Kultūra
Kultūrpolitika

Drošības sajūtu vajag! Saruna ar virsdiriģenti Agitu Ikaunieci-Rimšēviču 16

Foto-Timurs Subhankulovs

Esam raduši augstajā virsdiriģenta tribīnē Mežaparka Lielajā estrādē lielākoties redzēt harismātiskus vīrus. Daudzu gadu garumā tur bijušas tikai nedaudzas sievietes – Ausma Derkēvica, Terēzija Broka, nupat, pēdējos gados, Māra Marnauza un gandrīz divdesmit gadu – Aira Birziņa un AGITA IKAUNIECE-RIMŠĒVIČA. Viņas vadībā maija pašā nogalē Jēkabpilī izskanēja koncerts, ko varēja uzlūkot kā vistuvāko ieskaņu šīsvasaras Dziesmu un deju svētkiem.

– Kāda pēc šī ieskaņu koncerta ir jūsu Dziesmu svētku priekšsajūta?

A. Ikauniece-Rimšēviča: – Ļoti laba! Nevar nepamanīt īsteno dziedātāju vēlēšanos piedalīties un izbaudīt ilgi gaidītos svētkus. Lai izdotos, mājās jāatstāj jebkāda skepse: kas tur būs, vai atkal tās sešas stundas, garlaicīgais repertuārs… Nē, darām labāko! Šajos svētkos ir rekordliels dziedātāju skaits, ir rekonstruēts skatītāju lauks, kurā visu varēs dzirdēt līdz pēdējai rindai. Ir muļķīgi atgādināt, bet publikai tomēr derētu neaizmirst, ka viņi nāk uz koncertu, nevis izklaidi, un ka mazākais čuksts ir dzirdams un traucējošs. Cilvēki ārkārtīgi vēlas būt svētkos, bet vai visi apzinās, ka trīs stundas būs jāklausās nopietna kora mūzika? Jo tas ir piecu gadu darba vainagojums.

– Esat Dziesmu svētku virsdiriģente kopš 2003. gada. Kā svētki mainījušies?

– No Rīgas 800 gadu svētkiem palicis atmiņā prieks par katru dziesmu, pat ja tā grūtāka. Imanta Kalniņa “Dziesma, ar ko tu sācies” – vienkārša, bet cik ārkārtīgi spēcīga! Māra Sirmā kā mākslinieciskā vadītāja 2008. gada veidotos Dziesmu svētkos mākslinieciskā kvalitāte bija pacelta visaugstākajā līmenī. Emocionāli nevar aizmirst pirmos atjaunotās Latvijas svētkus 1990. gadā, kad pirmoreiz sabrauca klaida latvieši. Svarīgākais nebija māk­slinieciskums vai tehniskais atskaņojums, bet gan tas, ar kādām emocijām tika dziedāts! Analizējot repertuāru, visu laiku pieķeru sevi, ka ir spēcīgas dziesmas, pateicīgas dziedāšanai, ar labu balssvedību, alts var izpausties kā melodijas nesējs jebkurā “vītolā”, jebkurā “melngailī”… Un ārkārtīgi grūti pirmajā brīdī pieņemt kaut ko jaunu, īpaši, ja nedarbojas balssvedība, nav spēcīgs teksts, nav izteikta melodija. Man jau liekas, ka Dziesmu svētkos jādominē melodijai vai arī jābūt ļoti labam, efektīgam skaņdarbam.

– Vai nākotnē būtu kas jāmaina svētku rīkošanā?

