Bultas un rievas eksporta kartē 0
Eksports Latvijā ik gadu aug. Tas glāba valsti grūtajā dižķibeles laikā un arī patlaban nodrošina tautsaimniecības ātrāku izaugsmi, tostarp jūtami augstāku darba samaksu cilvēkiem, kas strādā eksportējošos uzņēmumos.
Pērn Latvijas produktu eksports kāpa pat par 20%, bet šā gada pirmajos septiņos mēnešos salīdzinājumā ar aizvadītā gada attiecīgo laika posmu – par 11,2% jeb par Ls 369,5 milj. (faktiskajās cenās). Vienlaikus preču un pakalpojumu imports aug vēl straujāk – tajos pašos šā gada pirmajos septiņos mēnešos par 14,3% jeb par Ls 599,3 milj.
Skaitļi it kā priecē. Tomēr, pētot tos dziļāk, atklājas arī satraucošas tendences. Lūk, viens piemērs. No aptuveni 80 000 Latvijā reģistrētajiem uzņēmumiem savus produktus vai pakalpojumus citās valstīs pārdod vien 5500 uzņēmumu, tostarp 36% no tiem pieder tikai vietējiem. Kas notiks, ja ekonomiskās krīzes laikā vai situācijā, kad vidējā darba samaksa Latvijas tautsaimniecībā būs krietni tuvojusies ES attīstīto valstu līmenim, citu valstu uzņēmēji savus ieguldījumus Latvijā nolems pārcelt uz valstīm, kur darbaspēks ir lētāks? Atbildes uz šo jautājumu nav. To nesniedz arī Stokholmas Ekonomikas augstskolas pētnieka Tāļa Putniņa pēc “Nordea bankas” pasūtījuma veiktais pētījums, kurā pētīta Latvijas eksporta vitalitāte un eksporta panākumu dzinējspēki, tomēr šajā pētījumā ir daudz citas vērtīgas informācijas.
Ar ko atšķiras eksportētāji
Tie parasti ir lielāki, jauneklīgāki un ātrāk augoši nekā neeksportējošie uzņēmumi, liecina 503 vidējo uzņēmumu, kuru naudas apgrozījums nepārsniedz 50 milj. eiro (Ls 35 milj.), pētījums. Neeksportējošā uzņēmumā vidējā darba alga ir gandrīz Ls 399, bet tiešā eksportētāja uzņēmumā tā pārsniedz Ls 466.
Tas apstiprina pieņēmumu, ka eksportējošos uzņēmumos ir augstāks darba ražīgums un šajos uzņēmumos darbojas kvalificētāki darbinieki nekā neeksportējošajos. Šo uzņēmumu darbinieki spēj sazināties ar klientiem vairāk valodās. Eksportējošie uzņēmumi ir inovatīvāki, aktīvāki, nebaidās riskēt un tāpēc ir vairāk orientēti uz uzņēmējdarbību, secināts pētījumā. Eksportējošais uzņēmums izmanto konsultācijas par eksportu, tam ir eksporta vīzija un plāns trīs gadiem, šis uzņēmums gatavo mārketinga materiālus.
Izrādās, ka no visiem tiešajiem eksportētājiem visvairāk ir ražotāju (34%), vairumtirgotāju (26%) un pakalpojumu sniedzēju (24%). Vien 12% ražojošo mazo un vidējo uzņēmumu neeksportē.
Aptuveni 60% no Latvijas vidēji lielajiem uzņēmumiem ir eksportētāji (tiešā vai netiešā veidā). Tipiska eksportējošā uzņēmuma eksporta apgrozījums veido 60% no tā kopējā naudas apgrozījuma. Visbiežāk eksporta gala mērķi ir Baltijas valstis, Skandināvijas valstis, Vācija, Krievija un citas ES valstis. “Tipisks” Latvijas eksportētājs sāk eksportēt divu gadu laikā pēc darbības sākšanas un eksportē uz piecām dažādām valstīm.
Pētījumā secināts, ka Latvijas eksportētāji, īpaši mazāki uzņēmumi, pēdējo piecu gadu laikā kopumā nav veiksmīgi paplašinājuši eksporta aktivitātes, izmaiņas to valstu skaitā, uz kurām no Latvijas eksportē produktus un pakalpojumus, bija nelielas. “Tipisks” eksportētājs sāka eksportu uz vienu papildu valsti.
