Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
16. jūlijs, 2013
Drukāt

Dziesmu svētki. Post scriptum


Foto: LETAFoto: LETA

VKKF padomē turpmāk darbosies arī dzejniece Liāna Langa.

Nedēļu ilgušie saturiski un garīgi piesātinātie Dziesmu un deju svētki uznesa mūsu tautu un tās draugus devītā viļņa virsotnē. Apskaidrībā par to, ka esam stipri, talantīgi, ar neticami bagātīgu kultūras pūru, kurš uzmirdzēja katrā tautas tērpa rakstā, katrā skaņā, smaidā, vainagā un deju solī.

 

Atmosfēra Rīgā bija tāda, par kādu sapņoju ikdienā – pieklājīgi, apgaroti, draudzīgi pilsoņi ar gaišām sejām visapkārt. Jau tagad Rīgā un Mežaparkā pieredzētais šķiet sapnis, jo ikdienā Rīga diemžēl ir krietni brutālāka.

Mūsu kordiriģenti ir kā šamaņi, kas spēj savienot tūkstošbalsīga kora dalībnieku dvēseles vienā – tautas dvēselē – un to atbalsot katarses debesīs – katra klausītāja un skatītāja sirdī. Dziesmu svētki ir mūsu Gaismas pils, ko būvēt ikdienā, lai to uzpostu un tajā ieietu reizi piecos gados – ieietu kā īstiem ķēniņiem, kas savā zemē vienlaikus ir gan kungi, gan zemes arāji. Tie pierāda, ka tieši kultūra Latvijā ir tā, ar kuru varam mirdzēt pasaulē. Bet to spītīgi izliekas nesaprotam valdības, atvēlot kultūras attīstībai vienu no mazākajiem budžetiem ES valstu vidū.

Mērogā grandiozā tautas gara spēka manifestācija ir iespējama tāpēc, ka Latvijā paaudžu paaudzēs ir uzturēta brīvprātīgas dziedāšanas un dejošanas tradīcija. Šī kultivētā, izkoptā tradīcija ļāvusi nācijai saglabāt orfejisku jūtīgumu, spējot daudzbalsīgā korī vai milzu dejā dot savu vislabāko individuālo sniegumu.

Krīzes laikā izdevās paglābt unikālo bērnu mūzikas skolu sistēmu no iznīcināšanas. Muzikālās izglītības līmenis Latvijā joprojām vēl augsts, un cerams, ka diriģentu aicinājums ieviest skolās obligātās muzikālās audzināšanas stundas līdz ar aicinājumu palielināt algas amatierkolektīvu vadītājiem tiks valdības sadzirdēts.

Viens no manu Dziesmu svētku kulminācijas brīžiem bija deju lieluzvedums “Tēvu laipas”, ko droši varam saukt par pasaules brīnumu sakrālā satura, izmeklētās horeogrāfijas un režijas dēļ, spējot visaugstākajā kvalitātē organizēt teju 15 000 dejotāju latvju rakstos un ritmos. Un vokāli simfoniskās mūzikas koncertu arēnā “Rīga” tūkstoš cilvēku amatieru kora un divsimt piecdesmit mūziķu orķestra izpildījumā. Saviļņoja arī pūtēju apvienotā orķestra koncerts Doma laukumā, skaidri demonstrējot izaugsmi un kvalitāti. Esmu pārliecināta – ja šos koncertus pārraidītu “BBC” vai sižetus par tiem veidotu “Euronews” vai “CNN”, pasaulei burtiski aizrautos elpa, un tā beidzot uzzinātu par Krievijas pierobežas valsti, ES sastāvā esošo Latviju. Kāpēc slēpjamies no pasaules? Un pēc tam brīnāmies, ka par Latviju neko nezina vai zina ļoti maz? Valstij nav PR stratēģijas informēšanā par mūsu kultūras sasniegumiem. Šī ir garām palaista unikāla iespēja sevi parādīt, un šādi mēs apzogam gan sevi, gan pasauli.

Protams, iekļūšana pasaules lielākajās TV nav darbiņš, kas paveicams dažās nedēļās vai pēdējā brīdī, tādēļ rosinu atbildīgos sākt par to domāt jau šodien. Pamatojums Eiropas televīziju intereses izraisīšanai ir fundamentāls – latviešu Dziesmu un deju svētki ir UNESCO nemateriālā mantojuma dārgums. Ja mēs paši par to neatgādināsim, neviens speciāli neinteresēsies.

Vislielākās diskusijas izraisījis svētku no-slēguma koncerts “Līgo”. Tas tiešām varēja būt laikā kompaktāks, bet mani gandarīja gan Noras Ikstenas lielkoncerta scenārijs, ļaujot koru dalībniekiem vēstīt dialektos, un Pētera Krilova delikātā režija, gan saturā pamatotā, tādēļ organiskā Ivara Mailīša scenogrāfija. Koru nokāpšana un uzkāpšana kļuva par grafisku disciplīnas un organizētības izrādi, ko vēl baudāmāku padarīja smalks un novatorisks intermēdiju koncepts perkusionistu apvienības “Pulsa efekts” izpildījumā. Īpašu uzmanību piesaistīja jauni talanti – Ārijs Šķepasts, kura apdarē skanēja tautasdziesma “Līgo!”, un Jāņa Zirņa diriģētais “Jāņuvakars” jaukto koru izpildījumā, kurā solisti Daumants Kalniņš un Anna Krauja-Čena bija atraduši laikmetīgu dziedājuma intonāciju, patīkami izceļoties citu solistu vidū. Daumants Kalniņš sevi pierādījis kā jaudīgs talants, vokālsimfoniskajā koncertā dziedot no Zigmara Liepiņa rokoperas “Lāčplēsis” tā, ka šķita – debesīs zvaigznes sašūpojas!

Svētku noslēguma koncertā man pietrūka dziesmu, kas piedāvātu drosmīgu, intelektuālu muzikālu jaunradi. Tās iztrūkumu nevarēs kompensēt ne ar ko, pat ar mūsu ģeniālo klasiku ne. Kad piektajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 1910. gadā pirmatskaņoja Jāzepa Vītola un Ausekļa “Gaismas pili”, tā – līdz ar tolaik topošajām Raiņa dzejām – bija patiess mākslas avangards. Visdrīzāk raisīja diskusijas, iespējams, kādā tautas daļā arī neizpratni. Garīgumu un intelektu nevar aizstāt ar melodijā un saturā pasaldu dziesmu par dvēseli koncerta finālā, kuras autors ir mūsu izcilība, manis augstu cienītais komponists Ēriks Ešenvalds. Nevar, jo tas gluži vienkārši nav iespējams. Lai gaisma līgo Latvijā!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+