– Ne jāmaina, bet jānoliek priekšā kā plakāts: vispirms dziedātājs un diriģents! Risinām jebkuru jautājumu, bet – caur dziedātāja un diriģenta prizmu. Ja diriģents būs laimīgs, viņš savu attieksmi pret organizatoriskām lietām, repertuāru un visu pārējo nodos saviem trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit vai septiņdesmit dziedātājiem. Mēs, rīkotāji, domājam par mārketingu, par ekrāniem pilsētā, kur visi visu varēs redzēt, un tas ir ļoti labi, bet brīžiem piemirstam pašu pamatu. Kaut vai runājot par repertuāra izvēli. Jā, strādāt ir grūti, un cilvēks jau pēc dabas slinks, bet, ja diriģents ir sagatavots repertuāram, jau pirms viņš saņem Dziesmu svētku grāmatiņu ar notīm un iet pie sava kora pārliecībā, ka spēs gan nodiriģēt, gan korim iemācīt, saprazdams, kāpēc vispār tāda dziesma šajā reizē repertuārā iekļauta, tad process svētku virzienā būs ļoti labs. Protams, nekad visas dziesmas nepatiks visiem. Arī šā gada repertuārs pierāda, ka, piemēram, maza, it kā neveikla dziesmiņa estrādē, visticamāk, izskanēs brīnišķīgi.

– Kā dziedātājam un diriģentam pietrūkst laimei?

– Drošības sajūtas. Atver svētku repertuāra grāmatiņu un ieraugi 29 dziesmas. Es uzreiz iekšēji nodrebu. Kad? Pa kuru laiku? Kā? Tāpēc, man liekas, būtu ļoti svarīgi apgūstamo repertuāru sadalīt pa gadiem, lai uzreiz nav tik daudz.

– Kā atceraties savu pirmo iznācienu 2003. gadā Mežaparka tribīnē?

– Pēdējā mirklī pārlaista plauksta kleitai… Un tad – kā lecot ar izpletni. Brīvais kritiens, mirklis, kad izpletnis virs tevis atveras un pēkšņi ārkārtīgs klusums, it kā kaut kas būtu noticis ausīs. Priekšā cilvēki, dziedātāji, aizmugurē cilvēki, publika. 2008. gada svētkos diriģēju latviešu tautasdziesmu Ilonas Rupaines apdarē “Saule brida rudzu lauku” vienā versijā, 2013. gadā – nedaudz mainītā. Nokāpusi no tribīnes, apsēdos, bet netiku no tā visa laukā ilgi, ilgi. Es ticu lietām ārpus redzamā, dzirdamā, un tajā brīdī likās, ka esmu savienota ar kaut ko pārpasaulīgu.

– Šogad diriģēsiet latviešu tautasdziesmu Alfrēda Kalniņa apdarē “Dziedot dzimu, dziedot augu” un Ērika Ešenvalda jauno un īpaši šiem svētkiem radīto uznāciena dziesmu “Krustiem zvaigznes debesīs”. Saskan ar jūsu iekšējo sajūtu?

– Kad 2006. gadā kopā ar Intu Teterovski strādājām ar jauniešu kori “Balsis”, “Dziedot dzimu” bija no manām mīļākajām tautasdziesmu apdarēm. Varbūt kādreiz esmu padomājusi, ka vēlētos to diriģēt lielākam skatītāju lokam… Un, re, pienāk laiks, kad dziesma pati atnāk. Tā ir viena no skaistākajām latviešu tautasdziesmu apdarēm, kur ir gan melodija katrai balsij, gan brīnišķīga, skaista muzikālā apdare. Aizbrauc uz Grieķiju, Atēnām, ieraugi brūni izdegušo zāli, jā, Šveices kalnos var elpot pilnu krūti, bet… Pirmais, ko pēc studiju gada Londonā, izkāpjot no lidmašīnas Rīgā, burtiski vai caur ādu izjutu – kāds Latvijā gaiss! Vēl asāk apzinies, kad esi baudījis ko citu. Savukārt Ērika Ešenvalda jaunajam skaņdarbam ir uzrunājoša melodija, neparasts muzikāls virknējums. Cēla, svinīga dziesma, kas sevī audzē tās labās emocijas, kad, visiem koriem beidzot sanākot tribīnēs, pienācis piecu gadu cikla noslēguma jeb kulminācijas mirklis.

