Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. marts, 2014
Drukāt

Vita Krauja: Brīvu cilvēku okupēt nevar (1)

Foto - Juris RossFoto - Juris Ross

Skats no izrādes "MIhails un Mihails spēlē šahu".

Kādā saviesīgā sarunā retoriskā jautājumā ievīstīts būtībā strikts viedoklis – vai teātra izrādēs Latvijā pārāk daudz neskan krievu valoda? – mirklī pārsteidza ar savādu skatleņķi.

Grūti pat aptvert, cik daudz zaudētu nupat Operas Jaunajā zālē Kristapa Pētersona opera – lekcija “Mihails un Mihails spēlē šahu”, ja tā neskanētu krieviski. Izrādes darbība notiek Maskavā, abu šaha spēles milžu – rīdzinieka Mihaila Tāla un maskavieša Mihaila Botviņņika – dzimtā valoda ir krievu, un televīzijas diktora pērkondimdošā balss, kurā tiek vēstīts par vēsturisko šaha partijas gaitu 1960. gadā, tikai krievu valodā spēj atainot to laiku gaisotni un auru. “Опера на русском, потому что хотим завoевать Росcийский оперный рынок.” (Opera ir krievu valodā, jo gribam iekarot Krievijas operu tirgu. – Krievu val.) Arī šāda frāzīte labi iederas lieliskajā laikmetīgajā mūzikā un labā satīrā veidotajā uzvedumā.

Man grūti iedomāties 20. gadsimta sākuma krievu rakstnieka Mihaila Kuzmina dzeju citā kā vien oriģinālvalodā Vladislava Nastavševa estētiski izsmalcinātajā un smeldzīgi muzikālajā iestudējumā Jaunajā Rīgas teātrī “Peldošie – ceļojošie”. Varam tikai sapņot, lai mums būtu vairāk tik lieliski latviešu kultūrvidē iekļāvušos radošu cilvēku kā režisors krievs Vladislavs Nastavševs. Nav nemaz peļama Dž. Dž. Džilindžera ideja, paironizējot par Eiropas vienotību vārdos un darbos, uzvedumu “Milēdija” Dailē krāšņot ar tekstiņiem un dziesmām svešvalodās, tajā skaitā arī krievu. Antas Aizupes atveidojumā afgāņu puika Alī Ģertrūdes ielas teātrī Andreja Jarovoja iestudētajā “Heavy Metal” necenzētus vārdiņus krievu valodā patiesi ber kā pupas. Taču vai laķētai patiesībai kāds ticētu? Turklāt Alī monologs ir tikai zibsnis kopīgajā izrādes audeklā. Nez vai “dritvaikociņ” nomierinātu jūsu nervus, ja cerētā laimes zeme Anglija jums izrādītos “aizslēgta un tā atslēg’ nolauzta” un nāktos nakšņot kastē zem Vaterlo tilta? Runāju par Oskara Koršunova iestudētajiem “Izraidītajiem” Dailes teātrī. Taču mani tik ļoti saviļņoja kopīgais vēstījums, atainotie likteņi, ka necenzētie vārdiņi krievu mēlē paslīdēja gar ausīm. Arī tādēļ, ka tie izrādes audumā bija precīzi iešūti un nekādi asumi no drēbes nelīda ārā.

Šķiet pašsaprotami – frāzes jebkurā svešā mēlē, arī izvilkumi no necenzētas leksikas lietojami kā izteiksmes līdzekļi uzveduma idejas un vēstījuma atklāsmei. Protams, ja vien valodnieciskiem svešķermeņiem, tāpat kā aktiera ķermeņa atkailināšanai ir māksliniecisks attaisnojums un tie nav lietoti pašmērķīgai izdabāšanai lētai publikas gaumei.

Jā, tā robežšķirtne ir trausla. Man, piemēram, Konstantīna Bogomolova profesionāli nevainojami iestudētajā aizvadītās sezonas gada dramatiskajā izrādē “Stavangera” Liepājas teātrī šo biezo triepienu šķita it kā par daudz, tāpat kā izrāde kopumā – par melnu un bezcerīgu.

Taču, godīgi sakot, sākumā uzdotajā jautājumā patiesībā runa jau nav tikai par svešu valodu, vai ne? Stāsts ir par krievu valodu kā impērijas ideoloģijas, varas, svešas dzīvesziņas un tirānijas nesēju, kas Latvijā tika uzspiesta līdz ar brīvības zaudēšanu 1940. gadā. Taču atšķirībā no radio viļņiem un televīzijas kanāliem, kur kaimiņvalsts režīms krievu valodā Latvijas krieviem atkal pastiprināti cenšas “iepotēt” savu ideoloģiju, latviešu teātrī šādam nolūkam krievu valodu izmantot ir neiespējami. Nekāda Maskavas “maigā vara” līdz mūsu režisoru iestudēšanai izvēlēto lugu atvilktnēm nesniedzas. Par to esmu pārliecināta. Jo mūsu teātris ir stiprs. Lai nu tāds vienmēr būtu arī skatītājs. Atzīšos: mani desmitreiz vairāk kaitina trolejbusā ar pirkstu mugurā iebakstīts – vi vihoģiķe? (jūs izkāpsiet? – krievu val.) nekā kādā teātra izrādē nevietā vai neveiksmīga frāze krieviski.

Gandrīz divdesmit piecus gadus pēc neatkarības atjaunošanas pienācis laiks uz skatuves krievu valodu uzlūkot tikai kā vienu no daudzajām pasaules svešvalodām, kas izmantota kā māksliniecisks izteiksmes līdzeklis. Ir laiks būt brīviem savā apziņā. Jo brīvu cilvēku okupēt nevar.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Jāņem vērā, ka lielaākā daļa jauniešu krievu valodu nezin.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+