Horoskopi un mistika

Eņģeļi – dievišķi sūtņi, citplanētiešu diplomāti vai zemapziņas vēstījums 0

Goverts Flinks. Eņģeļi pavēsta ganiem par Kristus dzimšanu. (1639)

Autors – Māris Zariņš

Reliģiskās ideoloģijas pauž, ka eņģeļi ir kāda konkrētā dieva radītas bezķermeņa, bet ar saprātu un gribu apveltītas būtnes, kuras kāds fantastisks to radītājs norīkojis cilvēkam viņa aizsargāšanai un pārvaldīšanai. Tā kā vēstures gaitā fiksēta gūzma pārsteidzošu gadījumu, kuros cilvēki spējuši izdzīvot visekstremālākajos gadījumos, šī izglābšanās piedēvēta tieši šīm būtnēm. Un mūsdienu zinātnieki mēģina tam gūt arī iespējami racionālu skaidrojumu.

Daži no pārsteidzošajiem gadījumiem

Ikdienā lielākā daļa cilvēku, kuri ir brīvi no domām par kaut kādiem dieviem un citiem reliģiskiem māņiem, nonākot dzīvību apdraudošās kritiskās situācijās, tomēr mēdz palīgos piesaukt eņģeļus – tieši tā, it kā viņi vērstos pie saviem vistuvākajiem draugiem. Tāpēc, kā pauž daudzi reliģiski noskaņoti cilvēki, šīs būtnes arī ir “iedarbinātas” tikai kritiskās situācijās. Un tad tās ne tikai novērš šķietami neizbēgamas automašīnu sadursmes, kas radušās to vadītāju rupjas kļūdīšanās rezultātā, bet arī neļauj sagrūt nolaistai mājai vai izcelties ugunsgrēkam, palīdz pieņemt vispareizāko lēmumu mirkļos, kad cilvēks nezina, kā vajadzētu rīkoties, un, kā reiz minēts dokumentos, pat salabo pārdurtas riepas. Taču, lai kā arī būtu, nevienam īsti nav izdevies šīs būtnes skatīt vaigā. Lai gan, iespējams, ir arī daži izņēmumi…

Viens no šādiem gadījumiem noticis 1991. gadā, ko nācies izbaudīt anglietei Keitai Bridžerei. Tajā dienā viņa, kā ierasts, braukusi autobusā uz darbu Čentemā Kentas grāfistē. Kad autobuss uzsācis braukšanu lejup pa salīdzinoši stāvu pakalnu, Keita sadzirdēja izmisušu vadītāja kliedzienu par to, ka pārstājušas darboties bremzes. Uzņemot aizvien lielāku ātrumu, autobuss nevaldāmi traucās taisni uz priekšu tieši virsū augstai ķieģeļu sienai ceļa līkumā. Šķita – šaušalīga katastrofa ir neizbēgama.

Pēkšņi Keita ieraudzījusi vairākas savādas figūras, kas it kā lēnām slīdējušas ārpusē gar autobusa logu. Tās bijušas ārēji ļoti pievilcīgas, gaišmatainas būtnes garos virstērpos. Keita acumirklī nodomājusi, ka tie ir eņģeļi. Nākamajā mirklī šīs būtnes izkārtojās starp sienu un autobusu, kas pēkšņi pats no sevis apstājās dažu centimetru attālumā no šķēršļa. Savukārt būtnes tūlīt pat izgaisa un pazuda. Taču, pateicoties kaut kam pārdabiskam – citādi šo izglābšanos nodēvēt nav iespējams –, pasažieri bija pasargāti no dažādām traumām un neviens negāja bojā. Tiesa, Keita bija vienīgā no visiem, kas redzējusi šos izglābšanās “vaininiekus”.

