Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
7. janvāris, 2014
Drukāt

Ērģeles un sitaminstrumenti Rīgas Domā

Foto - LETAFoto - LETA

Vēsts par ērģelnieka Aigara Reiņa un sitaminstrumentālistes Elīnas Endzeles koncertprogrammu Rīgas Domā svētdien, 5. janvārī, raisīja patiesu interesi – gan tādēļ, ka šāds salikums – ērģeles un sitaminstrumenti – ir reti izmantots, toties daudzsološs, gan arī stilistiski bagātīgā repertuāra dēļ, kurā nebija aizmirsti ne klasiķi (Volfgangs Amadejs Mocarts un Modests Musorgskis), ne nacionālo skolu un modernisma pārstāvji (Gustavs Holsts, Luijs Vjerns un Deivids Frīdmens), ne arī mūsdienu latviešu komponisti (Rihards Dubra un Ilona Breģe).

Tāpat priecēja arī publikas pieplūdums, kas Rīgas Domā tik lielā skaitā citkārt vērojams vienīgi visslavenāko atskaņotāju un komponistu viesošanās brīžos. Tomēr, neraugoties uz šiem priekšnoteikumiem, iznākums nekādi nav saucams par radošu veiksmi.

Koncerta sākums vēstīja par vērā ņemamu radošo potenciālu, zvaniem rakstītās Riharda Dubras partitūras “Aicinājums” un Luija Vjerna darba “Vestminsteras zvani” atskaņojumā ļaujot pārliecināties vispirms par Elīnas Endzeles un pēc tam par Aigara Reiņa mākslinieciskajām dotībām. Abos gadījumos priekšnesums atzīstams par izdevušos, Dubras mūzikas lasījumā veidojot krāšņu, kontrastainu un sonoristisku kolorītu, turpretī “Vestminsteras zvanos” līdzīgu iespaidu radot ar ērģeļu izteiksmes iespējām. Pēc tam iepazītās interpretācijas kvalitātes vairs tik ļoti neiedvesmoja.

Visvairāk 5. janvāra koncertā pietrūka skaņdarbu, kas būtu rakstīti tieši ērģelēm un sitaminstrumentiem kopīgi. Patiesībā tāds bija tikai viens – Ilonas Breģes “Zvanu mūzika”. Tomēr šķiet, ka autore mūzikas rakstīšanas laikā nebija skaidri definējusi, ko īsti viņa ar šo darbu vēlas pateikt – vietām to veidoja Terija Railija un La Montes Janga izpratnei par minimālismu radniecīgi motīvi, vietām kaut kas pavisam nekonkrēts, kas, saprotams, ir tikai neliela daļa no šo instrumentu skaniskā potenciāla. Diemžēl Elīnas Endzeles muzikālās spējas īsti nevarēja novērtēt arī Gustava Holsta svītas “Planētas” trijās daļās un Musorgska cikla “Izstādes gleznas” finālā, jo šajos pārlikumos sitaminstrumentiem bija atvēlēta vienīgi dekoratīva funkcija, visu būtisko tematismu piešķirot ērģelēm. Aigara Reiņa priekšnesumā lielākās sekmes tika gūtas Holsta “Planētu” interpretācijā, Musorgska “Varoņu vārtiem Kijevā” ciešot no tempu un noskaņu sadrumstalotības, lai gan arī Gustava Holsta skaņumākslas citādi profesionālajam atveidam tikai nāktu par labu, ja to būtu izgaismojusi kāda tembrāli negaidītāka nianse un emocionāli košāks vaibsts. Vēl jo vairāk – arī abi koncertā iekļautie skaņdarbi sitaminstrumentiem solo nespēja liecināt par to, ka Elīnai Endzelei šajā programmā būtu pirmā plāna loma, jo Dubras lakoniskais “Aicinājums” uztverams kā ievads kaut kam lielākam, bet vibrofona gaisīgajam tembram rakstītā Deivida Frīdmena miniatūra “Vīne”, kas pati par sevi nav nekas vairāk par jauku nieciņu, šoreiz no atmiņas izzuda jau pēc pašām pirmajām varenajām Musorgska oktāvu pasāžām. Šim dīvainajam komplektam vēl jāpievieno Mocarta rotaļīgā “Andante”, kuru dižais Vīnes klasiķis bija radījis ne jau nu katedrāles ērģelēm, bet kādam uzvelkamam mehāniskam instrumentam (atklāti runājot, visprecīzākais vārds būtu leijerkaste) – un ar to koncerta repertuārs arī ir izsmelts.

Secinājumi šoreiz būtu divi. Pirmkārt, jādomā, ka Aigara Reiņa un Elīnas Endzeles uzstāšanās vislabāk izskanētu kādā citā akustiskā telpā. Jebkurā civilizētā valstī ērģelniekiem ir pieejams nopietns, kvalitatīvs, dažādu laikmetu un stilu mūzikai piemērots instruments ārpus baznīcām, ārpus sakrālām celtnēm, kas izmantojams gan soloprogrammām, gan saspēlei ar citiem in-strumentālistiem, orķestri vai kori, un kur arī var ļauties citur ne gluži vēlamiem radošiem eksperimentiem. Otrkārt, attiecībā uz tik vilinošo ērģeļu un sitaminstrumentu apvienojumu ļoti noderētu, ja šādam sastāvam veltītus darbus aicinātu uzrakstīt vairāku paaudžu latviešu komponistus – sākot ar Aldoni Kalniņu un Arvīdu Purvu un beidzot ar Alekseju Peguševu un Eviju Skuķi. Panākumi noteikti neizpaliktu.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+