×
Mobilā versija
Brīdinājums +18.5°C
Ilvija, Marlēna, Ziedone
Ceturtdiena, 24. maijs, 2018
26. aprīlis, 2018
Drukāt

Māris Zanders: Būt elastīgiem, lai nepazaudētu svarīgo (5)

Foto LETAFoto LETA

Māris Zanders

Apspraudīšanās ar sarkanbaltsarkanām lentītēm vai aurošana “Latvija! Latvija!” tribīnēs nenozīmē patriotismu, ja vienlaikus lietotā valoda ir noplicināta un piesārņota.

“Latvijas Avīzes” publikācija šonedēļ (“Bažījas par latviešu valodu”) pievēršas būtiskajam jautājumam, ko vienkāršojot varētu formulēt šādi: kā izglītības satura reformas ietvaros panākt, ka latviešu valodai un literatūrai skolās tiek atvēlēts gan pietiekams laiks, gan pietiekams tematisks dziļums. Negrasos komentēt kolēģu iezīmēto diskusiju starp pedagogiem un valsts struktūrām; tālākā teksta mērķis ir piedāvāt dažus novērojumus. Te jāmin subjektīvi iemesli, kādēļ vispār uzdrošinos par šo tēmu izteikties. Dažādu iemeslu dēļ vecāki jau okupācijas gados bija izveidojuši tādu latviešu kultūrai veltītu privāto bibliotēku, kas ļāva – ja vien bija vēlme – iepazīties faktiski ar visu latviešu literatūru kopš 19.gadsimta nogales. Tas nozīmē, ka varu, ceru, iedomāties situāciju, kādā ir jaunā paaudze mūsdienās, kad informācija pieejama ir, bet jautājums ir par tās atlasi.

Ja kopējais mērķis ir veidot interesi par mūsu literatūru vispār, tad svarīgākais uzdevums, manuprāt, ir jaunajai paaudzei izveidot priekšstatu par tās DAUDZVEIDĪGUMU. Nav noslēpums, ka dažādos dzīves periodos mums patīk dažādi autori (arī mūzikā, glezniecībā utt.), līdz ar to nav tik ļoti no svara, cik hronoloģiski korektā kārtībā cilvēks kaut ko lasa, galvenais, lai lasa. Vidusskolā man ļoti patika Virzas agrīnā mīlas lirika, savukārt “Straumēni” pie sirds negāja. Ezeriņa novelēm, tēlaini izsakoties, laiks pienāca vispār, sasniedzot četrdesmit gadu vecumu. Skolas gados patika Veselis, savukārt Brigaderi es, žargonā izsakoties, nespēju “sagremot”. Elsbergu lasīju, Čaklo nelasīju. Varu tā turpināt ilgi. Bet – ņemot vērā, ka (manā gadījumā, pateicoties ģimenei) bija zināms priekšstats par to, kur un ko meklēt atbilstoši konkrētā dzīves posma noskaņojumam, nedomāju, ka bija liela nelaime, ja latviešu literatūras lasīšana notika nesistemātiski un kaprīzi. Galvenais, lai cilvēks šodienas skolā neiedzīvojas stereotipos par to, kas ir “latviešu literatūra”.

Ar kolēģu publikācijā minēto fokloru ir ķēpīgāk, jo te veidi ieinteresēt ir vēl subjektīvāki. Paša pieredzē redzu, ka bērnam var neviltoti patikt mīklu “žanrs” kā tāds un vienlaikus pasakas “neuzrunā”. Bērnu var interesēt ornamenti, savukārt tautasdziesmas nav “saprotamas”. Līdz ar to domāju, ka arī folkloras gadījumā svarīgākais ir kopīga priekšstata veidošana un uzsvars uz individuālo, necenšoties par visām varītēm iedot “no visa pa druskai”. Var gadīties, ka dziļāka interese parādās desmit divdesmit vai trīsdesmit gadus vēlāk, jo parādās nepieciešamība saprast kādu kontekstu, kuru izglītības sistēma pat prognozēt nevarēja. Tas nedaudz atgādina situāciju ar Bībeles tekstu – var gadīties, ka cilvēks vienkārši ieinteresējas par mākslas vēsturi un, joprojām neuzskatot sevi par kristieti, apjauš, ka bez Bībeles kaut nelielas pazīšanas daudzi sižeti citādi tik pievilcīgajos darbos tā arī paliks nesaprasti.

