Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. jūnijs, 2015
Drukāt

Daugavas lejteces tūrisma takās

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Nacionālā botāniskā dārza sukulentu kolekcija jaunajā oranžērijā jūtas labi, daudzi kaktusi uzziedējuši pirmoreiz.

Pirmajā brīdī Rīgas pievārte abpus Daugavai ceļotājiem var šķist mazāk interesanta, jo to it kā nomāc galvaspilsētas tūrisma piedāvājums. Taču, atlicinot mazliet laika Stopiņu, Salaspils, Ikšķiles, Ogres, Baldones un Ķekavas iepazīšanai, te atklājas daudz saistoša, ko vienā dienā pat grūti aptvert.

Runājošā žagata un citi zvēri

No Rīgas centra caur Dreiliņiem nonākam Ulbrokā – Stopiņu novadā, kura nosaukums cēlies no 16. gs. pie Mazās Juglas dzīvojošā ārsta un astronoma Zaharija Stopija uzvārda un ģerbonī izmantots viņa dzimtas ģerboņa elements – zvaigznes. Mazliet tālāk uz Ogres pusi Vālodzēs simt metrus no ceļa iekārtots piemājas zoodārzs “Brieži”, kur mitinās dažādi dekoratīvie putni – fazāni, pāvi, pīles, zosis, tītari, vistas, tostarp galīsijas, kuru olās ir zems holesterīna līmenis un dabiskā antibiotika lizozīns, kā arī nistatīns, kas kavē vēža attīstību. Četrkājaiņus pārstāv jūrascūciņas, truši, vāveres, ēzeļi, Holandes pundurkaziņas, gar­spalvainās Haidšnukes aitas, sauktas arī par purva aitām, Šetlendas poniji un peruāņu pundursivēns Pigis, bet lielajā meža aplokā ganās brieži.

Saimnieces Signes Utānes lepnums ir žagata Žaga, kura prot runāt. Viņas populārākie teicieni esot “Čau!” un “Nāc šurp!”. “Dažreiz viņa sauc arī mūsu suni vārdā, turklāt manā balsī – to man stāstījuši citi, jo manā klātbūtnē viņa klusē,” atklāj Signe.

Miera pīpe un pērtiķu nāve

Salaspils botāniskā dārza pirmsākumi meklējami Rīgā 1798. gadā, kad, nopērkot nelielas paputējušas dārzniecības, J. H. Cigra izveidoja savu stādaudzētavu, kas vēlāk nonāca Šohu-Bēru dzimtas īpašumā un pēc simt gadiem, paplašinoties Rīgas ostai, tika pārcelta uz zemes gabalu pie Stopiņu (tagad Salaspils) stacijas. 
No tā laika paraugdārza 
te saglabājusies Kanādas hemlokegle, Benksa un Eiropas ciedru priede, viena no vecākajām pundurīgajām Rietumu tūjas jeb dzīvības koka lodveida šķirnēm ‘Salaspils’, kas veido perfektu bumbu un atzīta par labāko starp līdzīgajām.

Tikai pirms diviem mēnešiem Salaspils botāniskajā dārzā durvis vērusi jaunā oranžērija, kas apgādāta ar datorizētu klimata kontroles sistēmu, ļaujot gan tropu, gan subtropu augiem baudīt teju nemainīgu mitruma un temperatūras režīmu.

Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns ir ļoti atraktīvs ekskursiju vadītājs – ja skolēniem gadās tikt viņa nagos, šķietami garlaicīgā augu apskate pārvēršas aizraujošā piedzīvojumā, jo viņš parāda gan koku, zem kura indiāņi pīpējuši miera pīpes, gan augu, kura durstīgās lapas neuzmanīgus pērtiķus spēj savainot līdz nāvei, un citus dažādām īpatnībām apveltītus augus.