Šķēršļi eksportam
Uzņēmējuprāt, trīs vissvarīgākie šķēršļi ir spēcīga cenu konkurence, kapitāla, piemēram, kredītu nepieejamība un kontaktu trūkums citu valstu tirgos. Tomēr viss nav tik vienkārši, kā pirmajā acu uzmetienā varētu likties.
SIA “Veselības centrs 4” vadītājs Māris Rēvalds teic, ka pēdējo trīs gadu laikā Latvijā attīstās veselības aprūpes pakalpojumu eksports, galvenokārt stomatoloģijas pakalpojumu, acu lāzerķirurģija un plastiskā ķirurģija. “Rietumniekus piesaista cenas un kvalitātes kombinācija. Mums bija ilūzijas, ka, piedāvājot zemu cenu, iegūsim vairāk pacientu. Veselības aprūpē cenu līmenis atšķiras 2 – 10 reizes. Rietumu valstīs dzīvojošie cilvēki netic, ka par zemu cenu viņi saņems labus pakalpojumus. Arī aģenti, kas mums šos klientus gādā, zemā cenā nav ieinteresēti, jo tad viņi attiecīgi saņems zemāku komisijas naudu. Savukārt Krievijā un NVS valstīs dzīvojošie cilvēki cenšas noskaidrot, vai mums ir divi cenu piedāvājumi – vietējiem cilvēkiem un medicīnas tūristiem,” tā M. Rēvalds.
Savukārt tulkošanas biroja “Language Master International” pārstāve Kristīne Špate atzina – ar zemu cenu var iegūt klientu vienreizējam darījumam, šāda cena atbaidot nopietnos ilgtermiņa klientus, tostarp farmācijas kompānijas un autoražotājus.
Tāpat ļoti svarīgi ir, lai ar potenciālo klientu iepazīstina uzņēmēju pārstāvošās valsts iestāde. “Piegādes ātrums, apjomi un kvalitāte. Tās ir mūsu stiprās puses Vācijā, Lielbritānijā, Norvēģijā un Zviedrijā,” tā K. Špate.
SIA “Valpro”, kas bez ugunsdzēšamajiem aparātiem ražo arī metāla kannas, valdes priekšsēdētājs Aivars Flemings atcerējās, ka krīzes laikā viņa vadītais uzņēmums bijis gandrīz vai vienīgais, kas nav samazinājis kannu cenu, saglabājot ļoti augstu kvalitāti, punktualitāti un lojalitāti attiecībās ar partneriem, solījumu izpildi un vainas atzīšanu. Patlaban redzam, ka rīkojāmies pareizi,” tā A. Flemings.
Runājot par pakalpojumu eksportu, būvkompānijas “‘Arčers” vadītājs Edijs Purmalis stāsta, ka līdz pirmā pasūtījuma iegūšanai pirmajam būvobjektam citā valstī paiet vismaz divi gadi. “Mēs varam veiksmīgi konkurēt ar projektiem līdz piecu miljonu eiro vērtībā, kuriem nepieciešama nestandarta pieeja,” tā E. Purmalis.
“Nordea” eksperts Andris Strazds paredz, ka, turpinot darboties ar šā brīža modeli, 7 – 8% liela eksporta izaugsme (gadā) saglabāšoties vēl vismaz 5 – 7 gadus. “Latvija galvenokārt eksportē produktus uz reģioniem, kas ir veselīgi eksportam,” savu viedokli pamato A. Strazds.
Savukārt ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts viņam nepiekrīt: “Neesmu tik optimistisks. Konkurence pieaugs ne tikai ar mūsu reģiona valstīm. Politiskais uzstādījums ir rīkoties, lai augtu produktivitāte. Zinām, ka aptuveni 2016. gadā Latvijā nepietiks darbaspēka. Augs darbaspēka izmaksas, cilvēki vēlas labāk dzīvot. Ir jāpievieno produktiem lielāka vērtība. Ar zemajām darbaspēka izmaksām iekarotos ES valstu tirgus ilgi nenoturēsim. Eksporta struktūrai vajadzētu diversificēties sadaļā “Citas valstis”. Proti, viennozīmīgi ir jālaužas tālajos tirgos, kur gan liela naudas apgrozījuma nebūs. Tomēr, piemēram, sadarbība ar Mjanmu varētu notikt informāciju tehnoloģiju un valsts pārvaldē,” tā D. Pavļuts.
