Uncategorized

Emocijas ir mūsu iekšējais kompass. Kā tās regulēt attiecībās ar bērniem?0

Foto – Shutterstock

Katra cilvēka navigācijas sistēma ir emocijas, kas ļauj orientēties dzīvē un signalizē par iespējām un draudiem. Tomēr šī sistēma komplicētajā sociālajā realitātē nav nekļūdīga. Lai tā veiksmīgi darbotos vecāku un bērnu attiecībās, veselības centra “Vivendi” klīniskā psiholoģe KRISTĪNE DŪDIŅA palīdz izprast, kā šis iekšējais kompass funkcionē un kā pieregulēt, ja tā darbībā gadās kļūme.

– Cilvēks spēj izjust plašu emociju gammu, un katrai no tām ir sava loma. Prieks parāda, kas ir labs vai vēlams, bailes un riebums signalizē, no kā vajadzētu izvairīties, bet dusmas sagatavo cīņai.

Emocijas sūta ķīmiskus signālus muskuļiem un orgāniem, kas mūs sagatavo un mudina rīcībai. Spēcīgākās emocijas var motivēt rīkoties un rosināt impulsīvas, automātiskas domas un rīcību, vēl pirms esam aptvēruši un apdomājusi situāciju. Dažubrīd tas palīdz – briesmu brīdī spēcīgas emocijas rada rīcību, kas var glābt dzīvību. Piemēram, pastaigas laikā mežā pie kājām kaut kas sakustas… Čūska! Mūs pārņem spēcīga baiļu sajūta, un mēs atlecam malā. Palūkojoties vēlreiz, izrādās, ka tas bija tikai zars, un baiļu sajūta mazinās.

– Emocijas neatšķir reālo un domu pasauli, tādēļ pirmā reakcija ir spontāna, tomēr jau tūlīt seko domas par notikušo, kas emocijas pastiprina vai slāpē. Laikam to pašu vērojam vecāku attiecībās ar bērniem?

– Esat ievērojuši, kā vecāki iepērkas kopā ar bērniem? Un kā vecāki atsakās nopirkt kārotos saldumus? Bērni piktojas, sāk kliegt, raudāt. Vecāki nevēlas pakļauties bērna prasībai, bet jūtas bezspēcīgi un dusmīgi. Viņiem prātā pazib doma: “Ko gan domās citi pircēji? Ka es esmu slikta mamma vai tētis!” Un rodas kauns, pieaug dusmas. Tomēr tad vecāki atceras, cik bieži šādas situācijas redzētas, un nodomā: “Lielākā daļa vecāku ir bijuši šādā situācijā, un mani sapratīs.” Emociju intensitāte mazinās, un vecākiem ir vieglāk pieņemt racionālu lēmumu. Apzinoties automātiskās domas, kas emocijas pastiprina vai slāpē, mēs varam apzināti pārvērtēt situāciju un tās nozīmi, tādejādi pielāgojot arī emocijas.

– Vai emociju regulēšanā ir izmantojami kādi paņēmieni?

– Visbiežāk par nepieciešamību regulēt emocijas mēs iedomājamies tikai tad, kad to intensitāte mums traucē īstenot savas vēlmes vai liek rīkoties pretēji vēlamajam. Nereti ar emociju regulāciju saprot intensīvu emociju apspiešanu, bet tā ir kā ugunsgrēka dzēšana, jo paņēmienu diapazons ir krietni plašāks. Efektīva emociju regulācija ir tad, ja spējam elastīgi izmantot dažādus paņēmienus. Jāņem vērā, ka mums ir izveidojušies arī ieradumi, kā regulējam vai reaģējam uz emocijām. Lai tos mainītu un apgūtu, ir nepieciešams laiks, treniņš un pacietība.

– Miniet kādu piemēru!

– Ja esam ļoti spēcīgu emociju varā, labākais risinājums ir uzmanības novēršana. Tas ir vieglāk paveicams, ja sākam darīt kaut ko citu vai uz brīdi attālināmies no situācijas. Nereti šis ir vienīgais līdzeklis, kas palīdz izvairīties no pārsteidzīgas rīcības, kad virmo emocijas. Ja tās nav tik spēcīgas, un tik un tā nespējam apturēt domu skrējienu, kas tās pastiprina, tad varam mēģināt domas pievērst kaut kam citam. Piemēram, var vērot savas ķermeņa sajūtas un reakcijas – elpošanu, sasprindzinājumu ķermeņa daļās – un izmantot dažādus relaksācijas paņēmienus: atslābināt sarauktos plecus, ievilkt dziļāk elpu un lēni izelpot. Vai rēķināt galvā kādu sarežģītu uzdevumu, piemēram, skaitīt pa septiņi vai reizināt ar trīs. Ar skaitīšanu līdz desmit, visticamāk, nebūs līdzēts, jo pieaugušam cilvēkam tas neprasa tik intensīvu domāšanu, lai kalpotu uzmanības pārslēgšanai.

