Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. decembris, 2015
Drukāt

Dabūt galvu vēderā. Kā atpazīt ciešanas, ieklausoties ķermenī, un izmantot tās savā labā (1)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock
Signālu veidi

* Vārdi, gan sev teiktie, gan no citiem uzklausītie, gan lasītie, būtiski ietekmē mūsu domāšanu. Tie spēj atdzīvināt pagātnes pieredzi, kura var palīdzēt, bet var arī traucēt. Trenē savu vēdera sajūtu: kā tu konkrētus vārdus, teikumus izgaršo un sagremo? Negaršīgos iespējams nomainīt pret garšīgiem un viegli sagremojamiem, tādējādi mainot arī pašsajūtu. Jāpiebilst, ka būtiskāk mūs ietekmē intonācija, nevis vārda nozīme. Piemēram, augstprātīgā intonācijā izteikta uzslava drīzāk atstās mieles, nevis cels pašapziņu.

* Skaņai ir bioloģisks ritms, tāpēc tā ļoti dziļi spēj ietekmēt gan pozitīvi, gan negatīvi. Ne velti mūsdienās daudzi sevis dziedināšanai izmanto dabas skaņas (arī klusumu), mūziku, kas līdzsvaro, atraisa dzīvo enerģiju. Tomēr ar dziesmām jābūt uzmanīgiem! Piemēram, Ziemassvētku dziesmas, bērnības melodijas, serenādes izraisa atslābumu, bet pēc tam samazina uztveres precizitāti un padara cilvēku pasīvu attieksmē pret nostalģiskām bērnības atmiņām. Katrs tēls rašanās brīdī ir labs un precīzi attēlo realitāti. Paliek jautājums, cik ātri tēlu uztveram un kā to izskaidrojam. Bieži tēla skaidrojumā neapzināti piesaistām pagātnes pieredzi, tāpēc šābrīža situāciju gluži nepamatoti pieskaitām sliktajām vai labajām. Piemēram, darba devējs lietišķi un mierīgi pajautā, kāpēc tu to neizdarīji, bet mēs nejūtam šo mierīgo, lietišķo intonāciju (bez pārmetuma zemteksta) un sākam uztraukties, pārdzīvot, dusmoties, nevis tikpat mierīgi, kā jautāts, atbildam. Pagātnes stāsts ir tāds, ka māte vai tēvs, šādi jautājot, bieži vien lika mums justies vainīgiem, maziņiem un nevērtīgiem. Tādos brīžos palīdz teikums: jā, tā bija, taču tagad ir citādi.

* Krāsas uztveram ļoti individuāli – bioloģiskā līmenī. Tāpēc svarīgi ir individuāli just, kā mūs ietekmē konkrētā krāsa (atraisa dzīvo enerģiju, nomierina, ļaujot atpūsties, spiež pakrūtē, vēderā...) un kā tās ietekmē mainās notikumi. Protams, arī šeit nozīme ir pagātnes pieredzei.

Ciešanas nav dabiskas – neviens zvērs vai putns pēc savas brīvas gribas netiecas pēc tām. Iespējams, tāpēc, ka slinkums neļauj veikt liekas kustības, un minētie astaiņi un spārnaiņi pie ciešanām nenonāk. Ar cilvēkiem cita lieta – mēs it kā negribam ciest un tomēr dažkārt apzināti, citkārt neapzināti uzprasāmies uz ciešanām. Kāpēc?

Mēs esam audzināti ciešanu kultūrā – literatūra, māksla, pēdējos gadsimtos arī kinematogrāfija vēsta, ka galvenajam varonim (un arī varonei) īsto pievilcību piešķir ciešanu oreols. Ir vairāki mīti: sātans ir naida pilns, viltīgs un nežēlīgs, tāpēc pasaulē ir tik daudz naida, viltības un nežēlības; cilvēki ir nepilnīgi un grēcīgi, bet grēcīgajiem ir nosliece tiekties pēc varas, tāpēc iznākums ir kari, apspiešana un ciešanas.

Vainīgs prāts

Kas ir ciešanas? Ikdienā šķiet, ka dzīvojam nepārtrauktās lielākās vai mazākās ciešanās – sāpēs, raizēs, bailēs un vispārējā neapmierinātībā.

