Kultūra

Atklājot Rundāles noslēpumu. Saruna ar Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani 16


Imants Lancmanis
Imants Lancmanis
Foto – Karīna Miezāja

Šīs vasaras sākumā klajā nākusi Rundāles pils direktora IMANTA LANCMAŅA grāmata “Rundāles pils. Vēsture” – pirmā daļa triloģijai, kurā ietilps Rundāles pils vēsture, tās restaurācija un pils kā objekts. Turklāt šopavasar Rundāles pils restaurācijas projekts saņēma Lielo arhitektūras gada balvu – zelta ananasu, ko pils direktors glabā goda vietā savā kabinetā. Sarunā ar “KZ” Imants Lancmanis pauž pilnīgi atšķirīgu viedokli par Okupācijas muzeja Vecrīgā paplašināšanu, kā arī atklāj, kāpēc viņa grāmatā iekļautas arī pilnīgi apokaliptiskas ainas.

– Labāku arhitektūru nevarējām atrast, ceremonijā norādīja Zaiga Gaile, pasniedzot jums “Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu 2015” – zelta ananasu par Rundāles pils restaurāciju. Savukārt jūs teicāt, ka balva pienāktos arhitektam Rastrelli. Vai tagad hercogs maz pazītu savu Rastrelli būvēto pili?

– Nešaubos par to. Laimējies – un tas ir fenomens –, ka no 18. gadsimta sienām, griestiem, grīdas zudis ļoti maz. Ja hercogs redzētu pili pēc rekonstrukcijas, viņš varbūt vienīgi teiktu – ziniet, tādas gleznas man nebija un pulksteņa arī ne… Pilī tolaik bija ļoti nedaudz pulksteņu, bet mums katrā telpā savs skaists 18. gadsimta pulkstenis. Atšķirībā no laika, kad pils bija galma jezgas pilna dzīvesvieta vairākiem simtiem galminieku un apkopēju, kuri skraidīja šurpu turpu, rūpējās par viesu izmitināšanu, gatavoja ēdienus un staigāja arī ar naktspodiem, tagad pils ir kā iebalzamēta – viss savā vietā, perfektā stāvoklī, kādu hercogs nekad nepiedzīvoja. Ar daudz un dažādiem interjera priekšmetiem papildinot, esam radījuši 18. gadsimta ideālo pili. It kā aiz stikla sienas rādām dzīvi pilī, kāda tā varēja būt toreiz…

– Lielāko interesi izrāda ārzemnieki vai mūsu pašu cilvēki?

– Statistika rāda, ka pārsvars ārzemniekiem. Lielākoties tās ir tūristu grupas. Latvijas cilvēki brauc ģimenēm, kopā ar draugiem. Ierodas bērnu grupiņas, bet ne tuvu tik daudz kā kādreiz, kad, it sevišķi rudeņos, pils bija pārplūdināta ar skolēniem.

– Tā kā arhitekti jūs apbalvojuši ar zelta ananasu, interesanti, ko jūs domājat par arhitektu grupas strikto iestāšanos pret Okupācijas muzeja Vecrīgā paplašināšanu?

– Sācies protests par to, ka ar Birkerta projektēto piebūvi it kā tiek mazināta esošā Okupācijas muzeja kā arhitektūras objekta loma. Arhitekts Gunārs Lūsis-Grīnbergs radījis tiem apstākļiem drosmīgu un modernu ēku, kuru nu it kā aizēnos Birkerta projektētā piebūve. Bet es sev varu atļauties pilnīgi atšķirīgu viedokli un varu to arī atklāt. Tajā vietā, kur paredzēta piebūve – un nav būtiski, Birkerta vai kāda cita projektēta –, līdz karam atradās viena no visskaistākajām vācbaltiešu arhitekta, Rīgas galvenā būvmeistara Kristofa Hāberlanda (1750 – 1803) būvēm. Tā lepojās ar joniskā ordera pilastriem visā ēkas augstumā cauri fasādei, augstu mansarda jumtu, brīnišķīgi nostrādātām detaļām. Patiesi nepārspīlēju, manās acīs tā ir viena no visskaistākajām Hāberlanda ēkām. Taču mans priekšlikums nav – Birkerta vietā celsim Hāberlandu! Labi zinu, tur ir vesela rinda “tabu”, jo Hāberlands bija un gāja bojā, neko nedrīkstot imitēt vai kopēt… Man gan tā neliekas. Uzskatu, Hāberlanda māja ir skaista vienmēr, neatkarīgi no tā, uzceļ ēku 18. gadsimta beigās vai 21. gadsimta sākumā. Protams, te varam ieiet dziļā strīdā par autentiskuma jēdzienu. Arī citas Hāberlanda mājas nav izdzīvojušas līdz mūsdienām pilnīgi neskartas, ne tikai fasādes krāsas, arī apmetums vairākkārt mainījies…


– Ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu, krāšņi iesieta, klajā nākusi jūsu grāmata “Rundāles pils. Vēsture”. Esat teicis, ka tikāt darbojies kā hronists…

– Grāmata ir pirmā daļa no triloģijas, kurā ietilps pils vēsture, restaurācija, inventarizācija. Pirmā daļa rak­stīta kā hronoloģisks vēstījums, rādot visu, kas noticis pils ēkā un tai apkārt. Sniegts plašs vēsturiskais fons, sadzīves detaļas. Esmu stāstījis par pils cēlājiem, apdzīvotājiem, postītājiem un atjaunotājiem, licis runāt dokumentiem, bet dažādi citāti ļaus sajust laikmeta noskaņas, ieraudzīt darbojošos personu lomu pils mainīgajos likteņos. 432 lappušu biezā grāmata ar 623 fotoattēliem ir Rundāles pils dzīvesstāsts. Pili rādu ne tikai kā Rastrelli radītu ēku, bet atklāju, ar kādiem sarežģījumiem un klupieniem tā tapa. Iekļauts viss – sākot ar veco fon Grothusa pili, ko Rastrelli bez žēlastības noplēsa, lai dabūtu akmeņus jaunās pils pamatiem, līdz pat 2015. gada sākuma notikumiem, ko ietilpināju vēl pēdējā brīdī, lai darbs būtu pēc iespējas izvērstāks un visaptverošāks. Jebkura milzu māja ir tās cēlāju vēlmju, nākamo iemītnieku cerību un arhitekta, šajā gadījumā Rastrelli, iedomu un ambīciju atspoguļojums. Grāmatu var lasīt kā romānu par gandrīz 280 gadus nodzīvojušu cilvēku un to, kas ar viņu šajā garajā laikā noticis. Protams, šis darbs zināmā mērā paplašina iepriekš 1994. gadā manis rakstīto un izdoto publikāciju. Tagad mani visvairāk saviļņoja pats pils tapšanas stāsts. Dokumenti krievu valodā, ko savā laikā atšifrēja pils līdzstrādniece Valda Vilīte, atklāj, cik ārkārtīgi grūti pils tapa. Tās cēlāji pamatā bija no Sanktpēterburgas atsūtītie krievi, kas šeit nonāca nožēlojamos katorgas apstākļos. Bīrona pilnvarotā fon Butlera atskaitē uz Sanktpēterburgu ziņots, ka, piemēram, 400 cilvēki bez jebkādas ār­sta uzraudzības guļ slimi, kurš nomirs, kurš izveseļosies pats no sevis, un tad jau redzēs, cik paliks pāri… Vai atkal – naktī 80 strādnieki aizbēguši, nezin kur beidzies viņu mūžs, citi streiko, daudzi apēduši vairāk, nekā padarījuši, un nu parāds jāatstrādājot ziemā. Interesanti salīdzināt, kas, piemēram, tika dots strādniekiem un ar ko mielojās Rastrelli. Kad Bīronu arestēja, Rastrelli iesniedza sūdzību, ka viņam, lūk, ārpus galma arhitekta algas nekas neesot samaksāts par pils būvi. Viņš, protams, tā arī neko nedabūja. Toties pils celšanas laikā par lielām summām arhitektam piegādāja franču konjaku, lielu retumu, jo tikai 17. gadsimtā izplatījās šā dzēriena slava. Neiedomājamos kvantumos Rastrelli patērēja arī kafiju. Kā gan, sevi tā saskrūvējot ar uzmundrinošiem dzērieniem, viņš tika ar visu galā… Bet Rundālē paveiktais ir kaut kas neticams. Četri meistari 28 telpās, tajā skaitā divās lielās zālēs ar rokoko veidojumiem, tika galā no 1765. līdz 1768. gadam. Mēs vienu Balto zāli restaurējām desmit gadus. Rastrelli ir absolūts fenomens, viņam pienāktos ne tikai arhitektūras gada balva, vajadzētu arī būvnieka, akustiķa, būvuzrauga, būvtehniķa un visas citas balvas, jo visus šos pienākumus viņš veica vienpersoniski. Un tā māja nesabrūk pār galvu atšķirībā no dažām citām, kur atbildība sadalīta pa atsevišķiem speciālistiem un birojiem, un beigās tā nav nevienam. Rastrelli bija atbildīgs viens pats – no mākslinieciskās koncepcijas līdz gala izpildījumam, un visur jaucās iekšā. Grāmatā esmu iekļāvis interesantu dokumentu, ļoti raksturīgu. Tas ir Rastrelli norādījums franču valodā kādam ierēdnim – izmaksāt divus rubļus krievu skārdniekiem, jo viņi izlikuši savu naudiņu, lai no Rīgas tiktu uz Rundāli. Rastrelli vadīja visu sadzīvi, izrīkoja milzīgo krieviski, latviski, vāciski runājošo cilvēku baru…