Muzejs Rīgas aizstāvjiem

Ikšķiles novada kultūras mantojuma centrs “Tīnūžu muiža” iekārtots pirms četriem gadiem 20. gs. 30. gadu sākumā celtajā klētī. Tā pamatekspozīcija veltīta Pirmā pasaules kara notikumiem – Rīgas operācijai jeb kaujai pie Mazās Juglas, kas risinājās 1917. gada 1. un 2. septembrī starp vācu armiju, kas pa trim pontonu tiltiem bija pārcēlusies pāri Daugavai, lai sāktu Rīgas šturmēšanu, un 2. latviešu strēlnieku brigādi – ap 8000 vīriem, kas steigā atsaukti no rezerves, lai novērstu apmēram divsimt tūkstošu motivāciju zaudējušo krievu karavīru nokļūšanu aplenkumā. Strēlniekiem, ciešot lielus dzīvā spēka zaudējumus, pret desmitkārtīgu vācu pārspēku veselu diennakti izdevās noturēt pozīcijas, kas bija pietiekami, lai krievu armija paspētu atkāpties.

“Latviešu vidū dzīvs palika vien katrs piektais karavīrs. Zīmīgi, ka strēlnieku varonīgo cīņu novērtēja gan savējie, gan pretinieki. Kritušos strēlnieki nepaspēja savākt, tos ar militāru godu apbedīja vācieši, bet krievi visiem dzīvajiem piešķīra augstākos militāros apbalvojumus – Svētā Jura krustus un Svētā Jura ieročus virsniekiem – īpašus apzeltītus zobenus ar gravīrām. Tas bija impērijas vēsturē vēl nebijis gadījums, kad vesela vienība tikusi tā novērtēta,” stāsta centra vadītājs Kaspars Špēlis.

Vecie spēkrati Ogrē

Pārogrē, Druvas ielā 8, pamestās ražošanas telpās mehāniķis entuziasts Jānis Buks astoņu gadu laikā izveidojis veco spēkratu kolekciju, kurā šobrīd aplūkojams 41 auto, tostarp desmit piešķirts “Vēsturiskā spēkrata” sertifikāts. Turklāt vēl ir motocikli, motorolleri, velosipēdi, bērnu kājminamās mašīnas, rotaļu tehnika, vecās numura zīmes, radioaparāti, pat padomju laika benzīntanks un trīs jauni gāzētā ūdens automāti, kas vēl nav darbināti. Automašīnas visas ir darba kārtībā. Darbojas arī pašbūvēts traktors, kas piedalījies filmas “Mazie laupītāji” uzņemšanā. Kolekcionārs īpaši lepojas ar mikroautobusu “Latvija”, amerikāņu “Buick” (1963) un VAZ-2101, kas ražots 1970. gada aprīļa beigās – otrajā nedēļā pēc to ražošanas sākšanas – un ir vecākais Baltijā.

360o ap Ķekavu

Doles–Ķekavas Svētās Annas baznīca pa gabalu viegli pamanāma, jo tai garām iet automaģistrāle “Via Baltica”. Jau kopš 16. gs. te vairākas koka baznīcas nomainījušas viena otru, līdz 1783./1784. gadā par Doles muižas īpašnieka Voldemāra Antona Levīza of Menāra līdzekļiem uzcelta pašreizējā baroka baznīca (arhitekts toreizējais Rīgas pilsētas būv­meistars Kristofors Hāberlands). Tās ziemeļu sienā iemūrēta lielgabala lode no 1812. gada Napoleona kara, bet altārī apskatāma Augusta Annusa glezna “Kristus svētī bērnus”, kuras dāvinājuma dēļ baznīca zaudējusi ļoti reti sastopamo altārī iebūvēto kanceli. Bez tam draudze piedāvā tūristiem uzkāpt baznīcas tornī, lai ieraudzītu Ķekavas apkaimi no putna lidojuma. Kā ceļvedis kāpējiem līdzi tiek dots buklets – 360o panorāma, kurā ikviens var sameklēt un noskaidrot tālu pie horizonta saredzamus objektus.

Iepretim baznīcai pāri ceļam atrodas Ķekavas novadpētniecības muzejs, kas stāsta arī par novadā ietilpstošo Baložu un Daugmales pagasta vēsturi un ievērojamajiem cilvēkiem. Starp tiem ir Garlībs Merķelis, pirmais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis, rakstnieks Alfrēds Dziļums, Latvijas armijas virsnieks Roberts Gabris, bet visplašāk atainots šā gada jubilāra karikatūrista Edgara Ozoliņa (1930 – 1987) dzīves gājums mākslā.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+