– Ieminējāties par kori “Balsis”. Esat bijusi diriģente arī Salaspils jauniešu korim “Tiāde”, Latvijas Banku augstskolas jauktajam korim, Latvijas Bankas korim. Tagad jūsu sirds pieder tikai un vienīgi Jasmīnas korim.

– Esmu strādājusi ar diviem koriem, bet, ja godīgi, viens vienmēr tā kā galvenais. Man divi kori – tas nav normāli. Tik daudz sava prāta, enerģijas, izdomas programmu veidošanā, kā veltīju “Balsīm”, tā nekad vairāk nav bijis. Vienubrīd domāju – pa dienu varētu paņemt kādu vidusskolas vai skolas kori, jo mums nav īpaši optimistiski ar tradīcijas pārmantojamību un brīžiem nav kur ņemt jaunus un labus dziedātājus. Bet, ja tev ir divi kori, vienu tu allaž apdali. Jasmīnas kori veido manis iepriekš minēto koru bijušie dziedātāji, kuri nonākuši jaunā dzīves posmā, jo viņiem jau ir ģimenes, bērni. Mēs tā smejot sevi dēvējam par festivālu kori, vidējās paaudzes kolektīvu, kaut mums ir arī daudz jaunu dziedātāju. Esmu pagodināta un priecīga, ka, pastāvot tikai četrus gadus, esam tikuši koru karu finālā. Zinu kolēģus, kas salikuši pamatīgu mēģinājumu grafiku, jo priekšā taču pēdējā kauja, cīņa, viņi asina zobenus un spodrina aprīkojumu. Mēs joprojām sanākam mēģinājumos ikdienas ritmā divas reizes nedēļā un strādājam tā, lai koru karos justos gan ērti, gan gana pārliecināti. Gatavojam obligāto Pētera Plakida “Tavas saknes tavā zemē”, kā izvēli – filozofisku Ērika Ešenvalda skaņdarbu, kas ir sarežģīts, bet ļoti skaists. Un kā pēdējo dziedāsim vienu dienvidafrikāņu komponista efektīgu gabaliņu. Bet mēs dziedāsim arī Dziesmu svētku virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanas sarīkojumā Dziesmu svētku parkā svētdienas rītā pirms Garīgās mūzikas koncerta, arī Vokāli simfoniskajā koncertā, un tas nozīmē vēl papildu programmas.

– Kā radās kora nosaukums?

– Bija laiks, kad ļoti uzcītīgi pētīju savas saknes. Mani gēni ir piecpadsmit tūkstošus gadu seni, izgājuši lielu attīstības ceļu, sākums bija Peru un nonācis pat Sibīrijā. Manī ir deviņdesmit septiņi procenti sēļu gēna, un par trim procentiem esmu kurzemniece. Kā zināms, Ādamam un Ievai bijušas septiņas meitas, kuras katra līdz pat mūsdienām, pēc zinātnieku raksturojuma, pārstāv vienu atzaru. Un no to vienojošo elementu nosaukuma burtiem veidojas vārds “asmine” jeb latviski Jasmīna. Tas ir arī mans otrais kristītais vārds.

– Jasmīnas koris nesen bijis Austrālijā un Jaunzēlandē?

– Brīnišķīgākais brauciens ar kori pēdējo gadu laikā! Paldies Sidnejas latviešiem, kuri mūs uzņēma, cienāja ar pankūkām. Mēs bijām trīsdesmit pieci, viņu – tikpat, un kopā sanāca paliels kopkoris, kurā ieskandējām Dziesmu svētku repertuāru. Gaidījām svētkus kopā.

– Ir tikai nedaudzas virsdiriģentes sievietes, kaut Latvijas amatieru koru vidū visā Latvijā ir liels sieviešu diriģentu īpatsvars.