– Vai grāmatā atspoguļota arī cīņa ar vienas sabiedrības daļas niknumu, kad veidojāt pils dārzu?

– Rastrelli stādīto dārzu atjaunoja trīs reizes. Grāfi Šuvalovi nevis izveidoja kaut kādu modernu angļu ainavu parku, bet korekti stādīja kociņus Rastrelli iezīmētajās vietās. Pēdējā kociņu paaudze pēc Pirmā pasaules kara, kad dārzu vairs nekopa, pārvērtās džungļos. Ierosinājām ceturto reizi izveidot dārzu kā Rastrelli laikā un sadūrāmies ar sabiedrības pretsparu. Labi atceros vienu vēstuli par simtgadīgiem ozoliem, ko tagad nežēlīgi restauratori gribot iznīcināt. Pilnīgs blefs! Tie nebija nekādi ozoli, bet Holandes liepas, nekoptas un pāraugušas, kļuvušas par garām, neizskatīgām stibām. Izdevās pierādīt, ka šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur izveidot autentisku baroka laika dārzu, kur nupat atzīmējām desmito gadadienu kopš pirmās rozes iestādīšanas. Grāmatā ir arī pilnīgi apokaliptiskas ainas, kā rakām, līdzinājām, vedām šķembas, granti…


– Esat solījis, ka nākamgad un aiznākamgad iznāks monogrāfijas otrā un trešā daļa.

– Otrā grāmata stāstīs par pils restaurāciju no visiem aspektiem. Trešā – par pili kā objektu. Ja, piemēram, gribu uzzināt par Versaļas pils telpām, griestu gleznojumiem, to nekur nevaru atrast, tāpat kā to nevaru uzzināt ne par vienu Eiropas pili. Piemēram, vēlējos salīdzināt veidojumus Potsdamā un Šarlotenburgas pilī, kurā gribētu redzēt visas vītnes, jo tām daudz līdzīga ar Rundāles Zelta zāli rotājošajām, bet šādas iespējas nav. Tāpēc triloģijas trešā grāmata būs domāta zinātniekiem un pētniekiem, lai viņi, arī nebraucot uz Rundāli, varētu izdarīt visus secinājumus par pili un starptautiska līmeņa atklājumus. Pirmoreiz gribu dot iespēju uzzināt, kas īsti ir, piemēram, Baltā zāle. Vēlos parādīt ne tikai kopskatu no viena vai otra gala, bet arī visus 22 ciļņus, griestu fragmentus. Tā, ejot cauri pilij, detalizēti tiks izklāstīta katra telpa. Grāmatā būs vairāki tūkstoši fotoattēlu, lai sīki parādītu visu no bēniņiem līdz pagrabiem. Man, piemēram, bija ļoti interesanti kādā zinātniskā publikācijā izlasīt, ka viens itāļu pētnieks Vācijā atklājis Plēnas pili, kur, izrādās, pirms braukšanas uz Kurzemi strādājis gleznotājs Frančesko Martini.