Vēlāk, kad autobusu nogādāja darbnīcā, mehāniķi neizpratnē grozīja galvas: bremzes bija pilnībā izgājušas no ierindas, un nebija iespējams izskaidrot, kā autobusam izdevies pašā pēdējā brīdī apstāties pirms asā ceļa līkuma tieši ķieģeļu sienas priekšā…

Pasaulē ir daudz plašsaziņas līdzekļu, tostarp arī tīmeklī, kas atspoguļo un publicē stāstus par līdzīgiem gadījumiem. Paranormālo parādību pētniece Houpa Praisa savā grāmatā “Eņģeļi: patiesi stāsti par to, kāda ir to ietekme uz mūsu dzīvi” minējusi vismaz 1500 tādu gadījumu, kuros izglābšanās notikusi tik neizskaidrojami brīnumainā kārtā un kuros šī glābēja loma allaž piedēvēta eņģeļu izdarībām.

Pētnieki secinājuši – lai arī šādi bezķermeņa glābēji tikai ļoti retos gadījumos varot būt redzami, tomēr visbiežāk tos redzot izpletņlēcēji tajos mirkļos, kad neatveras izpletnis un sākas šaušalīgā pikēšana zemes virzienā. Kā pauduši daudzi tādās situācijās tomēr izglābušies cilvēki, viņiem līdzās pēkšņi uzradušās cilvēkveida figūras, kas pēkšņi palēninājušas kritiena ātrumu un mainījušas tā virzienu tā, lai nelaimīgais izpletņlēcējs ideāli piezemētos kādā atbilstoši slīpā virsmā, ūdenskrātuvē, siena kaudzē vai lielā sniega kupenā.

Viens no tādiem piemēriem ir gadījums ar polārpētnieku Pjotru Zadirovu, kuram reiz nenostrādāja izpletnis un kurš no 800 metru augstuma krita uz apledojušas zemes. Pēkšņi viņš uz tās ieraudzījis dīvainu sievietes figūru, kura, noņēmusi no sevis pūkainu lakatu un, satvērusi to aiz abiem galiem, izsviedusi sev priekšā. Pjotrs nokritis tieši uz šā lakata, nejuzdams nekādas sāpes. Patiesībā izrādījās, ka viņš nokritis lielā sniega nogruvumā, kas bija izveidojies to dažu mēnešu laikā, kamēr sniega tīrāmā mašīna tīrīja lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās joslu. Ja viņš būtu nokritis kaut vai pusotru metru tālāk, tad būtu atsities tieši pret betona skrejceļu… Pēc šā atgadījuma Zadirovs par saviem līdzekļiem uzbūvējis divas koka baznīciņas: vienu savā dzimtenē Krievijā, otru – Antarktīdā…

Tas notika kosmosā

Tomēr, šķiet, vispārsteidzošākā tikšanās ar eņģeļiem notikusi kosmosā. 1985. gadā, kad PSRS kosmiskā programma bija attīstības briedumā un par visu veidu ārkārtas gadījumiem labprātāk klusēja, tos pat nepieminot, kosmosa stacijā “Salut–7” notika kaut kas neparedzēts. Tā bija lidojuma 155. diena. Apkalpē bija trīs kosmonauti – Oļegs Atkovs, Vladimirs Solovjovs un Leonīds Kizims. Tajā brīdī viņi nodarbojās ar ieplānotajiem eksperimentiem un novērojumiem. Drīz vajadzēja sākties medicīnas eksperimentu sērijai. Pēkšņi staciju pārmāca mirgojoša oranža gaisma, kas kosmonautus pamatīgi apžilbināja. Tas nebija pašā stacijā noticis sprādziens vai ugunsgrēks. Izskatījās, ka dīvainā gaisma iekļuvusi no ārpuses, no kosmosa, proti, cauri absolūti necaurspīdīgajām stacijas sienām.

Par laimi, redze kosmonautiem ātri atjaunojās. Pieplakuši pie iluminatoriem, viņi nespēja noticēt savām acīm: ārpus kosmiskās stacijas oranžas krāsas mākonī bija ļoti skaidri saskatāmas septiņas gigantiskas figūras! Tām visām bija cilvēciskas sejas un ķermeņi, un vēl uz to mugurām varēja saskatīt kaut kādus puscaurspīdīgus veidojumus, kas ļoti līdzinājās spārniem.

