Latvijā
Politika

Ģenerālprokurora “nopelni”. Pilna intervija ar Mārtiņu Lodi 16

Foto-Karīna Miezāja

Mārtiņš Lode trīspadsmit gadus nostrādājis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, bija operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja Jura Juraša vietnieks un vistiešāk saistīts ar pierādījumu vākšanu oligarhu lietā. Atšķirībā no saviem bijušajiem kolēģiem J. Juraša un Jutas Strīķes viņš nav devies politikā un neesot arī tāda nodoma nākotnē. “Man ir patiesa vēlme arī turpmāk savas zināšanas un pieredzi izmantot sabiedrības un valsts labā, taču nejūtu šobrīd sevī aicinājumu to īstenot caur piederību kādai politiskai organizācijai,” intervijā “LA” saka M. Lode. Kāds ir viņa skatījums uz sabiedrības un politiķu reakciju pēc daudz apspriestajām oligarhu sarunām?

Pie Ģenerālprokuratūras notiek pikets, kuru rīko partija “Progresīvie” un kurā tiek prasīta ģenerālprokurora atkāpšanās. Vai tā, jūsuprāt, ir pamatota prasība un vai jūs arī pats piedalīsieties šajā akcijā?

M. Lode: Es negribu saistīt atkāpšanās jautājumu ar oligarhu lietu tiešā veidā. Oligarhu lieta pamatoti ir veicinājusi nepieciešamību pavērtēt ģenerālprokurora darbu. Ja vērtē kopumā, cik liels “nopelns” bijis ģenerālprokuroram pie KNAB novājināšanas, pat tik tālu, ka operatīvo izstrāžu nodaļā patlaban trūkst darbinieku, kas spējīgi pieņemt atbildīgus lēmumus, tad jāatzīst, ka viņš to ir lielā mērā veicinājis. Aizstāvot tiesisko nihilistu Streļčenoku, apvainojot operatīvos darbiniekus, nereaģējot pret apvainojumiem, kas tika veltīti operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājam Jurašam un korupcijas apkarošanas bloka vadītājai Strīķei, jā, uzskatu, ka ģenerālprokuroram ir jāatkāpjas. Ja mēs vēlamies veidot tiesisku valsti, tad KNAB operatīvais darbs ir jāaizstāv ar visiem līdzekļiem, nevis jāizmanto katra iespēja pasniegt tendenciozi sagrozītus faktus, kā to dara Kalnmeiers.

Pēc oligarhu sarunu izlasīšanas amatpersonām, kas tur pieminētas, un ne tikai, radušās šaubas, vai vajadzēja tās publicēt, vai tās ir autentiskas, vai nav izpausts valsts noslēpums utt. Kā jums šķiet, vai tie jautājumi ir pamatoti?

Uz to jāraugās no diviem aspektiem. Pirmkārt, kā sabiedrības pārstāvim, kuram ir interese par šo sarunu saturu. Sabiedrībai ir tiesības zināt, kas notiek politikā. Raugoties no otra aspekta – no bijušā KNAB darbinieka viedokļa –, kas centies maksimāli ievērot likumību, tajā skaitā informācijas aizsardzību, gribas teikt, ka nav labi, ka tiek publiskota informācija, kurai ir aizsardzības statuss vai ierobežojums.

Bet sarunas taču publicēja pēc paziņojuma par oligarhu lietas izbeigšanu…

Joprojām sarunām saglabājas valsts noslēpuma statuss vismaz uz papīra. Krimināllietā nepievienotās sarunas bija ar mazāku krimināltiesisko vērtību, salīdzinot ar tām, kas iegūla krimināllietā. Tāpēc tās netika atslepenotas. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka neviens katru dienu nevērtē ir vai nav zudis pamats saglabāt slepenības statusu. Slepenību piešķir uz desmit gadiem, bet var būt tā, ka faktiskā nepieciešamība pēc informācijas aizsardzības kā valsts noslēpuma jau sen ir zudusi. Jāņem vērā arī tas, ka precīzs regulējums tiesību aktos, kad drīkst un nedrīkst informāciju deklasificēt, nekur nav skaidri noteikts. Tāpēc šajā jautājumā pastāv zināms subjektīvisma moments.

Operatīvajā darbā iegūtai informācijai noņem slepenību, saskaņojot ar iestādes vadību, izmeklēšanas nodaļu, jo šī informācija kalpo kā pamats kriminālprocesa sākšanai, kā pierādījums krimināllietā. Diemžēl tas, ka vēlētājiem, ejot balsot, attiecīgā informācija būtu jāzina, nevar kalpot par iemeslu, lai to atslepenotu.


Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers intervijā “Latvijas Avīzē” sacīja, ka, viņaprāt, sarunu apjoms bijis tik liels, ka KNAB pilnībā to neviens neesot noklausījies. Iespējams, ka atklāsies nozieguma slēpšana, ja būtiskām sarunām nebūs bijis noņemts slepenības statuss.

