Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers intervijā “Latvijas Avīzē” sacīja, ka, viņaprāt, sarunu apjoms bijis tik liels, ka KNAB pilnībā to neviens neesot noklausījies. Iespējams, ka atklāsies nozieguma slēpšana, ja būtiskām sarunām nebūs bijis noņemts slepenības statuss. 19
Tas ir viņa pieņēmums, kas diskreditē operatīvo darbu. Svarīga ir prokuratūras attieksme gan šajā oligarhu lietā, gan arī vispār attiecībā uz operatīvo darbu. Ģenerālprokurors ne reizi vien ir publiski zākājis operatīvo darbu, pielīdzinājis mūs noziedzniekiem, ka mēs strādājot ar noziedzīgām metodēm. Lūk, esmu paņēmis materiālus, kur tas vistiešākajā veidā parādās. No ģenerālprokurora izskanēja pārmetums, ka “Rīdzenes sarunas” esam klausījušies pārāk ilgi, tūlīt būšot valstij nelabvēlīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumi. Bažām par valstij nelabvēlīgiem ECT spriedumiem jābūt saprātīgām. Pretējā gadījumā cieš tiesību aizsardzības iestāžu darba efektivitāte – ja pirms katra operatīvās darbības pasākuma, aizturēšanas vai kratīšanas stundām ilgi tiks analizēta ECT prakse un iespējamo tiesvedību riski, tad kas un pa kuru laiku ķers “lielās zivis”?
Cik ilgi drīkst klausīties?
Tas nav noteikts. Lai pierādītu, ka lielas sarežģītas shēmas, kas tiek pītas gadiem un kur apakšā ir miljoni, tiešām tiks īstenotas, ka tās nepaliks mēģinājuma stadijā, operatīvajām darbībām ir ļoti liela nozīme. Mēs uzskatījām, ka pierādījumu iegūšanai ir nepieciešams turpināt operatīvās darbības, jo mēs labi apzinājāmies, ka to pierādījumu bāze, kas ir iegūta, var izrādīties par mazu. Pastāvēja iespēja, ka papildus iegūtos pierādījumus mēs nostiprinātu, veicot kratīšanas un citas izmeklēšanas darbības. Tas var izdoties un var arī neizdoties.
Ģenerālprokurors beigās bija tas, kas oligarhu lietas lietvedības termiņu pagarināja uz pāris nedēļām ar aizliegumu turpināt veikt operatīvās darbības. Ja mēs būtu turpinājuši operatīvos pasākumus, tad operatīvās novērošanas vai noklausīšanās gaitā, iespējams, būtu ieguvuši papildu apstiprinājumu, ka, piemēram, Šlesera un Šķēles shēma, kā iegūt Rīgas tirdzniecības ostu, un Lemberga shēma par naudas virzīšanu no valsts un pašvaldību uzņēmumiem uz Mediju namu ir noziedzīgas. Tad, visticamāk, tas pierādījumu kopums būtu pietiekams. Bet mums to neļāva darīt. Te atkal jāvērtē kopumā, kāda bija ģenerālprokurora attieksme pret KNAB operatīvā darba veicējiem. Ģenerālprokuroram bija personiskas antipātijas pret operatīvā darba organizētājiem, jo viņš uzskatīja, ka KNAB pret viņu vāc kompromitējošu materiālu, noplūdina informāciju par medībām kopā ar personām, kas rada aizdomas par viņa neatkarīgo stāju.
No vienas puses, ģenerālprokurora neieinteresētība, bet, no otras puses, vai nav vaina arī likumos?
Lietās, kas skar amata noziegumus, Krimināllikums pieprasa pierādīt sekas jeb to, vai ir nodarīts būtisks kaitējums valsts varai un pārvaldības kārtībai. Uz šo pantu mēs krītam iekšā ilgstoši, pamatīgi, un, ja nekas nemainīsies un netiks ieviesti kritēriji, kas ir skaidri izmeklētājiem, prokuroriem un tiesnešiem, lietas izčākstēs arī nākotnē. Jautājums – kur? Vai prokuratūrā vai tiesā? Ņemot vērā, ka prokurors Māris Leja, kurš uzraudzīja oligarhu lietu un manā skatījumā ir atzinīgi vērtējams, profesionālis, par kura objektīvismu man nav ne vismazāko šaubu, reāli piedzīvoja sakāvi daudziem zināmajā Grīnberga lietā, startējot pret Lembergu, jo prokuratūrai un tiesai bija atšķirīga izpratne par to, vai valsts varai un pārvaldes kārtībai ir nodarīts būtisks kaitējums. Kad prokurors un izmeklētājs varēs saprast: jā, šī lieta, visticamāk, tiesā izies cauri, jo atbilst tiesu praksei un tur nav dažādu interpretāciju, tad arī būs rezultāti. Problēma ir Krimināllikuma piemērošanā tiesu praksē. Tiesu prakse attiecībā uz būtiskā kaitējuma noteikšanu valsts varai un pārvaldības kārtībai bija ļoti nozīmīgs faktors, izmeklējot oligarhu lietu. Kamēr tiesneši nevienojas valstiskā līmenī par to, ko viņi ar to saprot, ko viņi uzskata par pietiekamu, tikmēr nolaižas rokas izmeklētājiem un prokuroriem, ieraugot kārtējo kriminālprocesu, kur jāpierāda noziedzīgs nodarījums un kur tiek prasīts būtisks kaitējums valsts varai un pārvaldes kārtībai.
