Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
20. novembris, 2013
Drukāt

Ciemos pie Tartu latviešiem


Foto no klases arhīvaFoto no klases arhīva

Autors: Andris Ģērmanis, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 11.f klases audzinātājs

Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 11.f klases skolēni 9. novembrī kopā ar Latvijas Universitātes profesori Janīnu Kursīti-Pakuli, studentiem un fotovēsturnieku Pēteri Korsaku devās uz Igaunijas pilsētu Tartu, lai Jaunā Jāņa kapsētā sakoptu Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku un bēgļu kapus. Pasākumā piedalījās arī vietējie latvieši – Baltijas Aizsardzības koledžas kareivji un Tartu Latviešu biedrības pārstāvji.

Sestdienas rīts ir pelēks un nomācies. Atceramies rakstnieces Noras Ikstenas vārdus: “Iemīlēt Latviju nozīmē iemīlēt novembri.” Ar grābekļiem rokās un možu noskaņojumu kāpjam autobusā, lai dotos uz talku Tartu. Pēc četru stundu brauciena esam galapunktā. Tautas garamantu pārzinātāja Janīna Kursīte vispirms aicina ko iekost, jo “latvietis jau nevar iet uz kapiem nepaēdis”. Tikmēr kapos jau sākuši rosīties vietējie latvieši. Pēc brīža jau visi grābjam lapas, plēšam sūnas un iededzam sveces.

Tagad bieži sakām, ka dzīvojam tīkla sabiedrībā. Varbūt viesošanās pie latviešu diasporas pārstāvjiem Igaunijā arī ir viens no latviešu tīkla krustpunktiem? Tā laipnība, vienotība un prieks, ar kādu kopīgi veicām šo darbu, bija ļoti īpaša.

Tartu kapos piemineklis 1915. – 1918. gada latviešu 200 strēlniekiem un 100 bēgļiem izveidots pagājušā gadsimta trīsdesmitajā gadā. 1988. gada 22. aprīlī tas atjaunots, piedaloties Eiženam Upmalim, Pēterim Korsakam un Andrim Grūtupam. Pēc 25 gadiem šajā vietā esam nonākuši mēs. Iededzam daudzās līdzi atvestās sveces un dziedam valsts himnu.

Man kā audzinātājam milzīgs prieks par savas audzināmās klases skolēniem. Viņi pilnīgi brīvprātīgi sestdienā bija gatavi doties šajā braucienā. Pēc kopīgās talkas vietējie latvieši piedāvāja mums saistošu ekskursiju pa pilsētu un iepazīstināja ar Tartu Latviešu biedrības aktualitātēm.

Patriotismu (tāpat kā mīlestību) iemācīt nav iespējams. Tomēr gan vienā, gan otrā gadījumā lieti noder praktiskās nodarbības. Un mums tādas bija!

Skolēnu viedokļi

 

Beāte Graube: “Ļoti patika cilvēku laipnība un prieks, kopjot šo piemiņas vietu! Neviens nestāvēja malā! Brīdī, kad dziedājām himnu, sajutu lielu gandarījumu par paveikto. Labprāt brauktu arī nākamgad.”

Katrīna Domiņa: “Kad kopīgi pie pieminekļa dziedājām valsts himnu, tirpiņas skrēja pār ķermeni, apzinājos, ka esmu paveikusi ko patiesi nozīmīgu. Šis bija dvēseli sildošs pasākums.”

Kristiāna Šēfere: “Bijām kopā daudzi jaunieši un studenti – gan Tartu, gan Rīgā dzīvojošie. Piederības sajūtu radīja doma, ka mūs šeit sapulcinājusi cieņa pret Latviju, ka esmu kopā ar cilvēkiem, kuriem rūp, kas notiek ar mūsu tautu. Esot ārpus Latvijas, ļoti spēcīgi izjutu piederību savai zemei.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+