Egils Līcītis: Pieprasām ziemas demisiju! 0
Gaidām pavasari. Sēžam kā daiļava, kuras mīļotais krustnesis devies uz Palestīnu, bet par viņa pārnākšanu ne ziņas, ne miņas. Mana vecāmāte, piemēram, turējās pie pārliecības, ka laikapstākļus samaisa ar krievu raķetēm, ko šauj kosmosā no Baikonuras, taču, iespējams, mūsdienās klimata pārmaiņām ir zinātniski komplicētāki izskaidrojumi.
Lai būtu kā būdams, 3. aprīlī vēl darbojas visas šīs nolāpītās atrakcijas – ragaviņu ceļš, slēpju trase, slīdkalniņš un āliņģi priekš roņu peldēm, bet simtajā dienā no gada sākuma jau jābūt iesētiem zirņiem. Kur tos šosezon kaisīs? Zem sniegavīra? Kāda kataklizma mums tuvojas – neražas un bada gads, ledus laikmeta iestāšanās, kad te parādīsies zobenzobu tīģeri, mamuti, ziemeļbrieži un citi salcietīgie dzīvnieki, kuru dabiskais uzturēšanās areāls ir tundra un Ziemeļpols! Cilvēku maciņi ir izpluinīti ar gāzes rēķiniem, latvieši ir pārguruši bez saules gaismas – lai taču ziema sapako savu mantību, puteņus un sniegu, šļūdoņus un šķīdoņus, temperatūru zem normas un bļitkotājus uz ledus gabaliem un lai uz ātrāko lasās prom. Te nevis ministrus jāmēģina gāzt no troņiem, bet stingri jāpieprasa ziemas demisija! Latvieši jau tā pēc dabas nav raksturojami kā nelabojami optimisti, un gausinātā pavasara nākšana vēl vairāk nosit dūšu. Ārkārtas situācijā iekrituši mūsu purvīši. Viņi jau sapirkušies akvareļkrāsas, un otas iemērktas paletē, taču palu laiks kā nenāk, tā nenāk, bērzi pieriesušies sulām, stāv bez zaļas dzīvības zīmēm.
Kūlas dedzinātāji arī ir dimbā – nagi niez, taču nav pat ķērpju, ko svilināt. Gājputnu draugi vai visas actiņas izskatījuši – nu, nav. Nav ne ķīvīšu, ne ķivuļu, tikai kāda dulna zoss iemaldījusies. Ļaudis saslimst ar ziemas skumjām un nedabū uzmundrinājumu – pasaki depresijai apčī!
Pat gripa neatkāpjas, un stipri sinepju plāksteri jātur gatavībā cīņai ar negantajiem vīrusiem un baciļiem. Pa garo laiku tumsas valstībā dāmas ir daudz ko jaunu uzšuvušas un sagādājušas 2013. gada pavasara kolekciju, taču mini lindrakiem jāstāv skapī kodēm par barību, jo garderobē ir viena tēma – vatētas drēbes, cimdi, šalles, kapzeķes un zābaciņi. Tik modificēts “pavasaris” dara tramīgus arī politiķus, kuri uzmanīgi pēta, cik štruntīgi izskatās viņu reitingi. Nav ko cerēt uz kāpumu un palēcienu, ja tauta ir iekalta ledus klaušās, novārdzināta un sadusmota. Kā vienīgos mierinājuma vārdus un balzamu partiju brūcēm rodam vien apstāklī, ka diezin vai Latvijā šodien ir nepopulārāka persona par prognozistu Tomu Brici. Kāds saskaities vīrs ar āmuru sadauzījis radio, kārtējo reizi izdzirdis nelaimes putna vēsti, ka “ziema negrib atkāpties” un “atkal tiksiet aizputeņoti”. Ja ziemas despotija turpināsies – kurā pamalē celsies anticiklons, kurš izkausēs lāstekas un pat aukstuma punktā Zosēnos atnesīs siltu vasaru? Ja nu sasvīdušas meičas, ziedoni un mierīgu eksistenci ēnā zem banānkoka šogad dabūsim redzēt tikai fočenēs vai pa teļļuku?