– Esat apbalvots ar daudziem ordeņiem, to vidū Vācijas Republikas nopelnu krusts, Francijas Goda leģiona ordenis, Itālijas Republikas nopelnu ordenis. Nupat jums piešķirta Vācbaltu apvienības Vācijā 2015. gada kultūras balva par ieguldījumu Rundāles pils kompleksa atjaunošanā un mūža darbu vācbaltu kultūrvēsturiskā mantojuma pētīšanā un saglabāšanā. Ar ko jums pašam saistās nupat saņemtā balva?

– Ar to aspektu manā dzīvē, ka kaut kādā dīvainā veidā manas intereses saistījušās ar Latvijā vairs neeksistējošu cilvēku sugu – vācbaltiešiem, viņu radīto mākslu un pasauli ar muižām, pilīm, baznīcām un pilsētām, kurās joprojām mītam. Šīs pasaules radīšanā piedalījās arī latvieši, bijām labi izpildītāji, bet – ne idejas nesēji. Mūsu mantotajai pasaulei ir vācbaltiešu atstātā čaula. Rundāles pils muzejs lielā mērā nodarbojas ne tikai ar pils atjaunošanu, bet jau kopš 1964. gada arī kā glābšanas centrs acu priekšā bojā ejošajam. No pamestām baznīcām, nojaukšanai nolemtām muižām vācām vērtības, krājām fotoattēlus, ir izveidots vesels arhīvs par Latvijas muižām un baznīcām. Balva ir atzinība muzeja paveiktajam, lai saglabātu vācbaltiešu mantojumu un reabilitētu to arī garīgi. Vācbaltieši ilgus gadu simtus bija tepat līdzās. Tas ir komunistiskās šķiru cīņas mantojums domāt, ka vieni vienmēr ir labie un upuri, bet otri notiesāti allaž būt sliktie un ekspluatatori. Ne visi vācu baroni bija sadisti un ne gluži vienmēr latvieši eņģeļi un upuri, kurus nez kāpēc sita un pēra. Centāmies parādīt divu tautu – vācbaltiešu un latviešu – sadzīvošanu plašākā aspektā. Bet vēl tagad dzirdu – Rundāle ir apspiedēju piemineklis, kam to restaurēt un uzturēt?

– Kopš Ināras un Borisa Teterevu fonds ir beidzis savu misiju un pils restaurācija ar viņu atbalstu pabeigta, kā tagad Rundāle dzīvo?

– Pabeigta pils restaurācija, bet to vēl ilgi nevarēs teikt par visu pils kompleksa ansambli. Rastrelli mūs notiesājis, ka, piemēram, ārējās kāpnes ir no koka, ko nevaram aizstāt ar akmeni. Rūpes prasa 360 logi, jumts… Pusi no gada budžeta dod valsts, otru nopelnām paši ar ieejas biļetēm, koncertiem, arī korporatīvām ballītēm, kuras pārāk bieži negribētos atļaut.

– Kas patlaban uz jūsu gleznotāja audekla?

– Glezna “Vīzija Rundāles pils dārzā. 1737. gads”. Iedvesmojos, rakstot grāmatu par pils vēsturi. Vertikālā 115 cm x 86 cm gleznā ir gandrīz simt tēli vairākās plaknēs. Mana vīzija par Rundāles pils dārza tapšanu, kā būvēja kanālu teritorijas nosusināšanai, kā vieni stumj ķerras, citi rok zemi, tur ir daudz karavīru un strādnieku, kurus no sarakstiem vai visus zinu pēc vārda un uzvārda. Iztēlojos, kā kurš varēja būt ģērbies, kustējies… Pats Bīrons no augšas visžēlīgi noraugās uz Rastrelli, kurš izvērsis Rundāles pils plānu dārzniekam Veilandam. Tās ir pavisam konkrētas personas, pārējie ir manas fantāzijas augļi. Oktobrī glezna būs izstādē.

LA.lv