Tas ir viņa pieņēmums, kas diskreditē operatīvo darbu. Svarīga ir prokuratūras attieksme gan šajā oligarhu lietā, gan arī vispār attiecībā uz operatīvo darbu. Ģenerālprokurors ne reizi vien ir publiski zākājis operatīvo darbu, pielīdzinājis mūs noziedzniekiem, ka mēs strādājot ar noziedzīgām metodēm. Lūk, esmu paņēmis materiālus, kur tas vistiešākajā veidā parādās. No ģenerālprokurora izskanēja pārmetums, ka “Rīdzenes sarunas” esam klausījušies pārāk ilgi, tūlīt būšot valstij nelabvēlīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumi. Bažām par valstij nelabvēlīgiem ECT spriedumiem jābūt saprātīgām. Pretējā gadījumā cieš tiesību aizsardzības iestāžu darba efektivitāte – ja pirms katra operatīvās darbības pasākuma, aizturēšanas vai kratīšanas stundām ilgi tiks analizēta ECT prakse un iespējamo tiesvedību riski, tad kas un pa kuru laiku ķers “lielās zivis”?

Cik ilgi drīkst klausīties?

Tas nav noteikts. Lai pierādītu, ka lielas sarežģītas shēmas, kas tiek pītas gadiem un kur apakšā ir miljoni, tiešām tiks īstenotas, ka tās nepaliks mēģinājuma stadijā, operatīvajām darbībām ir ļoti liela nozīme. Mēs uzskatījām, ka pierādījumu iegūšanai ir nepieciešams turpināt operatīvās darbības, jo mēs labi apzinājāmies, ka to pierādījumu bāze, kas ir iegūta, var izrādīties par mazu. Pastāvēja iespēja, ka papildus iegūtos pierādījumus mēs nostiprinātu, veicot kratīšanas un citas izmeklēšanas darbības. Tas var izdoties un var arī neizdoties.

Ģenerālprokurors beigās bija tas, kas oligarhu lietas lietvedības termiņu pagarināja uz pāris nedēļām ar aizliegumu turpināt veikt operatīvās darbības. Ja mēs būtu turpinājuši operatīvos pasākumus, tad operatīvās novērošanas vai noklausīšanās gaitā, iespējams, būtu ieguvuši papildu apstiprinājumu, ka, piemēram, Šlesera un Šķēles shēma, kā iegūt Rīgas tirdzniecības ostu, un Lemberga shēma par naudas virzīšanu no valsts un pašvaldību uzņēmumiem uz Mediju namu ir noziedzīgas. Tad, visticamāk, tas pierādījumu kopums būtu pietiekams. Bet mums to neļāva darīt. Te atkal jāvērtē kopumā, kāda bija ģenerālprokurora attieksme pret KNAB operatīvā darba veicējiem. Ģenerālprokuroram bija personiskas antipātijas pret operatīvā darba organizētājiem, jo viņš uzskatīja, ka KNAB pret viņu vāc kompromitējošu materiālu, noplūdina informāciju par medībām kopā ar personām, kas rada aizdomas par viņa neatkarīgo stāju.

No vienas puses, ģenerālprokurora neieinteresētība, bet, no otras puses, vai nav vaina arī likumos?

Lietās, kas skar amata noziegumus, Krimināllikums pieprasa pierādīt sekas jeb to, vai ir nodarīts būtisks kaitējums valsts varai un pārvaldības kārtībai. Uz šo pantu mēs krītam iekšā ilgstoši, pamatīgi, un, ja nekas nemainīsies un netiks ieviesti kritēriji, kas ir skaidri izmeklētājiem, prokuroriem un tiesnešiem, lietas izčākstēs arī nākotnē. Jautājums – kur? Vai prokuratūrā vai tiesā? Ņemot vērā, ka prokurors Māris Leja, kurš uzraudzīja oligarhu lietu un manā skatījumā ir atzinīgi vērtējams, profesionālis, par kura objektīvismu man nav ne vismazāko šaubu, reāli piedzīvoja sakāvi daudziem zināmajā Grīnberga lietā, startējot pret Lembergu, jo prokuratūrai un tiesai bija atšķirīga izpratne par to, vai valsts varai un pārvaldes kārtībai ir nodarīts būtisks kaitējums. Kad prokurors un izmeklētājs varēs saprast: jā, šī lieta, visticamāk, tiesā izies cauri, jo atbilst tiesu praksei un tur nav dažādu interpretāciju, tad arī būs rezultāti. Problēma ir Krimināllikuma piemērošanā tiesu praksē. Tiesu prakse attiecībā uz būtiskā kaitējuma noteikšanu valsts varai un pārvaldības kārtībai bija ļoti nozīmīgs faktors, izmeklējot oligarhu lietu. Kamēr tiesneši nevienojas valstiskā līmenī par to, ko viņi ar to saprot, ko viņi uzskata par pietiekamu, tikmēr nolaižas rokas izmeklētājiem un prokuroriem, ieraugot kārtējo kriminālprocesu, kur jāpierāda noziedzīgs nodarījums un kur tiek prasīts būtisks kaitējums valsts varai un pārvaldes kārtībai.

