Bērziņa: Tagad atbildēsim, ko paši paveicām vai nepaveicām 0
Kuldīgas novada domes ēka Rātslaukumā stāv cēla un saposta – no atjaunotā bēniņstāva ar tikšķošu torņa pulksteņa mehānismu, no kroņlukturiem svinību zālē līdz pat pagrabiem, no kurienes droši vien stiepjas slepenā eja zem Ventas, bet to mums neparādīja.
Šī nama cēlēji pirms 150 gadiem to arī izbūvēja kā rātskungu administrācijas celtni, un tagadējie saimnieki seno arhitektonisko vērtību uztur ar tikpat cieņpilnu attieksmi. Ne velti, nobraucis uz Kuldīgu, kāds pašvaldību kolēģis domes priekšsēdētāju INGU BĒRZIŅU tā vien dēvējot – par hercogieni. Šoreiz Bērziņas kundzi intervē Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Apskatot skaisto domes namu, pilsētu, tā vien šķiet, ka kuldīdzniekiem ir interese savu varu aizstāvēt, kaut citviet biežāk dzird rāšanos.
I. Bērziņa: – Īstenībā Kuldīgā pati lielākā vērtība ir cilvēki, kas dzīvo mūsu pilsētā un novadā. Viņiem izdevies atrast torņa zvanu un pulksteni, ko domes darbinieki divreiz nedēļā uzvelk un meistars nāk eļļot, un te ir daudzas citas lietas, ko radījuši un kopj cilvēki, kas no sirds mīl vietu, kur viņi dzīvo, un kam rūp apkārt notiekošais. Man liekas, tas izpaužas daudzās Kuldīgas radošajās iniciatīvās un arī svētkos, kas šonedēļ sākas. Diez vai kaut kur citur tā svin svētkus kā Kuldīgā, un to nevar izdarīt tikai dome – tie notiek ar visu iedzīvotāju līdzdalību.
– Bērziņas kundze, vai jūs, pirms kļuvāt domes vadītāja, arī kalpojāt kādai daiļajai mūzai un nākat no mākslinieciskām aprindām?
– Nē, tāpat kā mani vecāki, arī esmu ģeogrāfe. Strādāju par skolotāju, esmu dzimusi tepat Kuldīgā, bet ģeogrāfi vienmēr sapņojuši “celties spārnos”, kaut kur aizbraukt, pasauli apskatīt. It īpaši padomju laikā tā bija populāra profesija, jo deva iespēju kaut drusku tikt ārpusē. No skolas direktora vietnieces amata, kad Edgars Zalāns, Kuldīgas rajona attīstības nodaļas vadītājs, aizgāja strādāt uz Rīgas ministriju, ieņēmu viņa vietu, un vēlāk rokāde atkārtojās – Edgars, toreiz jau pilsētas galva, atkal pārcēlās uz Rīgu, bet mani ievēlēja atbrīvotajā domes priekšsēdētāja amatā.
Ap 1998. gadu tāpat kā citviet Latvijā arī šeit veidojās Tautas partijas nodaļa. Grūti teikt, cik liela nozīme bija vienai jaunai partijai, bet nozīme bija tiem kuldīdzniekiem, kuri gribēja Kuldīgu mainīt uz labo pusi. Viņi bija domubiedri, un toreiz daudzi sastājāmies TP. Tajā pulkā bija spēcīgi cilvēki, personības ar vārdu – Kuldīgas patrioti.
– Šie tautpartijiešu kodoli daudzviet arī šodien nav pazuduši. Te ir darbspējīgi cilvēki, tikai jājautā, kur viņi turpmāk vēlēsies atrasties? Jūs arī esat nodibinājuši Kuldīgas novada partiju, un sakiet, vai līdzīgi dubultpilsonībai neveidosies tāda kā dubultpartijība – jūs darbojaties vietējā partijā un piekrītat arī kādai no lielajām partijām?
– Kuldīgas interesēs tā varētu būt. Diez vai tā būs sastāvēšana vienlaikus divās partijās, taču, pirms būvējām savu novada partiju, paskatījāmies, kā to darījuši tukumnieki, liepājnieki un citi. Secinājām – vietējās partijas ir ar stipru piederības sajūtu, taču tās nav izolētas, atrodas Latvijā, nav atrautas no šeit notiekošā, lielo politiku ieskaitot. Līdz ar to, domāju, agri vai vēlu būs jāizšķiras, ar kuru “centrālo” partiju mēs sadarbosimies. Varbūt sadarbības līguma formā, varbūt – ar vairākām partijām, varbūt deleģējot Kuldīgas partijas pārstāvjus uz listēm, kas cīnās par vietām Saeimā. To izlems partijas biedri. Kuldīgā nav pārāk no svara, cik te ir kreisi vai labēji politiķi, svarīgākais, ka pie varas nonāk patrioti.
