Latvijā
Sabiedrība

Dāvana Latvijai – 1000 kilometri. Māris Baltais sāka skriet, aizejot pensijā 1


Māris Baltais katru trešo dienu noskrien desmit, divpadsmit kilometrus.
Māris Baltais katru trešo dienu noskrien desmit, divpadsmit kilometrus.
Foto: Ritvars Raits

“Jaungada rītā prātoju, ko es varētu uzdāvināt Latvijai simtajā dzimšanas dienā. Tā radās iecere noskriet 1000 kilometrus. Lai to īstenotu, katru trešo dienu veicu 10 – 12 km distanci. Noskrieto attālumu pierakstu piezīmju kalendāra lapā. Pašlaik strauji tuvojos iecerētā mērķa sasniegšanai – pēdējos kilometrus veikšu skrējienā “Rembates aplis” 18. novembrī!” saka ogrēnietis Māris Baltais (75). To, kā tapa šī valsts dzimšanas dienas dāvana, viņš aprakstījis savā vēstulē “Latvijas Avīzes” redakcijai cerībā, ka viņa pieredze iedrošinās arī citus seniorus pievērsties šim veselīgajam sporta veidam, jo sākt nekad nav par vēlu.

 

Skrējējs ar segvārdu Prieks

“Divas glāzes ūdens. Pavisam vieglas brokastis. Auzu pārslu putriņa ar sarīvētu saldu ābolu, desmit rozīnēm un nedaudz kanēļa. Pēc neilga laika esmu sagatavojies kārtējam skrējienam. Gar Daugavu, no Ogres līdz Ikšķiles robežai un atpakaļ.

Skriet sāku pirms vairākiem gadiem, aizejot pensijā. Nekad agrāk nebiju skrējis.

Skolas un studiju gados uzskatīju, ka skriešana noteikti nav man domāta nodarbe. Ļoti nepatika. Tas likās tik mokoši. Tad kādēļ jau tik cienījamā vecumā sāku skriet? Manu skriešanas piedzīvojumu sākuma faktiskais iemesls bija dvēseles stāvoklis attiecīgajā dzīves posmā. Skriet sāku, cerot tādējādi atbrīvoties no izmisuma stāvokļa, no bezcerības, lai aizbēgtu no pelēkiem, tumšiem un drūmiem dzīves toņiem. Par laimi, sapratu, ka cerība un ticība neparādās pati no sevis. Lai tās sasniegtu, ir jāpieliek pūles, jāveic smags darbs ar sevi. Noteikti kaut kas savā dzīvē jāmaina.

Par skriešanas labvēlīgo ietekmi uz veselību tad vēl nedomāju. Ne jau tādēļ sāku skriet.

Gudra rīcība ļāva skriešanas dzīvi uzsākt ar pareizo kāju, tas ir, pareizi. Sāku ar ļoti nelielām slodzēm, tās pakāpeniski, lēnām palielinot. Vēlme skriet ilgāk un ātrāk ir saprotama, tomēr, ignorējot pakāpeniskuma principu, sevi var iegrūst maksimālā diskomfortā. Lai iecerēto sasniegtu, jārīkojas bez steigas un pacietīgi.

 

Skriešus un soļos

Foto: Ritvars Raits

Iegādājos skriešanai paredzētas “botas”, speciālu apģērbu un spogulī ieraudzīju it kā pavisam citu cilvēku. Bet nekas vēl nebija mainījies, bija tikai stipra griba sākt skriet. Un tad tas sākās! Pirmie 100 metri. Sirds pukst straujāk, esmu jau aizelsies. Sapratu, ka jāapstājas, jāatpūšas. Nākamos 200 metrus soļoju, tā atgūstoties. Un tad no jauna – 100 metru lēna skriešana un 200 metru soļošana. Tā veicu kilometru. Pēc trim nedēļām jau minēto distanci veicu, skrienot 200 metrus un soļojot 100 metrus.

Pakāpeniski palielināju kopējo distances garumu, samazinot nosoļotos attālumus.

Skrēju un soļoju, ieklausoties savā ķermenī, lai tas vienmēr justos labi, lai nenodarītu neatgriezeniskus bojājumus, pārslogojot locītavas, muskuļus un kaulus. Lai stiprinātu muskulatūru, sāku regulāri vingrot ar hantelēm, trenēju vēdera presi. Un drīz vien kā mazs bērns priecājos par pirmo bez apstājas noskrieto kilometru.