Visi trīs kosmonauti bija vīri ar visnotaļ noturīgu psihi, sagatavošanās periodā izturējuši visskarbākos pārbaudes testus, un nevarēja būt arī nekādas runas par reliģisko apmātību. Taču visiem trim teju vai vienlaikus ienākusi prātā viena un tā pati doma: kosmosā līdzās viņu stacijai lidoja eņģeļi! Izskatījās gluži kā cilvēki, tomēr bija kaut kādi citādi, un galvenā atšķirība izpaudās tieši šo būtņu sejās. Tās it kā smaidīja. Taču tas nebija vienkāršs sastapšanās smaids, bet gan savdabīga sajūsmas izpausme. Viens no kosmonautiem vēlāk teica: “Mēs, cilvēki, tā nesmaidām…”

Aptuveni desmit minūtes eņģeļi pavadījuši kosmisko staciju “Salut–7” nemainīgā ātrumā, turklāt allaž precīzi atkārtojot tās manevrus, bet tad acumirklī pazuduši. Vienlaikus pazuda arī oranžais mākonis, un tas viss kopumā kosmonautu sirdīs pēkšņi radījis neizskaidrojamas skumjas, savdabīgu kaut kā būtiska zaudējuma sajūtu. Visbeidzot, pilnībā attopoties, apkalpes komandieris Oļegs Atkovs par notikušo ziņoja lidojuma pārvaldes centram, kas jau drīz atsaucās un acumirklī pieprasīja detalizētu atskaiti par redzēto. Kad tā bija uzrakstīta un ar to iepazinās lidojuma uzraudzības vadītāji, dokuments acumirklī ieguva atzīmi “slepeni”, savukārt par pašiem kosmonautiem nopietni ieinteresējās zemes mediķu komanda. Tādējādi sanāca tā, ka ieplānoto medicīnisko eksperimentu kosmosā vietā stacijas apkalpe bija spiesta nodarboties pati ar savas veselības stāvokļa izpēti, un runa bija gan par fizisko, gan psihisko veselību. Visi testi uzrādīja visnotaļ normālu stāvokli, tāpēc pieņēma lēmumu uzskatīt notikušo par grupveida halucināciju, ko izraisījis piecus mēnešus ilgā lidojuma nogurums.

Taču tad notika absolūti neparedzētais. 167. lidojuma dienā pirmajai apkalpei pievienojās vēl trīs kolēģi: Svetlana Savicka, Igors Volks un Vladimirs Džanibekovs. Un jau drīz orbitālo staciju atkal izgaismoja spoža oranžā gaisma, un, protams, parādījās arī par eņģeļiem nodēvētās septiņas būtnes. Tagad jau visi seši kosmonauti noziņoja par to, ka redzējuši “sajūsmā smaidošus eņģeļus”. Zemes speciālistiem nācās pilnībā atteikties no versijas par grupveida prāta aptumšošanos pārpūlēšanās rezultātā, jo otra apkalpe bija ieradusies stacijā burtiski tikai pirms dažām dienām, turklāt jau iepriekš bija iepazīstināta ar priekšā esošās trijotnes ziņojumu par agrāk novēroto.


Tagad jau iesaistot arī citu nozaru – no psiholoģijas līdz teoloģijai – speciālistus, arī pēc ļoti rūpīgas analīzes neparastajai parādībai tā arī nespēja rast izskaidrojumu. Pašiem kosmonautiem ieteica par redzēto īpaši nerunāt. Kaut vai tāpēc, ka tajā laikā PSRS valdošā ideoloģija eņģeļu esamību neatzina par iespējamu.

Protams, visu kosmosa stacijā notikušo un ārpus tās novēroto varētu arī norakstīt uz tā dēvētā “cilvēciskā faktora” rēķina, jo neviens jau vēl joprojām skaidri nezina, kā atrašanās kosmosā, jo sevišķi ilgstoša, īsti iedarbojas uz cilvēka psihi. Tostarp pasaulē pietiekami lielu viļņošanos izraisīja leģendārā Habla teleskopa veiktie uzņēmumi, kurus uzņēmīgie rietumvalstu žurnālisti bija iespējuši dabūt (nopirkuši?) no kādas slepenas amerikāņu laboratorijas, kur ārkārtīgas slepenības (ak, nu kā gan citādi, vai ne?) apstākļos speciālisti pētīja Habla teleskopa fiksētu anomāliju. Uzņēmumā bija skaidri saskatāmas… septiņas lidojošas eņģeļveida figūras! Protams, šo būtņu īsteno iedabu pētniekiem vēl joprojām nav izdevies atklāt.

