Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. aprīlis, 2013
Drukāt

“Bālās rūtas, rūgtais vīns” 


Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Dzejniece, prozaiķe, atdzejotāja, tulkotāja Dagnija Dreika (1951) dzimusi Rīgā, mācījusies 50. vidusskolā, beigusi LVU Svešvalodu fakultātes Franču valodas un literatūras nodaļu. Universitātē studējusi arī angļu valodu, bet 1989. gadā Zagrebā – horvātu valodu.

 

Pirmais dzejoļu krājums iznācis jau 1971. gadā. Raksta dzeju un prozu gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tulkojusi no franču, angļu, krievu, spāņu, poļu, bulgāru, slovāku un horvātu valodas. Dagnijas Dreikas dzejoļi un proza tulkoti lietuviešu, krievu, franču, angļu, islandiešu, armēņu, horvātu, serbu, poļu, slovāku un bulgāru valodā. Teātros izrādītas vairākas Dagnijas Dreikas tulkotas lugas, kopā ar vīru J. Cekulu sarakstījusi scenāriju TV filmai “Slepkavība Stailzā” pēc A. Kristi romāna, viņas dzejoļus komponējuši A. Kublinskis, I. Paura, R. Pauls, B. Rezņiks, U. Stabulnieks, E. Zālītis un citi. Saņēmusi Gada balvu literatūrā par H. Melvila romāna “Mobijs Diks jeb Baltais valis” tulkojumu (2004) un Beļģijā dzimušā franču valodā rakstošā dzejnieka Morisa Karēma (1899 – 1978) balvu, ko piešķir frankofoniem autoriem par dzeju, atdzeju un zinātniskiem darbiem (2009), kā arī balvu par dzeju Itālijā notiekošajā “Mario Dell’ Agata” starptautiskajā dzejas konkursā (2008). Piedalījusies daudzos festivālos ārzemēs. Pēdējā laikā tulko angļu un franču klasiķus (māsas Brontē, Dž. Ostinu, F. S. Ficdžeraldu, Stendālu, Ž. Sandu u. c.)

– Kā izvēlaties rakstniekus un dzejniekus, kurus tulkot un atdzejot?

D. Dreika: – Tie kaut kādā kārtā pie manis atnāk. Ja izraugos es, nevis izdevējs, tad pievēršos dzejai vai klasikai – autors un darbs, kas pārdzīvojis gadsimtus, turpinās aizraut cilvēkus arī tālāk.

Netulkoju tā dēvētos bestsellerus, pēdējā laikā tik populārās pavārgrāmatas, konkrētam laikam piesaistītus viendienas autorus. Laimīgā kārtā man ir šī privilēģija – es varu izvēlēties. Ja izraugās izdevējs, tad bieži vien detektīvromānus, bet man laimējies ar autoriem.

Kad gatavoju savu pilno CV Morisa Karēma fondam, atklājās, ka esmu iztulkojusi 18 Simenona romānus par komisāru Megrē. Tas bija pārsteigums man pašai un arī beļģiem, protams. No Agatas Kristi laikam būs tikpat. Bet – tiem patērēto enerģiju es nenožēloju. Ar tā dēvētajiem sieviešu romāniem nenodarbojos, jo tie man nav interesanti. Arī maizes pelnīšanas nolūkā. Laimīgā kārtā man ir autortiesības, no kurām pārtieku.

– Vai dzejā izpaužas tādas kvalitātes kā sievišķīgums un vīrišķīgums? Un kā jūs definētu sievišķību?

– Dzejā, manuprāt, nav svarīgs autora vai autores dzimums, bet kvalitāte. Ir vīrieši, kas rakstījuši ļoti sievišķīgu dzeju, un pretēji. Neņemos definēt sievišķību, jo esmu pat ļoti vīrišķīga rakstura – varbūt uzvārda dēļ. (Smej.) Kādreiz mani kritizēja par to, ka manā dzejā nav maiguma, nav sievietes mājas soļa… Taču – ko var darīt, ja nav tādas sūtības. Ja radies iespaids, ka ir, – lai būtu, bet tas ir gana maldīgs.

– Kāda ir galvenā atšķirība starp rakstīšanu pieaugušajiem un bērniem?

– Rakstīt bērniem ir grūtāk. Es bieži rakstu kaut ko tādu, kas der gan pieaugušajiem, gan bērniem. Arī žanru atšķirības nerespektēju – bet dzejnieku proza mēdz būt gana poētiska. Es pirmām kārtām esmu un palieku dzejniece un atdzejotāja. Vienmēr.

 

Augi, saukti velna kumosi

Zilgaiņi garoja augšup, vilnainas plēkšas,

Salkana, valkana migla vēdīja laukā.

Pieguļā devās rumaki – rikšiem un lēkšiem.

Atraitņu puķes, dūmakas ziedi 
plauka.

 

Pusnakts ērzeļi dipināja, modās pekles slaka

Neskaidros nolūkos, nodomos dīkos un dumos.

Tvaikiem cauri burenes būrās – lai nu viens saka! –

Kazlēpēs, dēvētās arī par velna kumosiem.

2010

 

***

Zeltsarkani saules plaiksnījumi starp lapotnēm zaļām,

lēkāju es kopā ar putniem pa jūklīgām zālēm.

Varbūt esi kaut kur tepat – kurš zina, kā katrs no mums

atdzimst? Iespējams, šādās medņu riesta dejās.

Mans spārns grimst mūžībā aizvien tālāk,

pāri man neapturama ziedēšana, iet vaļā

klusums, mārpuķītes un margrietiņas,

zem kurām atkal kādu jau nomedīto glabā –

kapi vai ne – manas patiesās mājas ir vienīgi dzeja.

2012

***

Dzejas daļa un joma ir nakts. Melnā sega,

kas nenoslēpj itin neko un nenieka.

Atbilžu uz tās vaicājumiem nebija, nebūs, nav.

Mērķis – kā gaismas atspīdai caursist līmeni,

izkļūstot ārpus parasto vārdu jēgas.

Kas atliek? Vērties, pārliecināti ejot

pa kādu pilsētu gluži nepazīstamu jau,

kura reiz bija mana, kur koki ziņkāri

liecās pie logiem, lai palūkotos uz mums.

Mēness vai čigānsaule, kam ir līgums ar tumsu,

tīksmi kūpina savu pīpi un šķelmīgi smej.

Sveicu gararadu – spīdekļu noteicēju, zibšņu sargātāju.

Šiem pienākumiem nekad nevar iestāties noilgums.

2012

 

Bālās rūtas, rūgtais vīns

Nav miera nakts gaisā, nav! Barbari neguļ,

Neļaudis dejo uz burukuģu lauskām,

Ūdeni duļķo ar izpratni un ar jēgu.

Drupu un iznīcības līnija nāk aizvien tuvāk:

Panīkums, izbalējušās rūtas, rūgtais vīns.

Atburamie vārdi aizmirsušies, tie jau

Pieder teiku, pasaku, brīnumu

Pasaulei, lūpas vairs neatmin

Maģiskās formulas, raganas mākas

Nelīdz. Viss garām. Un ūdenī rakstīts:

“Bālās rūtas un rūgtais vīns.”

2012

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+