– Droši vien vietējā politikā papriekš jādefinē, kādas ir Kuldīgas intereses. Ja cauri tek Venta un tai vajag vēl skaistāku tiltu vai ekoloģisku patīrīšanu, tad Venta taču nav ne “kreisa”, ne “labēja”. Latvijas lielie politiķi daudz un gari mēdz runāt par “nacionālajām interesēm”, taču uz zemēm tā interese ir skaidri praktiska un saprotama.
– Dibinoties Kuldīgas novada partijai, mūsu biedru praktiskais mērķis bija nepamest visus labi iesāktos darbus. Tie nav specifiski un atšķirīgi no citu pilsētu vadītāju gādības – lai plauktu un zeltu pilsēta, novada saimniecība, lai celtos kuldīdznieku labklājība.
E. Līcītis: – Kādu konkurenci pareģojat pašvaldību vēlēšanās? Droši vien citi nāks un teiks – mēs pratīsim vēl labāk gādāt!
– Pagājušās vēlēšanās konkurence bija sīva, iedzīvotājiem bija no kā izvēlēties un tagad acīmredzot arī būs. Toreiz mēs vērsāmies pie tiem novada ļaudīm, kas ir palicēji. Kuri grib šeit dzīvot un strādāt. Kuri grib šeit skolot un audzināt savus bērnus – un lai bērni pēc studijām atgrieztos Kuldīgā. Kuri ir ieinteresēti šeit radīt patīkamu vidi, kas patīk arī tūristiem, un pilsētas viesi varbūt paši kādreiz iegādātos te īpašumu un apmestos uz dzīvi. Tie paši uzdevumi domei būs arī pēc nākamā gada vēlēšanām, papildus akcentējot vajadzību radīt jaunas darba vietas. Mūsu partija uzskata, ka to spējam izdarīt labāk par pārējiem, kas piedalīsies un kandidēs vēlēšanās.
Programmas visiem būs diezgan līdzīgas, izšķirošā loma būs cilvēkiem, personībām, līderiem un komandai, kam vēlētāji dāvās savu uzticību un balsis. To novadā redz diendienā – kas ir šīs uzticības cienīgi, strādīgi, izpildīgi. Tā pašvaldībās, izņemot Rīgu, uz vēlēšanām vienmēr bijis.
Iepriekšējo reizi startējām vēl kā Tautas partijas saraksts. Pazīstamie Zalāns un Eglītis strādāja par ministriem Rīgā. Latvijā TP reitings bija nokrities tuvu mīnusiem. Liktos – neapskaužams stāvoklis, taču no 17 vietām domē saraksts dabūja desmit. Jo mūsu komandai Kuldīgas novadā iedzīvotāji uzticējās.
V. Krustiņš: – Tā ir, ka likums liek uzturēt varu ar partiju pamatiem, bet patiesībā novados cilvēki grib vēlēt par komandu, par tautā atzītiem ļaudīm. Jūs atkal uzņemsieties Kuldīgas novada partijas listes vadību un pirmo numuru?
– Jā, un, kad veidojām partiju, bija liels gandarījums, ka klāt nāk darbīgi, radoši, jauni cilvēki. Tas – kad Latvijā uzticība partijām tik zemu noslīdējusi! Viņi negrib ar tām saistīties, un viņiem nepatīk vārds “partija”. Ja nebūtu likuma prasības, mēs tiešām vairītos šādi apzīmēt savu komandu, jo arī te netrūka cilvēku, kuri teica – atbalstu jūs, tikai nelieciet man stāties partijā. Tomēr bija uzņēmēji, citi spēcīgi cilvēki, kuri piekrita. Dibināšanas sapulcē ieradās 270 cilvēki, no tiem tik vien kā 20 bijušie tautpartijieši, bet lielākā daļa – līdz šim pilnīgi un absolūti bezpartijiskie. Tas ir labi, ka viņi sāk iesaistīties politikā.
E. Līcītis: – Sprūdžs saka – uz zemēm nevajag tik daudz politiķu, jāsamazina domju deputātu skaits!
– Mans viedoklis – ja nav ko darīt, var skaitīt un mainīt pēc skaita deputātus.
Mēriem, protams, būtu vieglāk strādāt ar pieciem un septiņiem, nevis piecpadsmit, septiņpadsmit deputātiem, taču skaitā vairāk domes locekļu liecina, ka arī demokrātijas ir vairāk. Tas nodrošina lielāko iespējamo iedzīvotāju slāņu pārstāvību pie varas.
Bez tam Kuldīgas deputāts nesaņem Saeimas deputāta algu, tās ir gaužām niecīgas izmaksas novada budžetam, un mūsu draugu novadā Norvēģijā, pēc izmēra vienādā ar Kuldīgu, mērijā ir 34 deputāti. Sarakstos jāpiedalās arī pagastu pārstāvjiem, mums tas svarīgi, kopš esam apvienojušies novadā ar ēdolniekiem, snēpelniekiem un pārējiem.
