Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
22. maijs, 2012
Drukāt

Britu žurnālista grāmata uzdod jautājumu – cik spiegu ir Baltijas valstīs? (1)

deception_5

Nesen angļu valodā iznākusi autoritatīvā britu žurnālista Edvarda Lūkasa grāmata “Maldināšana. Spiegi, meli un kā Krievija māna Rietumus”, kurā interesanti lasīt par Rietumu specdienestu neveiksmīgajiem mēģinājumiem neilgi pēc II pasaules kara iesūtīt aģentus Baltijas valstīs.

 

Mūsdienu kontekstā grāmatā ar Igaunijas lielākā nodevēja Hermaņa Simma stāsta starpniecību izskan brīdinājums par Krievijas specdienestu un iekšējo aģentu klātbūtni Baltijas un citās postkomunisma valstīs.

 

Sarkanajās lamatās

Latviešu lasītājiem interesanta būs nodaļa, kas veltīta Rietumu specdienestu mēģinājumiem nodibināt sakarus ar nacionālajiem partizāniem Baltijas valstīs neilgi pēc II pasaules kara. Lielākoties mēģinājumi bijuši neveiksmīgi, jo aktīvi darbojusies VDK. 1945. gada oktobrī uz Latviju no Zviedrijas devās laiva ar četriem aģentiem, kurus noķēra VDK, bet viņu radioierīces nonāca spējīgā Latvijas VDK virsnieka Jāņa Lukaševiča rokās. “Gaidīt nākamos spiegus un mēģināt tos nomedīt bija pārāk ķēpīgi un riskanti: daudz labāk bija ievilināt britu aģentus lamatās,” raksta E. Lūkass. 1946. gada martā J. Lukaševičs iesaista latvieti Augustu Bergmani, kurš kara laikā sūtījis ziņas britiem, atsākt darbību, apgalvojot, ka iepriekš noķertie aģenti viņam nodevuši kodus un raidītāju. Britu specdienests SIS bez lieliem pārsteigumiem atbildēja. Otrajā misijā SIS uz Latviju sūtīja aģentus Rihardu Zandi un Ēriku Tomsonu. Abi tika arestēti. Cits emigrants, Fēlikss Rūmnieks, saņēma instrukciju atgriezties Latvijā un uzņemt kontaktus ar VDK, lai strādātu kā dubultaģents. Tomēr arī viņu arestēja un viņš atzinās.

 

Spriežot pēc E. Lūkasa rakstītā, Baltijas valstis bija nozīmīgs intereses punkts, jo PSRS kļuva aizvien gražīgāka attiecībā pret Rietumiem, to apliecina kaut vai Rietumberlīnes blokāde 1948. gadā.

 

“Iedzīvotāji bija noskaņoti antikomunistiski. Mežos, pēc aplēsēm, partizānu spēkos atradās desmitiem tūkstoši cilvēku. (..) Tas bija arī padomju priekšējais bastions: ja tiktu gatavots uzbrukums Rietumiem, zīmes no Baltijas būtu nekļūdīgas,” raksta žurnālists. Rietumu specdienesti arī baltiešu emigrantos saskatījuši spēcīgi motivētu materiālu aģentiem. SIS izveidoja spiegu skolu Zviedrijā, starp tiem vadībā bija igaunis Alfons Rebane, kā arī lietuvietis Stass Žimants un Oksfordu beidzis jurists, lidotājs, latvietis Rūdolfs Silarājs. Tomēr partizānu kustība Baltijā kļuva vājāka. Nesnauda arī J. Lukaševičs. “1948. gada oktobrī viņš sarīkoja viltus bēgšanu aģentam Vidvudam Šveicam, kurš sevi pozicionēja kā Latvijas pretošanās kustības pārstāvi,” raksta E. Lūkass. Viņš aizbēga uz Rietumiem, kur kļuva par sešu cilvēku grupas līderi. Rezultāts: komanda izsēdās netālu no Palangas, Šveics atdalījās no pārējiem un brīdināja padomju robežsargus – divi igauņi un viens latvietis tika nogalināti. Arī VDK virsnieks Jānis Lukša it kā “aizbēga” uz Zviedriju un tika rekrutēts SIS rindās. Vēlāk kā grupas vadītāju ar četriem aģentiem SIS viņu nosūtīja uz Latviju. VDK kontrolēja ne tikai aģentu darbības, bet viņiem vairs nebija cerību sasniegt Londonu. Šajā grāmatas nodaļā aprakstītas arī dažas veiksmīgas baltiešu operācijas, kā arī vēlākā kontaktu pārtraukšana ar partizāniem.