Vai tiek iesaistīti tiesību zinātnieki, kas palīdzētu sakārtot šo jautājumu?

Oligarhu lietā mēs pieaicinājām vienus no atzītākajiem krimināltiesību ekspertiem. Mēs viņus iepazīstinājām, cik likums to atļāva, ar situāciju un lūdzām dot savu vērtējumu. Mūsu secinājums bija viennozīmīgs – KNAB operatīvie darbinieki un izmeklētāji ir pierādījuši būtisko kaitējumu, bet prokuratūra domā citādi. Krimināltiesību eksperti piekrita, ka ar to ir pietiekami, lai dotos uz tiesu. Bet prokuroriem ir praktiskā pieredze, ka tiesai ar to būs par maz un viņi to liek pretī teorētiskajām zināšanām. Neviens eksperts to nespēs līdz galam iedzīvināt, ja neveidosies tiesu prakse, kad pierādījumu bāze ir pietiekama, lai pierādītu sekas. Nereti kritērijus nosaka ar likumu. Te nevar kā ar narkotikām – pie tik un tik gramiem iestājas kriminālatbildība. Šeit ir grūti, jo nozīmīgu sadaļu vērtējumā veido subjektīvisms. Bet kritēriji atvieglotu darbu gan izmeklētājiem, gan prokuroriem, jo likvidētu neskaidrības par lietas iznākumu tiesā. Prokurors vislabāk redz, kas viņam neizgāja cauri, kaut arī viņš ļoti centies un atradis pierādījumus. Bez prokuratūras un tiesas sadarbības šo problēmu nav iespējams atrisināt.

Vai jūs uzskatāt, ka jānoskaidro, kāpēc sarunas ir noplūdinātas?

Jā, no valsts drošības interešu viedokļa ir jānoskaidro, kāpēc tās ir noplūdinātas. Pasaulē tā notiek, ka kāds, kuram ir pieejama informācija, uzskata, ka sabiedrībai ir tiesības to zināt. Ar visu to, ka informācijai bijis aizsardzības statuss, tiesa var nonākt pie secinājuma, ka sabiedrības intereses šajā gadījumā bijušas augstākas par nepieciešamību sargāt šo informāciju. Sabiedrībai ir tiesības uzzināt, bet valstij ir pienākums informāciju aizsargāt.

Vai ir jēga veidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju?

To veidojot, politiķi tomēr parāda, cik nozīmīgs ir konkrētais jautājums. To gan ir ļoti grūti paredzēt, būs vai nebūs no tās ieguvums.

Sabiedrība par atklātību “Delna” aicina Valsts prezidentu Raimondu Vējoni un valdības vadītāju Māri Kučinski uzņemties atbildību un pieprasīt oligarhu sarunās iesaistītā zemkopības ministra Jāņa Dūklava un labklājības ministra Ulda Auguļa demisiju. Vai jūs tam piekrītat?

Latvija ir ceļā uz tiesisku valsti, un tas ceļš, kā redzams, nav rozēm kaisīts. Sabiedrības ilgstoša tolerance pret dažādām neētiskām izpausmēm sadzīvē un politikā novedusi pie tā, ka ir neiespējami sagaidīt, lai kāds pats rīkotos apzinīgi un godprātīgi. Šajā sabiedrībā tā nav pieņemts. Piemēram, Zviedrijā un Dānijā šādi ministri būtu demisionējuši. Ja salīdzina ar Krieviju, tur demisionē tad, kad uzliek roku dzelžus.

Kas kuram ir neētisks – vieni to attaisno ar politisko virtuvi, politiskajiem darījumiem, pieņem, ka, lūk, savādāk jau nevar to politiku veidot. Ja savādāk nevar, tad mēs nenosodām un par to netiesājam. Tikai tad, ja mainīsies attieksme un vēlētāji ar savu rīcību pateiks, ka mēs negribam, lai tā notiek, mēs gribam attīrīt politisko vidi, tikai tad var sagaidīt pozitīvas pārmaiņas.

Sabiedrība nav dumja un attīstās arī savā paškritikā, kaut vai pret nodokļu maksāšanu un kukuļu došanu ceļu policistiem. Pētījumi liecina – kādreiz to uzskatīja par pašsaprotamu, bet tagad tas notiek arvien retāk. Tas ir politiskās kultūras un tradīciju jautājums.

LA.lv