– Minējāt, ka nav izslēgta jūsu partijas piesliešanās kādam varas spēkam. Vai pēc šiem vārdiem rīdziniekiem būtu jāsteidzas uz Kuldīgu – kurš pirmais iegūs novada partijas sirdi?
– Nē, ticamāk, ka to izlems uz vietas, ka būs partijas kongresa lēmums. Bet tā ir, ka sadarbība iespējama ar Rīgas varas partijām vai vismaz tādām, kas cerējas pēc varas. Citādi iznāk cīņa ar vējdzirnavām. Taču kā aktualitāte sadarbības meklējumi kļūs pēc pašvaldību vēlēšanām, kad Rīga redzēs, kas noticis uz vietām, un kad Rīgā sāks gatavoties Saeimas vēlēšanām.
– Kā sēnes pēc lietus – tā ir saaugušas reģionālās partijas. Vai no tā jāsecina, ka lauku cilvēki neredzēja jēgu iesaistīties varas partijās?
– Vai no tā nav jāizdara secinājums, ka pašvaldību cilvēki izjuta vilšanos lielajās partijās? Kuldīgā par to diezgan daudz diskutēja. Bija oficiālāki, mazāk oficiāli piedāvājumi no lielajām organizācijām, tomēr izšķīrāmies veidot kaut ko savu. Kad pastāvēja TP, Kuldīgā izdarīja daudz ko labu, bet pie vēlākā sabrukuma, protams, var vainot partijniekus, bet arī mediji ar savu varu ir diezgan darījuši Latvijas politikā.
Tas bijis tāds kopīgs stāsts, un mēs šeit dabūjām atbildēt par visu, ko darīja vai nedarīja Tautas partija Rīgā. Tāpēc bija vēl viena “vēsturiska pieredze”, lai turpmāk pastāvētu Kuldīgas novada partija, nevis kādai citai – filiāle vai nodaļa. Tagad atbildēsim, ko paši paveicām vai nepaveicām.
Politikā, manuprāt, ir pārmēru savstarpējās apkarošanās, un varbūt tikai pēdējais gads tāds mierīgāks. Taču mani, trīs bērnu māti, demokrātiskā valstī uztrauc, ka pilsētas mēru – lai Lembergs patīk vai nepatīk – apcietina uz lielceļa. Ka lielākā valsts uzņēmuma vadītājs viendien strādā, bet otrā dienā rokudzelžos viņu aizved vīri maskās ar automātiem. Un Miķelsona arestu plaši izrāda televīzijā – vai tas neliek arī citiem baidīties par sevi un saviem bērniem? Runa ir par attieksmi un vidi, kādā strādājam, un vai tā arī nav politika, ja uz šosejas tūlīt klāt ir TV kameras? Pēc TP uzvaras pašvaldību vēlēšanās sekoja sūdzēšanās KNAB, sarakste ar biroju, un arī es ar viņiem tiesājos. Pērn uzvarēju pirmās instances tiesā, pierādot neatrašanos interešu konfliktā, un praktiski tiesājos principa, ne jau uzliktā 150 latu soda dēļ. KNAB pārsūdzēja, tiesāšanās turpināsies apgabaltiesā, un interesanti, ka lietas atkārtota skatīšana nolikta 2013. gadā, tieši pirms vēlēšanām. Nē, var jau būt, ka TV kameru akcijas būs beigušās, taču pat mazās prāvās krājas milzu materiālu mapes, tērējas enerģija un valsts nauda, bet viss ir stipri vien nerezultatīvi. Savukārt lielajās prāvās spriedumu joprojām nav un nav zināms, kam tur izrādīsies taisnība. Tā saka – politika ir kompromisu māksla, bet, vismaz sevi aizstāvot, man ir zināma robeža, līdz kādiem kompromisiem iet. Tāpēc mūsu jaunajai partijai ir vēlēšanās parādīt, ka esam godīgi un strādājam pēc labākās sirdsapziņas, neskatoties uz to, ko saka konkurenti vai lielās partijas. Mēs esam tuvāk tautai, un cilvēki tomēr redz, ko tu dari. Pašvaldībā nevari noslēpties kā Rīgā vai Saeimā. Tepat vien esi, tepat dzīvo, un tā latiņa, kas uzlikta pašvaldību politiķiem, ir ļoti augsta. Nenoturēsi – nākamreiz tevi neievēlēs.
– Kā raugāties uz reģionālo partiju iespējamu apvienošanās procesu tālākā nākotnē? It kā jums sakrīt perifērās intereses attiecībā pret centru, it kā daudz kur novadu partijas veido uz TP šūniņu bāzes.
– Iespējami dažādi risinājumi, bet lai paiet pašvaldību vēlēšanas. Par interesēm pašvaldnieki varētu vienoties un rastu arī kopīgus mērķus, bet jautājums – cik lielu ietekmi tādējādi būs iespējams panākt lielajā politikā. Vai reģionālo partiju apvienības spēks būs pietiekami stiprs? To nezinu atbildēt.
