×
Mobilā versija
Brīdinājums +18.7°C
Līga
Sestdiena, 23. jūnijs, 2018
6. marts, 2018
Drukāt

Atvadvārdi scenogrāfam Gunāram Zemgalam. Atvadīties no mākslinieka var šodien

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Gunārs Zemgals. 1934. gada 12. septembris – 2018. gada 1. marts.

Laicīgās dzīves takas vairs nestaigās viens no nozīmīgākajiem Latvijas skatuves gleznotājiem, pedagogiem, sabiedriskiem darbiniekiem, mākslinieks Gunārs Zemgals. Viņš savas dzīves laikā saņēma daudz apbalvojumu, prēmiju, goda titulu. Tiem šobrīd tikpat maza nozīme kā vispār ikviena Mākslinieka dzīvē, kad katra diena un katrs jauns darbs liek aizmirst ārējos guvumus, sasniegumus, sabiedrības novērtējumu, atzinību un ieņemamos amatus.

Gunārs Zemgals bija cilvēks ar plašu mākslinieciskās un personības ietekmes loku. Pirmkārt ar savu uzticību izvēlētajai profesijai, savā ziņā neatkārtojamajām profesionālajām mākām un godprātīgo, labvēlīgo attieksmi pret pasaules notikumiem, pienākumiem, cilvēkiem.

Viņa ienākšanu Latvijas Nacionālajā teātrī (1956) nodrošināja Alfrēda Amtmaņa-Briedīša spieķa vēziens, norādot uz topošā mākslinieka (kopā ar studiju biedru A. Kiršfeldu) dekorāciju skici V. Sauleskalna “Ābelītes” iestudējumam. Kopš LPSR Valsts mākslas akadēmijas Skatuves glezniecības nodaļas absolvēšanas (1960, diplomdarbs “Maija un Paija”, vad. A. Spertāls) Gunārs vairāk nekā piecdesmit gadus bija teātra galvenais mākslinieks (apstiprināts 1962. gadā), un var teikt, ka skatuves vides un vispār Nacionālā teātra vizuālā tēla veidošanā visilgāk labas gaumes un jaunatklāsmju radītājs, īstenotājs. Top ne tikai konkrētā teātra meistardarbi, bet no Latvijas teātra vēstures foliantiem nu jau uz laiku laikiem neizsvītrojamie uzvedumi: ar Alfrēdu Jaunušanu – “Aijā žūžu, bērns kā lācis” (1968), “Ilgu tramvajs” (1969), “Lilioms” (197), “Lorencačo” (1973), “Laikmetu griežos” (1977), “Uguns un nakts” (1985), “Ielūgums pilī” (2000); ar Mihailu Kublinski – “Vasara Noānā” (1969), “Santakrusa” (1971), “Lauva ziemā” (1979), “Hamilkāra kungs” (1981), “Lieldienas” (1995), “Skats no tilta” (2007); ar Edmundu Freibergu – “Skroderdienas Silmačos” (1994), “Zaļā zeme” (1996), “Zvejnieka dēls” (1997), “Aicinājums uz… pērienu” (2005) un daudzas citas, arī citos Latvijas teātros un ārvalstīs.

Gunārs Zemgals mācēja radīt atbilstošu vidi arī operas, operetes un filmu varoņiem, tēliem. Viņa redzējums par konkrētā laika detaļām un kadra kopskatu būtiski ietekmēja gan dramatisko mīlestības stāstu filmā “Tauriņdeja” (1971), gan piešķīra ticamības raudzi vienā no visu laiku populārākajām latviešu spēles filmām “Emīla nedarbi” (1985). Gunāra Zemgala atstātās piezīmes par atsevišķu darbu ieceri, tapšanu var lasīt kā aizraujošus romānus, kuros izkoptā valodā atklājas ne tikai ārējais sižets, bet arī tēmas izpētes atvari un motīvu pamatojums. Šo kvalitāti meistars augstu vērtēja, tā bija viņa darbības metode, strādājot ar studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā, kurā viņš kopš 1962. gada bija Teātra dekorāciju nodaļas vadītājs, līdz šos pienākumus uzticēja vienam no saviem talantīgākajiem audzēkņiem Andrim Freibergam. Un, ja var apgalvot, ka teātra glezniecība, dekorācija, scenogrāfija, lai kādā vārdā šo īpaši grūto mākslas atzaru arī nosauktu, vienmēr ir bijusi viena no Latvijas mākslas pagātnes un nākamības izteicējām, tad tikpat droši var apgalvot, ka par Latvijas skatuves krāšņuma nezūdamību paldies pagaidām jāsaka tikai pieciem vīriem: Jānim Kugam, Otim Skulmem, Arvīdam Spertālam, Gunāram Zemgalam un Andrim Freibergam. Līdzās lielformas darbiem Gunārs Zemgals nekad nav liedzis sev prieku strādāt ar otu emocionalitātes atklāsmēs gleznojumos un plakātu pieteikumos. Kopš pirmās līdzdalības mākslas darbu izstādē (1960) līdz pat pēdējai personālskatei “Retro 1” galerijā “Istaba” 2015. gada maijā viņa darbi bijuši vai visās nozīmīgākajās atbilstošā mākslas veida parādēs. Un 20. gs. otrajā pusē tieši Gunārs atkal sasien varmācīgi rautās saites ar starptautisko sadarbību, aizsūtot savus darbus 1967./1968. gada sezonā uz IX Starptautiskās scenogrāfijas biennāli Sanpaulu Brazīlijā.

Pieticīgās rindās nekad nav iespējams atklāt, ietvert Latvijas kultūras nezūdošos lielumus. Un zaudējuma sūrumu.

Atvadīšanās no Gunāra Zemgala notiks šodien, 6. martā, no pulksten 15 līdz 16 Latvijas Nacionālā teātra Baltajā zālē.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+