 

Spiegu pasaules 
apmāts

Grāmatas atslēgas vārds ir Igaunijas augsta ranga Aizsardzības ministrijas amatpersona Hermanis Simms, kuru pieķēra spiegošanā Krievijas specdienestiem. Par to rakstīts grāmatas priekšpēdējā nodaļā, kas lieliski iederas grāmatas kopējā kontekstā par spēka struktūru darbiniekiem, Annas Čep­menas spiegu skandālu un Krievijas uzņēmēja Sergeja Magņitska mīklaino nāvi. Žurnālists pieļauj, ka H. Simma biogrāfijai specdienestiem bijis jāpieiet rūpīgāk. Aizdomas raisa H. Simma daudzie ārzemju ceļojumi padomju laikos kā milicijas virsniekam, kas varēja liecināt par saistību ar VDK. Rūpīgāk analizējot H. Simma biogrāfiju, specdienesti atklātu, ka 1985. gadā viņu rekrutējusi VDK. Pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas H. Simms kļuva par Harju rajona policijas priekšnieku. Kad par iekšlietu ministru kļuva Edgars Savisārs, viņš tika atlaists. Tas bijis ap 1995. gadu. Nodevējam esot ekscentriski pasaules uzskati – viņaprāt, pār pasauli valdot ebreji, masoni un slepenas organizācijas. “Kaut arī viņš nebija īsts izlūkdienestu darbinieks, viņu tieši piesaistīja šīs pasaules spožums,” raksta autors. Žurnālists Igaunijas lielāko nodevēju apmeklējis Rietumu standartiem atbilstošā cietumā Tartu, kur ceļš uz tikšanās vietu vedis caur astoņām durvīm un divām drošības pārbaudēm. “Tātad jūs strādājat MI6,” žurnālistam teicis par valsts nodevību notiesātais Krievijas spiegs H. Simms. E. Lūkass atbildējis – ja tā būtu tiesa, viņam nevajadzētu tikties ar H. Simmu. “Bet daudzdimensiju prāta cīņas vairāku stundu garumā bija visizaicinošākās manā 30 gadu žurnālista pieredzē,” atceras E. Lūkass. 1995. gadā H. Simmu, kurš bija nesen zaudējis darbu policijā un attiecības ar jaunāku draudzeni, uzmeklēja kādreizējais Igaunijas VDK virsnieks Valērijs Zentsovs, aicinot sadarboties ar Krieviju.

 

Lielā kaimiņvalsts bija “satraukusies” par Igauniju, bīstoties no tās iesaistīšanās NATO un militāro bāzu izvietošanas tajā. “Simms piekrita sadarboties ar Krievijas izlūkdienestu, bet ne kā nodevējs (viņš uzstāj), bet kā virsnieks, ar slepenu pakāpi, algu un pensiju,” raksta E. Lūkass.

 

Pēc V. Zentsova pensionēšanās kontaktus ar H. Simmu uzņēmis Krievijas spiegs Sergejs Jakovļevs, kurš maskējies zem portugāļu uzņēmēja Antonio identitātes.

 

Par maz noslēpumu

Spiegošanas produktivitāte H. Simmam pieaugusi, kad Igaunija pievienojās NATO. H. Simms uzskata, ka viņš nodevis kontaktpersonai “divus vai trīs” noslēpumus, kas bija patiešām nozīmīgi. “Paradoksāli, bet Simma lielākā nodevība šajā jomā varēja būt paziņot, ka NATO (vismaz laikā, kad Simms spiegoja) bija tik maz noslēpumu par Krieviju. Kad alianse izpletās uz austrumiem, tā neveidoja formālus ārkārtas rīcības plānus, lai aizsargātu savus jaunos biedrus, pamatojoties uz to, ka tas būtu provokatīvi pret Krieviju, un arī bija nevajadzīgi, jo Krievija taču bija draudzīga valsts,” raksta žurnālists. Informācija būtu noderīga, ja Krievija plānotu uzbrukumu Baltijas valstīm, taču E. Lūkass uzsver, ka Maskavas vēlmes bijušas citas. “Viņu interese bija attēlot Rietumus kā agresīvus un uzbāzīgus, attaisnojot ksenofobisko retoriku un paranoisko pasaules skatījumu, kas ļāva viņiem turēt ciešu satvērienu pie varas un tās labumiem.” Pēc NATO pretizlūkošanas konferencēm viņš nodevis sarakstus ar alianses teritorijā identificēto Krievijas aģentiem.