Psiholoģijā ciešanas uzskata par jūtu veidu, taču praksē pastāv arī viedoklis, ka ciešanas reāli neeksistē un ir tikai psiholoģiskas reakcijas, mūsu prātā izveidojušās bailes. Būtībā tās ir cilvēka iztēles auglis! Ciešanas savijas ar vainas izjūtu, kad sākam pārdzīvot par pagātni, ko nevaram mainīt. Līdzīgi ir ar bailēm par nākotni, jo jau atkal raizēs par to nedzīvojam šeit un tagad. Mūsu domāšana – mūsu gudrais prāts – rada ciešanas, jo tad, kad vēlamies kaut ko darīt, bet baidāmies, sākas nemitīga prāta riņķošana reālā bezdarbībā un… ciešanas pastiprinās, rodas slimības, bieži vien, piemēram, sirds un asinsvadu kaites.

Ciešanu cēlonis lielākoties ir tas, ka neizprotam savu patieso būtību, to, ko mums patiesi vajag, un jo sevišķi to, kas mums patiesi der. Ārējā pasaule (tostarp citi cilvēki) mūs nevar ietekmēt, ja mēs paši tam nedodam atļauju – neieslēdzam zaļo gaismu.

Cilvēka nervu sistēmai piemīt īpašība, ka tā laiž cauri tikai atlasītu informāciju. Bieži vien šo atlasi veic un atļauju dod mūsu bezapziņa – apziņas daļa, kuru mēs gandrīz nevaram apzināti regulēt. Pēc tam mēs brīnāmies: kā tā, es taču to nemaz negribu! Piemēram, kurš saprātīgs pieaugušais gan gribētu baidīties no zirnekļiem? Bet zemapziņā ir kāds ieraksts, kas spēj sabojāt visu dienu pēc maza zirneklīša sastapšanas agrā rītā. Tā kā zirneklis prātam nešķiet gana cienījams slikta noskaņojuma iemesls, prāts meklēs (un atradīs!) citas problēmas, par kurām uztraukties. Tā vai citādi diena ir sabojāta…

Mēs jūtam ar vēderu

Var izklausīties dīvaini, bet vēderā ir smadzenes. Mazliet gudrāk sakot, tā ir vēdera sajūta (angliski – gut feeling), kas ir mūsu pasaules uztveres sākuma (pamata) sajūta. Sava veida bezapziņas prāts, kurš spēj uztvert signālus, kas nav tieši pakļauti apziņas kontrolei. Vēdera sajūta ir instinktīva (acumirklīga), intuitīva pozitīva vai negatīva reakcija uz ārēju stimulu – vārdu, skaņu, tēlu, smaržu, krāsu vai ko citu.

Intuīcija ir dziļākās sajūtas, kas cilvēkam attīstījušās gadu tūkstošos un palīdzējušas ātri pieņemt lēmumus. Vispirms jau lai aizsargātu sevi un izdzīvotu. Kad ir neskaidras, nesaprotamas situācijas, tieši intuīcija palīdz ātri tikt skaidrībā par to, kas notiek un ko darīt.

Taču intuīciju un prātu grūti salīmēt kopā. Kad cenšamies pateikt vārdos, ko sajutis vēders, sākotnējais vēstījums it kā aizslīd projām. Bieži vien ir tā, ka sajūtam vienu, bet prāts, izmantojot mums pierastus vārdus, iestāsta kaut ko pavisam citu. Piemēram, runājam ar mums tuvu cilvēku, un pēkšņi visu ķermeni pārņem stindzinošs aukstums, sāk sāpēt galva (negatīvs signāls). Gribas pārtraukt sarunu, bet prāts neļauj – kā nu tā pēkšņi beigsi tērzēt!

Tas ir jautājums: kas esmu ES, kas atrodas starp ārējo tēlu un tēlu, kas darbojas manī? Tāpēc ir svarīgi dabūt galvu vēderā – trenēt vēdera sajūtu. Ir pat vingrojumi, galvenokārt dziļā elpošana ar vēderu, diafragmu, kas palīdz sajust saules pinumu kā sava organisma enerģijas centru un atsijāt derīgo un nederīgo tieši sev. Kas der vienam – neder citam, kas der vienā dzīves brīdī – neder citā.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Es nesveicinos ar kaimiņa sievu, izliekamies neredzam viens otru. Ja kādrez salabsim un atkal sveicināsimies, tā būs atpazīšana!

Līgavas kā ziedi jaunā kāzu kleitu kolekcijā2017. gada pavasara-vasaras sezonu gaidot, kāzu modes zīmols "Ingrida Bridal" ir nācis klajā ar jaunāko kāzu kleitu kolekciju "Blooming Flowers".
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+