Mārtiņš Brauns: Atvadoties no Nika Matvejeva 0
Apmēram pirms 35 gadiem mani uzaicināja noklausīties Tukuma rajona vokāli instrumentālo ansambli Viļņa Šmīdberga vadībā. Mani pārsteidza šo jauniešu muzikalitāte un oriģinālais domu gājiens, tāpēc arī nolēmu iesaistīties ansambļa radošajā darbībā, un šeit iesākās mūsu sadarbība ar Niku Matvejevu, basģitāristu un vadošo solistu. Viegli negāja, jo tolaik rokmūzika bija aizliegtais auglis.
Vēlāk radās nosaukums “Sīpoli”. Koncertējot konstatēju, cik slikti bija tolaik pieejamie mūzikas instrumenti un cik daudzveidīga un spēcīga ir Nika balss. Lai instrumentālo situāciju uzlabotu, trīs gadus nostrādājām krogā. Tur lieliski izpaudās Nika fenomenālā atmiņa. Bija jāzina visas populārās PSRS tautu dziesmas. Ja kāds pasūtīja ko nezināmu, Niks teica: padziedi man priekšā, un pēc brīža “Sīpoli” jau atskaņoja, piemēram, gruzīnu hitu. Pēc peļņas gadiem sākās koncerti un festivāli “dzelzs priekškara” ietvaros, ar uzvarām “Lituanikā”, mūsu pašu “Liepājas dzintaros” un piedalīšanos koncertos no Tbilisi līdz Sibīrijas dimantu raktuvēm. Ar laiku viss mainījās, es piedalījos kora “Sindi putnu dārzs” veidošanā un tur uzaicināju Niku. Viņa solo balss bija neaizstājama gan Orfa “Catuli carmina”, gan manā “Eiridīkē” un “Daugavā”. Šī balss kļuva jau neaizstājama citu spēcīgu komponistu darbos, un tā Niks pakāpeniski sevi pārslogoja gan ar koncertiem, gan mūzikas komponēšanu.
Mans raksts varētu būt mežonīgi garš, bet, savelkot visu kopā, nevaru iztikt bez atziņas, ka Niks bija un paliek labākais un daudzveidīgākais latviešu solists ar četru oktāvu diapazonu, vienalga ‒ ar vai bez mikrofona, vienalga, koncertējot divatā vai lielā operas uzvedumā. Atceros, ka, braucot uz koncertiem, Niks vienmēr vingrināja balsi, katru dienu trenējās. Citi solisti brīnījās, kam tas vajadzīgs, bet par to nebrīnās dziedātāji, kuri sasnieguši atzīstamu līmeni, par to nebrīnās arī Nika skolnieki. Arī par cilvēcisko pusi varētu ļoti daudz rakstīt. Par atsaucību, iejūtību. Niks gandrīz nevienam nevarēja atteikt. Vēl kā ļoti retu īpašību varu pieminēt viņa ļoti lielo komunikabilitāti un fantastiskās stāstnieka spējas. Ne tikai muzikalitāte, bet arī šīs draudzīgās emocijas rosināja režisorus aicināt Niku kā komponistu teātriem un filmām. Šķiroties sagrūst daudzas radošas ieceres. Zaudējums ir visai tautai. Man šobrīd ir pilnīga tukšuma izjūta. Mums paliek ieraksti, atmiņas, gaisā lidojoša un dodoša garīga enerģija. Paraugs tiem, kuri iet savu ceļu vai ir ceļa sākumā. Ticu, ka ceļš pretī gaismai turpinās.