Taču ar to vēl “eņģeļu lieta” nebeidzās. Mazliet vēlāk Habla teleskops sarūpēja nākamo noslēpumu, par kuru joprojām nav pieņemts pārlieku plaši izrunāties. Veicot galaktikas NGG–35323 izpēti, Habla teleskopa sensori fiksēja septiņu spožu objektu parādīšanos Zemes orbītā. No pirmajiem saņemtajiem attēliem pētniekiem veidojās priekšstats, ka tajos fiksēti vairāki NLO, kas lido grupā. Taču dažos vēlāk saņemtajos attēlos jau varēja nepārprotami samanīt viegli izplūdušas, tomēr apjaušamas mirdzošas figūras ar spārniem, kas acumirklī atgādināja Viduslaikos tapušo kristiešu eņģeļu veidolu.

Viens no Habla teleskopa projekta inženieriem Džons Pretčers žurnālistiem atklājis, ka šīs figūras bijušas vismaz 20 metrus augstas, to spārni izvērsumā sasnieguši mūsdienu lielāko aerobusu spārnu platumu, un tās izstarojušas ļoti spēcīgu gaismu. Protams, vēl nav izdevies precīzi noskaidrot, kas ir šīs būtnes, taču dīvainākā esot pārliecinošā sajūta par to, ka šīs būtnes uzvedušās tā, it kā liktu saprast, ka ļoti vēlas, lai tās nofotografē…

Jāpiebilst, ka par šiem konkrētajiem Habla teleskopa uzņēmumiem, kurus no slepenības kārotājiem bija iespējuši izvilināt savukārt neremdināmie atklātības kārotāji žurnālisti, neparasti lielu ieinteresētību izrādīja arī Vatikāna oficiālās aprindas. Noskaidrots, ka notikušas vairākas katoļu Baznīcas galvenā midzeņa pārstāvju tikšanās ar NASA speciālistiem, kurās svētie ļaudis, sev par lielu pārsteigumu, uzzinājuši, ka “eņģeļveidīgas anomālijas kosmosā ir bieži sastopama parādība”. Šādas vispārpieņemtajam eņģeļu veidolam ļoti līdzīgas figūras bieži redzējuši arī amerikāņu šatlu piloti, to periodisku parādīšanos fiksējusi arī pavadoņu pētnieciskā un spiegošanas aparatūra. Taču, kā jau minēts, vēl līdz gluži nesenam laikam šos faktus nezin kāpēc ļoti cītīgi slēpa no sabiedrības.

Bet šajā “kosmisko eņģeļu” fenomenā ir vēl kāds ļoti svarīgs aspekts. Proti: bezkaislīgā modernā tehnika fiksējusi septiņas “eņģeļveida figūras”, krievpadomju kosmonauti tās redzējuši paši savām acīm, un kristiešu jūdaiskās izcelsmes Bībelē arī vēstīts tieši par kaut kādiem septiņiem eņģeļiem, tā dēvētajiem “visaugstākajiem dieva slavas veicinātājiem”. Ļoti grūti kaut vai tikai pieņemt, ka tā ir vienkārša sagadīšanās…

Ārpus laika esošas būtnes

Taču pēdējā laikā šis eņģeļu fenomens iemantojis jaunu, negaidītu pavērsienu gluži neierastā aspektā. Tā ir tā dēvētā transkomunikācija. Šajā terminā paranormālo parādību pētnieki apvieno dažādu bezķermeņa būtņu vēstījumus no smalkās pasaules jeb globālā enerģētiskā lauka. Tie mēdz pienākt pa dažādiem ceļiem: pa radio, tālrādē, tīmeklī, un par to “autoriem” parasti uzskata mirušo cilvēku dvēseles.