 

Kaut arī H. Simmam nebija piekļuves Igaunijas slepenā dienesta “KaPo” aģentu pamatdatiem, viņam bijis priekšstats par viņiem, ņemot vērā Igaunijas nelielo sabiedrību. Viņš veidojis arī aptauju Igaunijas aizsardzības ministrijā par tās darbinieku hobijiem, vājībām un noslēpumiem.

 

Tas viss nonācis Krievijas rīcībā. Kā uzsver E. Lūkass, satraukumu aliansē radījušas ziņas, ka Krievijas rokās nonāk augsta līmeņa NATO politisko sarunu detaļas, piemēram, par kiberkariem un raķešu aizsardzību. Pirmais uzdevums Rietumu spiegu ķērājiem bijis identificēt noplūdi, nevis nodevēju. 2008. gada aprīlī Lietuvas un ASV specdienesti atsevišķos ziņojumos norādīja – H. Simms, uzticamākā persona Igaunijas Aizsardzības ministrijā, ir Krievijas spiegs. Tālāk turpinājusies izlikšanās spēle līdz spiega arestam 2008. gada 19. septembrī pie kāda tirdzniecības centra Keilā. Tomēr H. Simms bijis dubultaģents – viņš spiegojis arī Vācijas specdienesta BND labā, jo Vācijai esot bijusi interese pārbaudīt, cik drošas ir topošās dalībvalstis.

 

Brīdinājums

E. Lūkass izsaka pieļāvumu, ka, pamatojoties uz nepārkāpjamo likumu Krievijas spiegošanas tradīcijās, H. Simmam, iespējams, bijis sabiedrotais. Tiek pieļauts, ka Krievijai bijis vēl viens spiegs Igaunijas drošības elitē, kura koda vārds bija “Kask” (Baltais bērzs). E. Lūkasa nojauta sakot, ka paralēlais aģents atradies lielā Rietumeiropas NATO valstī un ticis atklāts, taču tajā pašā laikā spējis ātri un diskrēti pensionēties. E. Lūkass pieļauj, ka aģentu no Briseles varējis evakuēt kāds no Krievijas izlūkdienestu virsniekiem, kas vēlāk ticis izraidīts no Krievijas pārstāvniecības NATO. Grāmatas beigās žurnālists norāda uz bīstamību – cik tad īsti simmu vēl joprojām jaunajās NATO valstīs darbojas? “Šīs cilvēku laika bumbas netikšķēs mūžīgi. Cilvēki, kam bija mazliet pāri 30 gadiem vēlajos 80. gados, tagad ir piecdesmitgadnieki un oficiālo karjeru augstumos. (..) Tagad aptraipītā paaudze var atstāt daudz kaitējuma aiz sevis – diskrēti veicināt to jauno amatpersonu karjeru, kuri vēlas sadarboties ar Krieviju, vai bloķēt tos, kas izskatās neatlaidīgi godīgi.”

 

Uzziņa Lukass_VI_5

Edvards Lūkass

Dzimis 1962. gadā Lielbritānijā. Beidzis respektablo Londonas Ekonomikas augstskolu, kā arī studējis poļu valodu Krakovas Jageloņu universitātē. Bez dzimtās angļu perfekti pārvalda vācu, krievu un poļu valodu, zina arī igauņu, lietuviešu un čehu valodu. Pašlaik E. Lūkass ir starptautiskā žurnāla “The Economist” starptautiskās sadaļas redaktors. Vairāk nekā 20 gadus viņš raksta par Austrumu un Centrālo Eiropu, turklāt savulaik ilgāku laiku dzīvojis Viļņā un Tallinā. No 1998. līdz 2002. gadam žurnālists vadīja “The Economist” Maskavas biroju. 2008. gadā iznāca viņa pirmā grāmata “Jaunais aukstais karš” (izdota arī latviski), kurā vēstīts par Krievijas virzību uz autokrātiju pēdējos gados un Eiropu apdraudošo politiku. E. Lūkass ir precējies ar britu laikraksta “The Daily Telegraph” komentāru autori Kristīni Odonu.

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Rūdolfa Silarāja mazmeita Atbildēt

    Cik saprotu, tad līdz šim brīdim Jums nav pieejama informācija par Oksfordu beigušo juristu, lidotāju, latvieti Rūdolfu Silarāju!

Draugiem Facebook Twitter Google+