Eiropas savienojumi vēl tālu no pilnības. Saruna ar ES transporta lietu komisāru no Igaunijas Sīmu Kallasu 0
Eiropas Savienības savienošana ne tikai ar gāzes vadiem, bet arī ar ceļiem pēc Ukrainas krīzes ir kļuvusi par dubulti svarīgu jautājumu. Tā uzskata Eiropas Savienības transporta lietu komisārs no Igaunijas Sīms Kallass. Viņš aizvien uzsver – ceļi ir valsts spēka rādītājs. Viņaprāt, te vēl joprojām ir plašs darba lauks. Nākamajam komisāram, kas šo amatu uzņemsies pēc viņa, S. Kallass iesaka vairāk pievērsties Eiropas sauszemes ceļiem.
– Jūs nesen bijāt Ukrainā un Eiropas Komisijas vārdā solījāt Ukrainai visu iespējamo palīdzību. To darot, kāda jums pašam bija iekšējā izjūta par Ukrainas attīstību?
– Situācija Ukrainā ir ārkārtīgi smaga, par to nav šaubu, tomēr premjerministrs un viņa komanda man atgādināja atmodas gadus un pirmo valdību Baltijā – Igaunijā un Latvijā. Tā ir apņēmības pilna izvest Ukrainu no grūtās situācijas. Pagaidām ir ļoti grūti pateikt, cik liela ir administratīvā kapacitāte un kā izdosies atjaunot ekonomiku, tomēr Ukraina ir valsts ar ļoti daudziem resursiem, piemēram, lauksaimniecībā, ko var attīstīt un radīt ļoti daudz izcilu produktu. Es teiktu, ka ir pazīmes, kas nes lielu cerību.
Eiropas Savienība un Starptautiskais valūtas fonds gatavo apjomīgu palīdzību, tajā pašā laikā Ukrainas liktenis ir pašu ukraiņu rokās. No ārienes ir tikai palīdzība, lielākoties kredīts, kas ar laiku būs jāatdod. Manuprāt, ļoti izšķiroša lieta būs gāzes cenas patērētājiem, kas solās pieaugt par 56 procentiem. Tas ir ļoti daudz. Tomēr valdība, izskatās, ir gatava ar to cīnīties, un mans personiskais viedoklis – valdība ir gatava īstenot nepieciešamās reformas un stabilizēt situāciju, lai gan nekad nevar zināt, kas var notikt, jo Ukrainas austrumi ir reālā karā un neviens nezina, kā tas beigsies.
– Ukrainas situācija līdzīgi kā enerģētikā piešķir jaunu dimensiju arī jūsu atbildības sfērai, proti, transporta savienojumiem, kas Baltijas valstis saslēgtu ciešākā tīklā ar Rietumu Eiropu. Izskatās, ka apjomīgais dzelzceļa projekts “Rail Baltica” aizvien ir procesā, lai gan tam jau sen vajadzēja būt atrisinātam. Šoreiz uz savām prasībām uzstāj Lietuva, kas iebilst pret faktu, ka ātrgaitas vilciena sliedes nešķērsos Viļņu.
– Esmu pārliecināts, ka, par spīti visiem iekavējumiem, šo projektu noteikti īstenos. Tik ļoti daudz jau ir izdarīts, lai to ieviestu. Visās trīs Baltijas valstīs par to ir ļoti daudz diskutēts un bijuši tūkstoši labojumu projekta likuma gaitā, tomēr neviens nekad nav apstrīdējis faktu, ka šis projekts no tiesas ir ļoti svarīgs, un tas ir ļoti skaidrs un gaišs vēstījums, ko es gribētu uzsvērt. Tagad mums ir jāsagaida ļoti konkrēts priekšlikums, un arī Latvijas līderiem ir veicams ārkārtīgi liels un svarīgs darbs. To nevajag novērtēt par zemu. Runājot par Lietuvas prasībām, es pats vienmēr esmu teicis, ka Viļņai noteikti ir jābūt daļai no Eiropas dzelzceļa savienojuma, tomēr Lietuva visā līdzšinējā sarunu procesā to nekad neuzsvēra, taču tagad tas tiek pacelts. Kaut kas, protams, tagad ir jādara, mēs esam noskaņoti konstruktīvi to risināt. Redzēsim.