– Kā rīkoties, ja tik un tā ar to nav līdzēts?

– Ja pamanām pirmās aizkaitinājuma pazīmes, var palīdzēt situācijas pārvērtēšana. Pavērojiet savas domas! Iespējams, pamanīsiet, kā ar tām kāpināt savas emocijas: “Viņš mani nemaz neciena! Es atkal nokavēšu darbu. Citi domās, ka es netieku galā un esmu slikta mamma (vai tētis).” Jāpavērtē, kā vēl varu paraudzīties uz notiekošo? Kādas domas man var palīdzēt saglabāt mieru?

– To pateikt ir vieglāk, nekā izdarīt!

– Jā, viegli tas nav, tomēr spēju neiet pavadā automātiskām domām un spēju paraudzīties uz situāciju no dažādiem skatupunktiem var attīstīt, to praktizējot.

– Tad iesakiet, kā šādām situācijām sagatavoties!

– Ja zinām, ka uz auduma atstāts neizslēgts gludeklis var izraisīt ugunsgrēku, mēs ielāgojam to vienmēr izslēgt. Ne vienmēr mēs līdzīgi novēršam iepriekš paredzamas emocionāli eksplozīvas situācijas, kas atkārtojas. Tādi ir rīti pirms ierašanās bērnudārzā vai iepirkšanās veikalā. Ja ir situācijas, kas regulāri nonāk līdz baltkvēlei, ir vērts pārdomāt, vai kaut kā varam mainīt situāciju, apstākļus vai savu attieksmi pret to. Iedomāsimies iepirkšanos veikalā! Mēs zinām, ka bērns vēlas, lai pērkam saldumus, bet mēs to nevēlamies darīt. Soli pa solim bērns nonāk līdz raudāšanai, un, kad esam tikuši laukā no veikala, bērns no mums uzzina, cik nejauks, kaprīzs radījums viņš ir, un, iespējams, tiek pat sapurināts un iepļaukāts! Lai mainītu šo situāciju, var izvēlēties mazu piemājas veikalu, ar bērnu iepriekš pārrunājot, kas jānopērk, un iepirkšanās laikā viņu nodarbinot ar kādu rotaļlietu, iedodot augli vai sulu. Problēmu risināšana un situācijas apzināta veidošana ir efektīvākais veids, kā izvairīties no emociju vadītas rīcības, ko nākas nožēlot.

Saistītie raksti

– Tas šķiet tik vienkārši, lai gan noteiktos apstākļos piemirstas, jo emocijas ņem virsroku. Audzināšanas ieradumu veidošanu vecāki var balstīt uz savu pieredzi vai ir vērts lūgt speciālistu atbalstu?

– Apzinātas emociju regulācijas pamatā ir spēja apzināties, ko es jūtu, un nosaukt to vārdā. Tādejādi tiek aktivizēti smadzeņu centri, kas nodrošina emociju regulāciju. Cilvēkiem, kas spēj niansētāk atpazīt savu jūtu gammu, ir labākas emociju regulācijas spējas. Tāpēc ir vērts arī ikdienā šad tad pievērst uzmanību un atbildēt sev, kā es jūtos. Visbiežāk emociju regulācija notiek automātiski. Tomēr šī spēja mazinās, ja iepriekš esam veikuši darbības, kas prasa koncentrēšanos. Tādēļ pēc grūtas dienas darbā ir liels risks zaudēt pacietību un uzliesmot par mazāko sīkumu, jo ir izsīkušas spējas sevi regulēt. Tādā brīdī prātīgākais ir izvairīties no iespējamām nepatikšanām, apzināti izvēlēties relaksējošas nodarbes, kas palīdz atgūt spēkus. Dažiem cilvēkiem jāpieliek lielākas pūles, lai vadītu savas emocijas, jo daba tos apveltījusi ar jūtīgāku temperamentu – emocijas rodas vieglāk un ir intensīvākas. Tikmēr citu izvest no pacietības ir daudz grūtāk. Ir ļoti daudz rakstu un grāmatu par bērnu attīstību, taču ar tām ne vienmēr pietiek, lai atrastu risinājumu savai situācijai. Speciālista vadīta pašizziņas un atbalsta grupa palīdz vecākiem kļūt apzinātākiem, labāk saprast savus bērnus un viņu vajadzības, kā arī daudzpusīgi izvērtēt savus audzināšanas ieradumus un pilnveidot prasmes. Savukārt pieredze, ko bērns iegūst pirmsskolas vecumā, ir pamats viņa fiziskajai un garīgajai labklājībai visa mūža garumā, un vecāki, būdami ar bērniem ikdienā, ieliek drošu pamatu visai dzīvei. Protams, grūtības var risināt arī vēlāk, bet tad tas prasa daudz lielāku ieguldījumu.

 

LA.lv