Tomēr tagad komunikācijā ar pētniekiem stājušies jauni abonenti, kurus, atbilstoši cilvēces mērauklām, var dēvēt arī par “eņģeļiem”. Tiesa, šīs būtnes jeb parādības pašas sevi dēvējot par “garīgajām būtībām”, kas tomēr neesot tas pats, kas “mirušo cilvēku dvēseles”. Un šie abonenti par sevi jau paspējuši paziņot, ka ir būtnes, kas mīt ārpus mūsu izpratnes laika un, kaut arī nekad nav iemiesojušās fiziskā ķermenī, jau daudzas tūkstošgades rūpīgi seko cilvēces attīstībai.

Šīs gara būtnes pavēstījušas, ka stājušās ar cilvēkiem tiešā kontaktā sešas reizes, proti, galvenokārt brīžos, kad mūsu pasaule sasniegusi tādu attīstības posmu, kad jāizšķiras, kurp tālāk attīstīsies evolūcija – uz tumšo laikmetu vai apgaismības ēru. Pēdējais vēstījums esot šāds: “Šī ir septītā reize, kad mēs pavadām un virzām jūsu progresu virzienā uz brīvību, pārticību un veselīgi saprātīgu nākotni, kurā cilvēce atbrīvosies no neiecietības un cietsirdības važām. Un šajā nākotnē ar datora, tālruņa, radio un citu tehnisko ierīču palīdzību būs iespējams nodibināt auglīgas un noturīgas savstarpējās attiecības ar gaišajiem, garīgajiem eksistences līmeņiem…”

Šo parādību pētnieku grupas vadītājs Marks Meslijs savukārt paudis, ka viņiem pavēstīti fakti, kas saistīti ar seniem mūsu pasaules notikumiem vēl pirms cilvēka piefiksētās vēstures, un vienlaikus doti arī mājieni saistībā ar cilvēces nākotnes iespējām, kas absolūti atkarīgas no lēmumiem, kuri cilvēkiem jāpieņem jau visdrīzākajā laikā. Turklāt tie pētnieki, kuri strādā, neieslīgstot aizliegumos un slimīgā militāristiskā slepenībā un visu savu darbību velta visaugstākajiem cilvēcības principiem, pakāpeniski iemanto garīgo aizsardzību un pārvaldību. Un šīs garīgās būtības esot pētniekiem pavēstījušas arī to, ka tām ir ļoti patīkami, kad tās ierodas “paņemt mūs uz mājām” tad, kad pienāk gals mūsu zemes dzīvei…

Pagaidām pētnieki vēl nespēj izskaidrot instrumentālās transkomunikācijas fenomenu, taču katrā ziņā to kategoriski nenoraida. Proti, nepavisam nav izslēgts, ka ar tās palīdzību cilvēkiem patiešām izdodas stāties informatīvajā kontaktā ar bezķermeņa būtnēm, kuras reliģisko priekšstatu iespaidā daudzviet pieņemts dēvēt par eņģeļiem.

Saistītie raksti

Ja runā kopumā par visu tā dēvēto eņģeļu fenomenu, tad, atbilstoši vienai no visjaunākajām hipotēzēm, eņģeļi ir no cilvēkiem atšķirīga, krietni vien attīstītāka enerģētiskā dzīvības forma. Savulaik leģendārais krievu zinātnieks Konstantins Ciolkovskis, kuru ne mazākā mērā nav iemesla turēt aizdomās par reliģisku apmātību, pauda paredzējumu, ka kaut kad tālā nākotnē tieši tāda būs kļuvusi arī cilvēce. Bet saistībā ar tagadnes eņģeļiem, tā kā tās savā iedabā ir bezķermeņa būtnes, tās tomēr dažkārt spēj pieņemt jebkādu veidolu, tostarp arī antropomorfisko, proti, ārēji līdzināties cilvēkveida būtnēm.

Agri vai vēlu gan jau pētnieki radīs zinātnisku izskaidrojumu šai parādībai, ko cilvēki novērojuši jau daudzus gadsimtus. Bet pagaidām var teikt tikai vienu: lai kas arī būtu šīs bezķermeņa būtnes vai būtības, to eksistenci noliegt vairs nav iespējams…

LA.lv