– Pēc Ukrainas krīzes aizvien skaļāks ir kļuvis arī jautājums par enerģētikas savienību, proti, ka Eiropas valstīm jāsaslēdzas daudz ciešāk un stingrāk jāregulē enerģijas tirgus un sadarbība ar partneriem no trešajām valstīm, tajā skaitā ar Krieviju. Vai esat par lielāku centra, proti, Briseles, lomu Eiropas enerģijas tirgū?
– Domāju, ka enerģijas savienībai ir liela simboliska vērtība, tomēr enerģija ir ļoti liels bizness, un šeit, Eiropā, allaž pastāvējis viedoklis, ka enerģētika ir jābalsta uz tirgus ekonomiku un uzņēmējdarbības interesēm, tomēr Ukrainas situācija ļoti lielā mērā šo attieksmi ir mainījusi. Eiropas enerģētikas komisārs Ginters Etingers strādā ļoti smagi, lai šo situāciju risinātu. Līdzīgi kā transportā, arī enerģētikas sektorā pietrūkst starpsavienojumu. Eiropas enerģijas stratēģijas vai savienības mērķis ir radīt tādu vidi, kas ir ļoti fleksibla un atbrīvo dažādus enerģijas plūsmas ceļus, mainot arī to virzienu. Piemēram, kā Slovākijas gadījumā, kad gāze nāk ne tikai no Ukrainas, bet plūst arī no Slovākijas uz Ukrainu, vai arī savienojot Baltiju ar Eiropas piegādātājiem.
Vissvarīgāk patiešām ir radīt tādu savienojumu tīklu, kas spēj stāvēt pretī jebkuriem enerģijas piegādes traucējumiem no malas.
– Kā jūs vērtējat nesen aizvadītās Eiropas Parlamenta vēlēšanas un faktu, ka tajās tik ievērojamu atbalstu guva radikālās un eiroskeptiskās partijas?
– Eiropas Komisija ir izpildvara un strādā ar tādu Eiropas Parlamentu, kāds ir ievēlēts, un mēs to nekritizējam. Tomēr, protams, mēs analizējam rezultātus. Cerēsim, ka pārāk neievilksies jaunās Eiropas Komisijas izveidošana. Aizvadītajā sasaukumā darbu sākām tikai februārī, lai gan komisijai bija jābūt gatavai jau agrā rudenī. Viss būs atkarīgs no tā, kā dalībvalstis spēs vienoties par Eiropas Komisijas prezidentu un citiem svarīgiem posteņiem.
– Latvijas politiķi visai skaidri ir izteikušies, ka vēlētos, lai mūsu nākamais komisārs iegūst ar finansēm vai ekonomiku saistītu Eiropas Komisijas portfeli. Ko vēlas Igaunija?
– Es domāju, ka to ir pāragri prognozēt gan Igaunijai, gan Latvijai. Manuprāt, jums nevajadzētu uz kaut ko pieteikties un galu galā to nedabūt. Ir jāskatās, kādas būs politisko grupu un personāliju kombinācijas. Eiropas Komisijas prezidents nolems, kam kāds portfelis tiks. Latvija, protams, var norādīt, kādas jomas gribētu, ņemot vērā konkrētās personas pieredzi, un Latvijas kandidātam, bez šaubām, ir lieliskas finanšu un ekonomikas zināšanas.
Un vēl portfeļa veiksme lielā mērā ir atkarīga no paša cilvēka, jo katrai jomai ir svarīgi elementi, ko var attīstīt. Ja komisārs ir aktīvs un smagi strādā, tad arī pašu portfeli var padarīt svarīgu, tāpēc es nedomāju, ka par šīm ieņemamajām jomām būtu tik ļoti jāuztraucas un jādreb.
– Ko jūs atstāsiet mantojumā nākamajam Eiropas transporta lietu komisāram?
– Vislielākais uzdevums būs nodrošināt lielo Eiropas transporta projektu ieviešanu dzīvē, raudzīties, kā šo procesu pieņem un īsteno valdības. Vēl ir ļoti daudz darāmā Eiropas vienotās gaisa telpas izveidošanā, un šis jautājums kļūst arvien aktuālāks. Arī zemes ceļu transports. Jā, protams, mums jau ir virkne standartu un milzīga uzmanība pievērsta ceļu drošības problēmām, tomēr aizvien daudz kas neatrisināts ir ceļu infrastruktūrā. Sauszemes ceļu transports joprojām ir ar milzīgu ietekmi. Tas veido 75 procentus no visa Eiropas transporta. Manuprāt, nākamajam komisāram tam būtu jāpievērš liela uzmanība. Un, jā, es te varētu vēl saukt kuģošanu un citas ļoti būtiskas jomas.