Man nav priekšlikumu par pedagogu trešo rūpi – latviešu valodas pilnvērtīgu apguvi. Liktos, ka pamudinājums pret to izturēties ar interesi varētu būt paskaidrošana dārgajai jaunajai paaudzei, ka, jo lielāks vārdu krājums, jo lielākas iespējas izteikties un veidot ar citiem niansētāku komunikāciju. Problēma tā, ka dažbrīd liekas – mūsdienās jau ir aprasts sazināties ar nelielu vārdu krājumu, talkā ņemot arī dažādus grafiskus simbolus un saīsinājumus. Un, ja šāda situācija apmierina, mans arguments par vārdu krājumu vienkārši nedarbojas. Baidos, ka izglītības sistēma te ir un būs diezgan bezspēcīga, lai kā censtos, ja vien sabiedrībā nenostiprināsies kā vairākumam pašsaprotama norma tas, ka apspraudīšanās ar sarkanbaltsarkanām lentītēm vai aurošana “Latvija! Latvija!” tribīnēs nenozīmē patriotismu, ja vienlaikus lietotā valoda ir noplicināta un piesārņota. Formulēšu citādi. Daudziem no mums riebjas politika, bet mēs sevi uzskatām par patriotiem. Ir jāiesakņojas refleksam, ka valodas pilnvērtīga zināšana arī ietilpst, atvainojos, patriotisma džentlmeņa komplektā. Mēs taču pieceļa-mies kājās, himnai skanot, neatkarīgi no tā, ko domājam par valdību.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Uztraukumam nebūtu iemesls,ja skolotāji paši justos patriotiski.Ir grūtu nodot tālāk to,kas nav pašam.Un tas attiecas uz cisu par ko satraucas politiskā elite.Cik paši aizstāv savu valodu,tautu,zemi….Psiholoģiski to sauc par spoguļošanos…redzam tikai sevi,savus nodomus,domas.

  2. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Jā, pareizi teikts!

    Bet jārunā ari par Rīgas Latviešu Biedrības iznīcināšanu 1993. gada 18. februāra naktī!

    Par komunistu pretlatvisko ārdīšanos mūsu dzimtenē!!!

  3. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;)))))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmoliberastu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

  4. Dīvaini, ja māca angļu valodu, neviens neprotestē pret gramatiku un vārdu krājumu, ja māca latviešu – šķiet, ka nevajadzīgi.

  5. nu un kas te ir pateikts? Atbildēt

    Kas, te ir pateikts, Zander? Ka nav jābļauj “Latvija Latvija” Ģinama Riga spēlē, un nav jārotājas ar lentītēm, bet jāmācās latviešu valoda? Ja? Kāpēc? Ja Latvijā bez tās, vai bez tās labām zināšanām var iztikt, ar balto galdautu vien, kā arī ar dziedāšanu nebalsī tautisku karaoke? Ej tu nost.

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Vai sāksies datu plūdi?

No 25. maija Eiropas Savienības valstīs tiek piemērota ES Vispārīgā datu aizsardzības regula. Lai gan tā stājās spēkā jau pirms diviem gadiem, tomēr Latvijas valsts institūcijas nav steigušās regulu saskaņot ar mūsu valsts normatīvajiem dokumentiem. Tieslietu ministrija Saeimā iesniegusi jaunu Personas datu apstrādes likuma projektu, ar kuru paredzēts aizvietot patlaban spēkā esošo Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Taču likumprojekts patlaban tiek skatīts Saeimas Juridiskajā komisijā tikai pirms otrā lasījuma un līdz 25. maijam galīgajā lasījumā to nepaspēs pieņemt. Arī daudzas iestādes un uzņēmumi atzinuši, ka nav gatavi regulas ieviešanai. Uzņēmēji uztraucas, piemēram, par regulas nosacījumiem, ka uzraugi no 25. maija varot ierasties ikvienā uzņēmumā un iestādē un pieprasīt parādīt, kādā veidā tiek ievērota Vispārīgā datu aizsardzības regula, arī tad, ja nav nevienas sūdzības vai aizdomu par datu noplūdi vai nozaudēšanu.

Vai baidāties, ka sausais pavasaris ietekmēs jūsu dārza ražu?
Draugiem Facebook Twitter Google+