– Dziesmu svētku virsdiriģents ir Latvijas amatieru koru diriģentu augstākais pakāpiens. Tomēr paredzēts vīriešiem. Daudz praktisku iemeslu. Sievietei jādomā par bērnu radīšanu, kādu posmu viņa nevar sevi profesionāli attīstīt, kāda vairs diriģēšanā neatgriežas, cita izvēlas mierīgāku ritmu. Tagad man varbūt dzīve ir mazliet normalizējusies, jo saprotu, ka mājās jāatgriežas agrāk. Bet visu “Balsu” laiku, gandrīz divdesmit gadus… Dienā darbs, vakarā – koris, un patiesībā tev nav privātās dzīves, tā ir tavi dziedātāji un kolēģi. Un arī īsti enerģijas tai privātajai dzīvei nav. Ja man divdesmit gados būtu piedzimuši bērni, nez vai es tagad ar jums dalītos savā virsdiriģentes pieredzē.

– Ieskaņu koncertā Jēkabpilī jūs pirmoreiz tikāt publiski pieteikta kā Agita Ikauniece-Rimšēviča. Vai tagad jums blakus ir cilvēks, kuru arī interesē kora mūzika?

Saistītie raksti

– Ārkārtīgi! Tas ir Ilmāra mīļākais mūzikas žanrs. Viņš ārkārtīgi daudz klausās korus, iet uz koncertiem. Ja būtu citādi, nez vai mēs vispār varētu būt kopā. Ļoti sen man blakus bijuši cilvēki, kuri teikuši – jā, jā, iesim uz koncertu, bet, izrādās, ne vella nesaprot, uzdod muļķīgus jautājumus, neatšķir soprānus no altiem. Es kādreiz izrunājos plaši un izvērsti, bet Ilmārs ir konstruktīvs – šis dziedājums ir garām, tas komponists labs, vai arī tas koris dziedāja “dīvainu skaņu”. Es to sauktu par pietiekami nevokālu, bet nevaru vīram nepiekrist. Mans dzīvesbiedrs ļoti atbalsta kora mākslu, viņš bija arī tas, kurš atbalstīja Latvijas Bankas kora izveidi. Koris joprojām pastāv un labi muzicē.

– Vai, diriģējot Latvijas Bankas kori, arī iepazināties?

– Ieraudzīju, nevarēju nepamanīt.

– Vai atceraties to mirkli, kuram pateicoties esat kļuvusi par diriģenti?

– Šā lēmuma pieņemšanā manis nekad nav bijis klāt. Bērnudārza audzinātāja noteica – vajag meitēnu sūtīt mūzikas skolā. Tētis spēlēja akordeonu un vēlējās, lai arī bērni dara to pašu. Bet es nevarēju, jo sešarpus gados biju mazāka par akordeonu. Tad kora klase, apguvu arī klavieru speciālo programmu. Tālāk – pēc mūzikas vidusskolas taču neiesi uz Medicīnas akadēmiju! Viss – gadījumi, sakritības. Man nekad nav bijis uz kādas lapiņas priekšā uzrakstīts – Agita Ikauniece, diriģente, virsdiriģente. Vienmēr esmu attapusies pārsteigta, saņemot kādu jaunu piedāvājumu. Kad pienāca Kultūras ministrijas vēstule ar uzaicinājumu kļūt par virsdiriģenti 2003. gada svētkos, pirmā doma: kļūda! Un Inta Teterovska virsdiriģentu listē nav? Nevar būt… (Ints Teterovskis pirmoreiz virsdiriģenta tribīnē kāpa 2008. gadā. – V. K.). Mēs ar viņu tikām strādājuši kopā ilgu laiku, un viņš man daudz palīdzējis un mācījis. Kad atbrīvojās štata vieta korī “Balsis”, man arī piedāvāja, sakot – tev ir izglītība, nāc strādāt ar kori. Tolaik tajā bija palikuši četrpadsmit dziedātāji. Tā mēs sākām. Ar mani ir tā – vai nu es ko daru un tad no sirds, vai nemaz.

LA.lv