Tā, regulāri skrienot, pagāja ziema, pavasaris un vasara. Rudenī noskrēju pirmo “desmitnieku”. Gandarījuma sajūta bija neaprakstāma! Skriešana bija padarīta par jaunu un svarīgu ieradumu.

Aktīvā skriešanā ātri pagāja vairāki gadi.

Vienlaikus pievērsos arī velosportam, piedalījos vairākos velobraucienos, tajā skaitā arī Vienības velobraucienos. Vienā no tiem nepaspēju izvairīties no priekšā nokritušiem velosipēdistiem un piedzīvoju pamatīgu lidojumu. Sarežģīts rokas un mugurkaula skriemeļa lūzums, ķivere pušu, tomēr galvu no smagas traumas tā pasargāja. Traumatologu atzinums – ar skriešanu ir cauri, par to aizmirstiet! Pie sevis nodomāju: “Muļķības, es skriešu!”

Septiņus mēnešus pavadīju, valkājot mugurkaulu saturošu jostu, korseti. Un atkal, nu jau pavisam uzmanīgi, sāku visu no jauna. Vairākus mēnešus aktīvi soļoju, kamēr testa režīmā pamēģināju nedaudz paskriet. Neko sliktu mugurā nejūtu. Tā pamazām, nesteidzoties, pakāpeniski slodzi mazliet palielinot, atkal atgriezos pie skriešanas.

Kāpēc joprojām skrienu? Esmu iemīlējis skriešanu. Man tā ir sava veida meditācija – noņem stresu, atbrīvo prātu, palīdz sakārtot domas. Katrs skrējiens ir mans laiks pašam ar sevi, tādēļ šis process kļuvis par īstu baudu ķermenim un garam. Pateicoties regulārai un ilggadējai skriešanai, esmu atbrīvojies no krasi izteiktajiem varikozo vēnu mezgliem kājā. Strādājot sēdošu darbu, ilgstoši cietu no hroniskām muguras sāpēm krustu rajonā. Zāles un dažādas fizioterapijas procedūras tās nenovērsa. Tagad sāpes jau sen pazudušas. Skriešana vairs nav tikai fiziska aktivitāte, bet gan dzīvesveids. Formāli esmu pievienojies skrējēju klubam “Noskrien”, kura devīze ir: “Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet.” Skrienu sava prieka pēc. Tādēļ mans segvārds jeb niks, kurš lasāms arī uz sporta krekliņa, ir Prieks. Tikai prieka un labsajūtas dēļ esmu noskrējis sešus pusmaratonus. Skrienot jūtos labāk.”

Foto: Ritvars Raits

Iecere, kura iedvesmo

Pensionārs Māris Baltais ir ļoti tuvu tam, lai piepildītu savu ieceri. Par to liecina arī uzraksts uz sporta krekliņa, kurā viņš apzinīgi fiksē katru šogad noskrieto kilometru. Raksta tapšanas brīdī līdz pilnam tūkstotim atlikuši tikai trīsdesmit kilometri. 18. novembrī Rembatē viņš noskries pēdējos no tiem – par godu savai valstij. ”

Latviju veido mūsu domas un darbi. Un varbūt, kaut pavisam nedaudz, arī mani šogad noskrietie kilometri. Es arī esmu Latvija! Dāvinu tos bezgala skaistajai un mīļajai Dzimtenei dzimšanas dienā! Daudz laimes, Latvija!”

 

Vizītkarte. Māris Baltais

Dzimis Bauskā, skolā gājis Madonā, studējis Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē.

Strādājis par juristu Ogres trikotāžas kombinātā, pirms aiziešanas pensijā – Konkurences padomē. Ir līdz­autors divām grāmatām par administratīvo procesu.

Ogrē dzīvo kopš 1965. gada.

Saistītie raksti

Ar sievu, pēc profesijas mūzikas skolotāju, iepazinies vidusskolas gados un laulībā nodzīvojis 52 gadus. Piecu mazbērnu vectēvs.

Patīk daba, dārza darbi, ceļošana. Savulaik ar ģimeni kopā apbraukājuši vairākas Eiropas valstis.

Sportam pievērsies tikai pēc aiziešanas pensijā.

Šogad “Lattelecom” maratonā vecuma grupā 70 – 79 bijis ātrākais no Latvijas 10 km distancē, katru rudeni piedalās arī Valmieras maratonā, piemēram, šogad noskrēja pusmaratona distanci.

LA.lv