Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. septembris, 2013
Drukāt

Egils Līcītis: Drēbes ar leģendu

terpi4

Par to, cik klusiņām pie drēbju skapja piezagušies sporta funkcionāri, lai sapostu mūsu vienību startiem Soču ziemas olimpiskajās spēlēs, ir sašutušas pat tās personas, kuras saprot tik daudz, ka futbols ir tas, ko spēlē bez slidām.

Līdzšinējos priekšstatos Latvijas izlasei bij’ jāvalkā sarkanbaltsarkanas vai vismaz linbaltas, ar Lielvārdes jostu apsietas pašaustas drānas, lai TV skatītāju uzpasētu un pazītu piesnigušā slēpošanas trasē vai kamaniņu renē – ekur, mūsējais nesas! Nāk kā viesulis!

Publika vēl neko neteiktu pretī modernākam tērpu ansamblim, ka meičas izskatās pēc sarkanbaltām sniegpārsliņām, bet bobsleja zēni spēļu atklāšanas parādē nosoļo kniedētās ādas jakās ar nacionālo emblēmu. Mēs tikai negribam redzēt Latvijas komandu 
nošņurkušos pantalonos, pelēkos plašķos, brezenta fufaikās vai Mikimausa kostīmos ieģērbtus. Tomēr vietējās Olimpiskās komitejas senlorāni un kokošaneļi izdomājuši pavisam netradicionālu olimpiešu apšūšanas un izkrāsošanas metodi, pasūtot gatavus ancukus pie somu firmas ziemas apģērbu 1963. gada siluetu kolekcijas kataloga. Par drēbēm sacerēta etnogrāfiskā leģenda un maksāts skaidrā naudā. Sočos letiņu sportsmeni būs uzvilkušies jaunās dzelteni brūnās jakas un bikses, jo tautiskā rakstā dzeltens simbolizējot sauli, dzintaru un zeltu, kam jāatmirdz uz pjedestāla. Kamēr šķidri brūnais radojas ar zemes spēku, Lāčplēša neuzveicamību, rupjmaizi, medu un citām viegli atpazīstamām substancēm brūnganā krāsā.

Sabiedrība protestē, ko LOK satamborējusi! Omītes slauka acis, vai atklāšanā Dukurītis karogu arī nesīs dzelteni brūno? Toties sportisti priecājas – varēja būt sliktāk, un labi, ka tērpi nav rudzupuķu zilā vai dardzedzes krāsojuma gammā ietonēti, kas Krievijas bargo likumu iedarbības teritorijā Sočos var izrādīties pat bīstami!

Sporta draugu aiz apkakles vilktie komitejas funkcionāri taisnojas – ar šo garderobi mūsu titāni nekāpšot hokeja laukumā un netraukšoties no kalna. Startiem būšot sporta tērpi, kurus no citiem katalogiem gādās Laimas māte un Sniega māte. Dzeltenbrūnā elegance, vatētais šiks un fifīgais stilīgums somu ”Singer” izpildījumā ir izejamās drānas pastaigām pa olimpisko ciematu, lai kafejnīcā izsūktu kokteilīti, pie glāzītes pasēdētu un medāli apskalotu, kā arī diendusai.

Taču nu neliekas mierā latviešu vieglās rūpniecības un mašīnizšūšanas aizstāvji. Kāpēc pat ne lāpītu micīti nepasūtīja Latvijas tekstilfabrikām, kuras augstās modes mākslā ir nepārspējamas, un pašūdinātu tik glamūrus apģērbus, kādus nedz somu cikcakotāji, nedz ķeizara skroderis un Vairas Vīķes-Freibergas šneideriene nepratīs uztaisīt. Latvieši māk izgatavot ātrgaitas bobsleja šļūcamragavas garāžā un auļojošas slēpes galdniecībā. Trikotāžas formu olimpiskajai komandai no dūrainīšiem līdz velteņiem būtu štrunts izdarināt un sakomplektēt, lai puišus uzpucētu kā brūtgānus, bet meiteņus – kā bildes. Āre, cimdu omītes NATO ģenerāļus apadīja pirkšķainīšiem un aizsargtērpiem latviskos musturos, bet LOK tas neder. Viņi iesēdinās stellēs trollenes un drešmaņus no Somijas, lai noaustu kaut kādas krītamas drēbes dzeltenbrūnā šprotu krāsā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+