Eksportētāju rūpes
M. Rēvalds: “Drīz stāsies spēkā ES direktīva un regula par brīvu pacientu kustību dalībvalstīs. Ja cilvēki no Latvijas šos pakalpojumus dosies saņemt uz citām valstīm, tad… Otra problēma – Latvija patlaban ļoti aktīvi eksportē ārstniecības personas. Trešais – priekšlikums. Milzīgs izaugsmes potenciāls ir valstij piederošajām ārstniecības iestādēm, kas patlaban ir līdztiesīgākas nekā privātie veselības aprūpes uzņēmumi (jo sliktāk darbojas, jo vairāk naudas saņem). Tām vajadzētu ļaut iesaistīties medicīnas pakalpojumu eksportā.”
E. Purmalis: “Valstij vajadzētu eksportējošajiem uzņēmumiem neaplikt ar nodokli pašā uzņēmumā ieguldīto peļņu, kā arī attiecināt eksporta garantijas darījumiem ar ES valstu uzņēmumiem.”
A. Flemings: “Mums ir jārisina dilemma. Eksportējot savas zināšanas un arī tehnoloģijas uz valstīm uzņēmējiem, kas patlaban atrodas līmenī, kādā mēs bijām pirms iestāšanās ES, mēs riskējam paātrināt viņu izaugsmi un iegūt jaunus konkurentus.”
Savukārt A. Strazds uzskata: “Esam maza, elastīgi reaģēt spējīga valsts, tāpēc ātrums noteikti ir viena no mūsu uzņēmēju priekšrocībām. Attiecībā uz tirgu austrumos no Latvijas vajadzētu arī, iespējams, vairāk padomāt par nostalģiju.”
Savukārt eksporta konsultāciju uzņēmuma SIA “Gateway Baltic” eksperte Inese Andersone uzsvēra, ka ir jāveido ekspansija tirgos, kur redz potenciālu. Piemēram, ieiešanai Francijas kokrūpniecības tirgū ir vajadzīgs labs mārketings.
“Mums ir jāizveido 100 – 500 liela Latvijas eksportētāju izlase, kurai valsts Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras, Ekonomikas ministrijas, Latvijas vēstniecību personā nodrošinātu labu uzvalku un karogu,” tēlaini izteicās I. Andersone.
Ekonomikas ministrs uzskata, ka izaicinājums ir rosināt sākt un arī turpināt nodarboties ar eksportu tos uzņēmējus, kas to nedara. “Valsts var palīdzēt dot zināšanas, tomēr uzņēmumu konkurētspējas stiprināšanai ar eksporta veicināšanas pasākumiem nepietiks. Visai tautsaimniecības struktūrpolitikai ir jābūt vērstai uz eksporta rosināšanu un produktu kvalitātes celšanu. Nākamajā plānošanas periodā turpināsim kompetenču centru un klasteru programmu,” sola ministrs.
Uzziņa Daži skaitļi no ”Nordea” vitametra: * 39% uzņēmumu eksportē vairāk nekā 80% no naudas apgrozījuma, * 56% uzņēmēju pēdējo piecu gadu laikā kāpinājuši eksporta galamērķu skaitu, * 43% uzņēmēju eksportē uz austrumiem un uz rietumiem, * eksporta gala mērķi 2011. gadā naudas izteiksmē bija 32% Lietuva un Igaunija, 15% – Skandināvijas valstis, 8% – Vācija, 19% – citas ES valstis, 11% – Krievija, 2% Baltkrievija, 13% – citas valstis, * katrs trešais eksportētājs paredz nākamajos divos gados eksporta izaugsmi lielāku par 20%, * 32% uzņēmumu sāk eksportēt dibināšanas gadā. * Pēc SKDS veiktās 503 uzņēmumu aptaujas rezultātiem |
