tīklā un cik no tā paņemu. Tas bija ideāls variants, un, zinot šos nosacījumus, arī attīstījās atjaunojamo energoresursu ražošana mājsaimniecībās. Šodien tā ir apstājusies, un arī iekārtu piegādātāji ir sākuši brīdināt par situāciju – diemžēl tas notiek tikai tagad, kad jau liela daļa iedzīvotāju ar šo problēmu ir saskārusies.”

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Inese Auniņa norāda, ka KPFI programmas projektu īstenotāji semināros tika informēti, ka patlaban Latvijā neto uzskaites princips nedarbojas, jo AER likumprojekts ir saskaņošanas procesā.

Viņa skaidro, ka potenciālajiem projektu iesniedzējiem tika piedāvāti divi risinājumi – vai nu iegādāties akumulatorus un uzkrāt saražotās elektroenerģijas pārpalikumus, vai arī līdz likumprojekta apstiprināšanai neatgriezeniski nodot pārpalikumus kopējā tīklā.

“Atbilstoši konkursa nosacījumiem saražoto elektroenerģiju drīkst izmantot tikai pašpatēriņam, tādēļ projektu iesniedzējiem vajadzēja izvēlēties tādu iekārtu, kas nodrošinātu minētā nosacījuma izpildi. Tādējādi tīklā nevajadzētu novadīt visu saražoto elektroenerģiju, bet tikai tās pārpalikumu,” skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM).

Arī EM aicina elektroenerģijas ražošanas iekārtas savienot ar enerģiju uzkrājošām iekārtām, veidojot autonomas sistēmas, kas var pastāvīgi nodrošināt enerģijas piegādi mājsaimniecībai, neizmantojot kopējo energoapgādes sistēmu.

Užulis iespēju uzkrāt enerģiju akumulatoros aplēsis kā ekonomiski nepamatotu risinājumu.

“Tehniski to var darīt, bet, ja sarēķina, cik izmaksā akumulatori, tad manis saražotā enerģija būs gandrīz divas reizes dārgāka nekā tā, ko saņemu no “Latvenergo”. Iznāk, ka man jāiegulda vēl līdzekļi, lai pirktu enerģiju divreiz dārgāk. Būtu mēs to zinājuši agrāk, neviens nebūtu ieguldījis naudu šajās iekārtās. Kad VARAM interesējos, vai konkursa otrās kārtas dalībnieki zina par situāciju, man atbildēja, ka visi tiekot brīdināti. Taču semināros dzirdu citu – ka saražoto elektroenerģiju varēs izmantot paši. Bet tādas iespējas nav! Tāpēc arī man ir jautājums – ko darīt ar saules baterijām un tajās ieguldītajiem 7000? Izmest miskastē? Nevēlos par velti atdot visu savu saražoto elektroenerģiju “Latvenergo”, tāpēc pieņemu, ka vienkāršāk laikam būtu iekārtas demontēt. Taču, ja es tās noņemu, VARAM mani var sodīt un atprasīt KPFI līdzfinansējumu. Beigās kļūstu par divkāršu zaudētāju un situācijas ķīlnieku,” uzsver Užulis.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+